Latvijas Konsekrētās dzīves institūtu priekšnieku apvienotās konferences pilnsapulcē, kas notika 4. februāra pēcpusdienā jezuītu tēvu rezidencē, 13 konsekrētās dzīves kopienu priekšnieki un priekšnieces (vai arī to deleģētie pārstāvji) piedalījās konferences valdes pārvēlēšanā. Svēto Misi konsekrēto personu nodomā celebrēja arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, iedrošinot konsekrētās māsas un brāļus turpināt sadarboties un kopt garīgu sadraudzību, savstarpēji stiprinot vienam otru un daloties ar ticības izdzīvošanas pieredzi – pasaulē, kas līdzinās “pagāniskajai geraziešu zemei”, par kuru tika lasīts dienas evaņģēlijā (Mk 5, 1-20).

Uz nākamajiem trīs gadiem LKDIPAK valdes sastāvā tika ievēlēti:

  • konferences prezidente: māsa Hanna Rita Laue OP (Betānijas dominikāņu māsa)
  • viceprezidents un padomnieks: tēvs Jānis Meļņikovs SJ (jezuīts)
  • padomniece: māsa Emanuēla SJE (Linda Ceple) (Euharistiskā Jēzus māsa)

 

No kreisās: t. Jānis Meļņikovs, m. Emanuēla (Linda Ceple), arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs un līdzšnējās LKDIPAK valdes locekļi – m. Inese Ieva Lietaviete, māsa Liliane Bertrand un t. Rinalds Stankēvičs.

Priecājamies par jaunās valdes locekļu sirds atvērtību, pieņemot kalpojumu konsekrētās dzīves Latvijā attīstības labā, un novēlam daudz Svētā Gara gaismas atpazīt ceļus, pa kuriem Dievs vada savu Baznīcu!

 

 

 

Atzīmējot Konsekrētās dzīves dienu, 2.februāra vakarā sv. Jēkaba katedrālē pulcējās klosterbrāļi un māsas no vairākām kongregācijām, lai, ticīgo kopienas lūgšanas ieskauti, svinētu pateicību par konsekrētās dzīves dāvanu. Svēto Misi celebrēja Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins, kurš, līdzīgi kā māsas Liliane un Rita (Apustuliskās Oblātes “Pro Sanctitate”), tikai dienu agrāk bija atgriezies kopā ar jauniešiem no Panamas, kur notika Pasaules Jauniešu dienas.

 

 

Uzrunas laikā bīskaps Viktors norādīja uz Kunga prezentācijas templī svētku noslēpumu – Jēzus, pirmdzimtā un vienīgā Marijas Dēla upurēšana Dievam ir aicinājums mums katram dāvāt Dievam pašu vērtīgāko, labāko.

Svinot Konsekrētās dzīves dienu,  varam atcerēties, ka saliekam savu dzīvi kā pašu vērtīgāko, kā pašu dārgāko Dievam upurī. Viņam to atdodam. Šodien mēs esam aicināti pateikties par dzīvības dāvanu, ko esam saņēmuši no Dieva, un ko varam Viņam veltīt.

Bīskaps Viktors, atsaucoties uz piedzīvoto Panamā, pastāstīja, ka Jauniešu dienu kulminācijā, Vigīlijā kopā ar pāvestu Francisku, simtiem tūkstošu jauniešu vienojās lūgšanā par aicinātajiem uz Dievam veltītu dzīvi. Jauniešu lūgšana izsaka viņu ilgas – Baznīcai ir nepieciešami konsekrācijas liecinieki – vīrieši un sievietes, kas izdzīvo veltīšanos Dievam ar visu savu dzīvi!

Mēs pateicamies par konsekrētās dzīves dāvanu!

Paldies Tev, Jēzu, ka uzticies saviem bērniem un aicini sadarboties viņus ar Sevi pestīšanas darbā. Pateicamies par mīlestību, ar kuru aizdedzināji viņu sirdis, un par “jā”, ar kuru viņi Tev atbildēja. Pateicamies par veltīšanos, kalpojot brāļiem, par viņu lūgšanu, uzupurēšanos un viņu mīlestības rūpēm par bērniem, jauniešiem, ģimenēm, vecākiem un sirmajiem, tiem, kuriem visvairāk nepieciešama palīdzība un kuros tie atklāj Jēzus vaigu.

Jēzu, Tu esi dzīvā klātbūtne mazajā Maizes gabaliņā, Tavas lielās mīlestības dēļ atdzīvini daudzu klostermāsu un klosterbrāļu aicinājumu, atbrīvo viņus no ikviena iemesla grēkam un dāvā viņiem žēlastību, lai savā dzīvē viņi būtu konsekrācijas priecīgi liecinieki un būtu uzticīgi uzticētajai misijai. Lai ar savu kalpošanu aizdedzina daudzus teikt līdzīgi Tavai Mātei ‒ “Lai man notiek pēc Tava Vārda!”

