Eiropas Konsekrēto tikšanās noslēdzas ar aicinājumu atjaunoties kopībā

Aprīļa vidū Varnovā, Čehijā, notika Eiropas Konsekrēto konferenču priekšnieku apvienības (UCESM) 21. ģenerālā asambleja, kurā piedalījās 45 pārstāvji no 23 valstīm. Tikšanās laikā tika apspriesta aktuāla tēma, kura apvienības redzeslokā ir jau ilgāku laiku – “Reliģiskā dzīve: identitāte un nākotne. Saskaroties ar šodienas izaicinājumiem”. Taču šoreiz jau asamblejas atklāšanas uzrunā apvienības prezidents Jānis Meļņikovs SJ norādīja uz tādiem reliģiskās dzīves aspektiem, kā trauslums, sadarbība ar lajiem un sinodalitāte, kā arī mūsu kā ticīgo identitātes atjaunošanu kā pamatu, lai spējam stāties pretī izaicinājumiem ar atjaunotu cerību.

Konsekrētos uzrunāja apustuliskais nuncijs Čehijas Republikā Tadeušs Okolo (Thaddeus Okolo), kurš atgādināja par konsekrēto dzīvesveida būtiskāko (lūgšana, kopība, pravietība u. c.), kā arī ar sajūsmu atzīmēja sieviešu reliģiozitātes autentiskumu Čehijā. Eiropas konsekrētie tikās ar Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves biedrību dikastērija sekretāri māsu Simonu Brambillu, Bīskapu sinodes ģenerālsekretāra vietnieci māsu Natalī Bekāru (Nathalie Becquart), kura uzstājās ar priekšlasījumu: “Kā kļūt par sinodālo Baznīcu misijā ar lajiem”. Konsekrētajiem tāpat bija tikšanās ar Pontifikālo nepilngadīgo aizsardzības komisijas pārstāvi. Pasākumā piedalījās arī Starptautiskās konsekrēto ģenerālpriekšnieku apvienības (UISG) prezidente māsa Marija Barrona.

Ģenerālās asamblejas laikā kā ceļš uz konsekrētās dzīves nākotni tika piedāvāta atgriešanās pie konsekrēto aicinājuma garīgajām saknēm. “Šāds priekšlikums šķiet vairāk nekā aktuāls mūsdienās, kad mūsu Eiropas sekularizētā vai agnostiskā sabiedrība lēnām, bet neatlaidīgi ir veicinājusi mūsu kā Dievam veltītu (t. i., nošķirtu) cilvēku identitātes aptumšošanos. Mūsu kopienās ir izplatījies individuālistisks un sekularizēts dzīvesveids,” norāda apvienības pārstāvji.

Pamatojoties uz personīgo Dieva pieredzi savā dzīvē, ne viens vien runātājs ģenerālās asamblejas laikā uzsvēra, ka reliģiskās dzīves princips un pamats ir personīga Dieva pieredze. “Iespējams, tieši uz to mēs esam aicināti galvenokārt mūsu laikmeta neskaidrību apstākļos.” Arī pirmās dienas homīlijā J. Meļņikovs citēja britu rabīna Džonatana Sacksa teikto: “Ticība ir drosme dzīvot ar nenoteiktību.” Tēvs Luiss Manuels Suārezs atgādināja Kunga vārdus Mozum: “Es tev priekšā nolieku dzīvību un nāvi […] izvēlies dzīvību.” (5. Mozus 30, 19)Tāpat brālis Filips Pinto no Indijas, bijušais Kristīgo brāļu ģenerālpriekšnieks, mudināja neuztraukties par to, ka samazinās konsekrēto skaits. Arī saujiņa ticīgo, kas dedzīgi aizrautīgi domā par Dievu un nopietni tic konsekrēto dzīvesveidam, var atstāt milzīgu iespaidu.