Pēc Svētās Mises priecājāmies par iespēju satikt vienam otru sadraudzības brīdī Svētās Ģimenes mājā. Vakars paskrēja nemanot, pateicoties dedzīgajām liecībām par piedzīvoto Jauniešu dienās, ar kurām dalījās šo notikumu liecinieki.

Nāc, pievienojies mūsu lūgšanai kopā ar (un par) konsekrētajiem bārļiem un māsām Rīgā sv. Jēkaba katedrālē:

18:00 Vesperes
18:30 Svētā Mise, ko celebrēs V.E. bīskaps Viktors Stulpins, Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdētājs.

  • Konsekrēto personu svētsolījumu atjaunošana
  • Liecības no Pasaules Jauniešu dienām Panamā

Konsekrētās dzīves dienu pēc sv. Jāņa Pāvila II iniciatīvas sāka svinēt 1997.gadā kā lūgšanas dienu par konsekrētajām personām. Svinot to Kunga prezentācijas svētnīcā svētkos jeb Sveču dienā (2.februārī), tā ir atgādinājums, ka konsekrētie ir aicināti būt par Kristus gaismas atspīdumu visiem cilvēkiem. Austrumu ritos šos svētkus sauc par Kunga Pretimnākšanu jeb Sastapšanu (gr. hypapante, bsl. сретение).

Visi mīļi aicināti!

© LRKB IC; www.katolis.lv

Foto: Romualds Beļavskis

3. novembrī kapucīnu brālis Jānis Savickis OFMCap Svētās Mises laikā Rīgas Svētā Alberta baznīcā saņēma diakona svētības. Dievkalpojumā, kuru celebrēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, piedalījās ne tikai brāļi no Rīgas un Olaines kopienas, brāļi priesterībā un ticīgā tauta, bet arī Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa pārstāvji no Varšavas provinces.

Runājot par diakona kalpojumu, Z. Stankevičs uzsvēra, ka “diakoniem ļoti labi būtu iesaistīties žēlsirdības darbos. Mums konkrēti šobrīd attīstās “Caritas” darbība. Tā ir joma, kurā diakons īpašā veidā ir aicināts.” Tālākajā uzrunā arhibīskaps norādīja, ka “mūsdienās Eiropas kultūra dodas cauri dekristianizācijas procesam. No kultūras pakāpeniski tiek stumts laukā viss, kas saistās ar Evaņģēliju un kristīgajām vērtībām. Bet tava misija un aicinājums kā garīdzniekam ir sludināt Kristu, kurš ir nomiris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, un Viņa vārdā mums tiek dota grēku piedošana un jauna dzīvība. Un cilvēks nevar būt laimīgs citādi vien, kā atverot savu sirdi dzīvā Dieva klātbūtnei. Ja viņš nepiepildās ar Svēto Garu, tad viņā vienmēr būs kaut kāda neapmierinātība un tukšums, kuru viņš mēģinās aizpildīt ar kaut ko citu. Garīdznieka uzdevums ir ar pilnu jaudu Svētā Gara spēkā sludināt pasaulei, kur ir īstais piepildījums, kā var atrast patieso laimi. Tas, kurš ir izvēlējies svētuma ceļu, jau šīs zemes laikā sāk piedalīties debesu svētlaimē, lai arī vēl nepilnīgā veidā, neskatoties uz neveiksmēm un pārbaudījumiem.”

Homīlijas noslēgumā arhibīskaps aicināja brāli Jāni izvēlēties “savos pamatuzstādījumos sludināt Jēzu Kristu, kurš ir miris un augšāmcēlies par mūsu grēkiem, dāvā mums jaunu dzīvību Svētajā Garā. Un to darīt neslēpjoties, nebaidoties, ka par tevi smiesies. Darīt to laikā un nelaikā, kā saka svētais Pāvils. Mūsdienu pasaulē vislielākais deficīts ir drosmīga Evaņģēlija sludināšana. Tajā ir vajadzīgi Svētā Gara svaidīti Evaņģēlija sludinātāji. Šodien tu tiec tam īpašā veidā pilnvarots un Svētā Gara svaidīts.”

Svētās Mises noslēgumā arhibīskaps sirsnīgi pateicās par Mazāko brāļu kapucīnu kopienas klātbūtni Latvijā un izteica cerību, ka pēc īsa laika diakons Jānis tiks iesvētīts arī par priesteri.

Sveicam diakonu Jāni un vēlam visas nepieciešamās Svētā Gara žēlastības aicinājuma ceļā un Dieva Vārda sludināšanā!