“Iespējams, vēl viens konsekrētās dzīves ceļš nākotnē ir radoši atrast veidus un līdzekļus, kā dalīties savā ticībā un dzīves pieredzē. Vienā no plenārsēdēm izskanēja nožēla jautājuma formā: kāpēc mēs vairāk dalāmies ar draugiem un svešiniekiem nekā ar savas kopienas locekļiem? Tas ir risks, ka mums ir kopīga dzīve (kopīga ēšana, kopīga lūgšana utt.), bet nav īstas dzīves kopības, t. i., nav intimitātes starp mums. Mēs dzīvojam blakus, bet gandrīz nepazīstam viens otru,” norāda konsekrētie, komentējot tikšanās laikā izskanējušās uzrunas, un turpina: “Ņemot vērā visu to, ko dzirdējām par trausluma jeb ievainojamības tēmu, iespējams, ka patiesa kopība starp kopienas locekļiem veidojas tad, kad viņi nonāk situācijās, kad spēj dalīties savā trauslumā un vājumā. Šajā līmenī esam vienādi. Kāds no dalībniekiem teica: “Ja tu ieskatīsies sevī, tu atradīsi visus pārējos!” Cilvēka drosme parādīties vājam un neaizsargātam citu priekšā ir tas, kas viņu vairāk saista ar citiem. Pieņemt un atklāt ievainojamību nozīmē riskēt mīlēt. Nabadzība dalīties ar savu ievainojamību, iespējams, ir atslēga uz patiesu dzīves kopību.”

No šī secinājumā izriet tālākās konsekrēto pārdomas, ka tikai “Baznīca, kas spēj pieņemt un atzīt savu trauslumu, var iemācīties patiesi mīlēt nabadzīgos, neaizsargātos, vājos un tos, kas atrodas eksistenciālās perifērijās”. F. Pinto atgādināja, ka pāvests Francisks nevēlas Baznīcu, kas aizrāvusies ar savu svarīgumu, jo šāda Baznīca nespēj pieņemt ievainojamību un līdz ar to nevar apgūt riskanto mākslu mīlēt. Izskanēja doma, ka, iespējams, seksuālās vardarbības skandāli Baznīcā palīdz tai labāk apzināties savu ievainojamību. “Sastopoties ar patiesību, neizvairoties no pazemojošām sāpēm un kauna, pieņemot savu ievainojamību, Baznīca var palīdzēt turpināt ieguldīt drošības procedūrās, lai Baznīca būtu drošāka.”

N. Bekāra izteica domu, ka Sinodālo ceļu, kurā pāvests aicina Baznīcu doties, var raksturot kā ceļu, kurā kristieši iet kopā ar Kristu un visu cilvēci uz Viņa Valstību. Tāpat šajā ceļā konsekrētajiem ir jāpieņem izaicinājums un jāuztver laji nevis kā palīgi, “kas palīdz mums turpināt mūsu apustulātu, bet gan kā mūsu dzīves un misijas līdzstrādniekus un varoņus. Mums ir jāturpina pāreja no mentalitātes, kurā laji tiek uzskatīti par “strādājošiem mūsu labā”, uz mentalitāti, kurā strādājam kopā”, kad laji konkserētajiem nevis seko, bet iet līdzās. Šāda mentalitāte palīdzētu lajiem nejusties konsekrēto izmantotiem, bet gan novērtētiem par to, kas viņi ir.

“Šie priekšlikumi, kas izriet no šīs Ģenerālās asamblejas, proti, atgriešanās pie fundamentālās Dieva pieredzes, patiesas kopības meklējumi ar mūsu brāļiem un māsām, kā arī ar lajiem misijas meklējumos, atgādina mums divus mīlestības baušļus, ko mums devis Jēzus Kristus. Lai mēs visi cenšamies tos īstenot praksē,” norāda konsekrētie.

KABIA (Materiāls sagatavots, izmantojot UCESM pārstāvju Kristīnes Rodas MC, Alfonsas Karapatas MSSR un Ivana Scikluna OFMCap pārdomas)

Šis raksts vispirms tika publicēts vietnē katolis.lv.