 

Oktobra pēdējās dienās (29.-30. oktobrī) mums, Latvijas konsekrētajiem, bija iespēja sagaidīt īpašu ciemiņu – salvatoriāņu tēvu Kšištofu Vonsu, SDS, Garīgās formācijas centra Krakovā direktoru, Lectio Divina skolas attīstītāju.

Sākumā pr. Kšištofs Vonss tikās ar Rīgas arhidiecēzes priesteriem un arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču ikmēneša priesteru konferences ietvaros Garīgajā seminārā. Savā uzrunā priesteriem pr. Vonss uzsvēra Dieva Vārda lasīšanas nozīmi, lai sadzirdētu to, ko saka Dievs un kā tas ietekmē priestera sludināšanu un kalpošanu Dieva tautai:

“Ja es kā priesteris nejautāju, ko man šodien saka Dievs caur savu Vārdu, tad man rodas citi jautājumi – ko saka manas problēmas? ko citi sagaida no manis? – un mēs dzīvojam zem šo jautājumu smaguma. Svarīgi, lai pēdējais dienas brīdis ir veltīts tam, lai mēs atvērtu Bībeli un jautātu: “Ko saka Dievs?” Jo, kā bieži lasām Kompletorijā, – “saviem mīļajiem Viņš bagātīgi dod pat miegā” (Ps 127, 2). (..) Ja sadzirdi, kā Dievs runā ar tevi šodien caur Vārdu, tu varēsi to tikpat spēcīgi pasludināt citiem. (..) Ir tāds brīdis tavā dzīvē, kad Dieva Vārds tevi tā pārveido, ka tu sāc lasīt savu dzīvi, visu, kas notiek Baznīcā, pasaulē – it kā ar Dieva acīm, ar Viņa skatienu. Un tā ir Lectio Divina – Dievišķā lasīšana, nevis lectio humana – cilvēcīga lasīšana un skatījums.”

29. oktobra pievakarē ar Svēto Misi sv. Franciska baznīcā iesākās pr. Vonsa vadītā formācijas sesija “Viscaur skaista. Lectio Divina ar Mariju”, kas turpinājās visu nākamo dienu Garīgā semināra telpās. Tajā piedalījās aptuveni 70 konsekrētās personas, priesteri un semināristi, to skaitā – arī 28 māsas no Lietuvas.

No pr. Kšištofa Vonsa pārdomām:

Marija, Pilnībā Skaistā, mums atgādina, ka skaistums ir aicinājums. (…) Mēs, līdzīgi kā Marija, esam aicināti, lai būtu skaisti, ne tikai mazliet, ne tikai daļēji. Bet viscaur skaisti, pilnīgi skaisti!

Marijas skaistuma noslēpums ir apslēpts Vārdā: viņa ir pilnībā skaista, jo pilnībā ir atdevusies Dieva Vārda rīcībā!

 

Pēc tikšanās māsas ar pateicību dalījās tajā, kas viņas bija uzrunājis. No Apustuliskajām Oblātēm “Pro Sanctitate” saņēmām divas skaistas liecības:

“Divas dienas, pavadītas ‘svēto kompānijā’!” pēc tikšanās māsa Liliane dalījās ar piedzīvoto. “Kā Dievs sūtīja Eņģeli Gabriēlu pie Marijas, lai darītu Viņai zināmu savu plānu, tāpat Dievs sūtīja tēvu Kšištofu pie manis, lai atklātu, ka man nemitīgi jāatgriežas pie īstā Skaistuma, kas ir Viņš! Un to mēs piedzīvojām kopā ar māsām no Lietuvas, kuras kuplā skaitā apciemoja mūs un dalījās ar mums!”

“Tēvs Kšištofs palīdzēja mums dziļāk pārdomāt Marijas skaistumu, būt kopā ar Viņu un kontemplēt klusumā visu to, ko Dievs bija darījis Marijā. Ja mēs Dievam atļausim, Viņš to pašu darīs arī ar mums!” uzsvēra māsa Rita. “Skaistums, svētums, pazemība – tas palīdz katram no mums kļūt skaistam/tai! Ja mēs kontemplēsim Skaistuma Avotu – Jēzu, Dieva Dēlu – mēs arī kļūsim skaisti. Pasaulei šodien ir vajadzīgs šis skaistums! Mums ir jābūt harmonijā – jūtas, domas, vēlmes, dvēsele, ķermenis. Viss pieder Dievam, un ar visu to Viņš mūs pārveido par dzīvības skaistuma un svētuma Baznīcas akmeni. Paldies par šo Lectio Divina!”

LKDIPAK

  • 20180924 Riga. Pavesta Franciska vizite. Photo / Ilmars Znotins

Pāvesta Franciska apciemojums – nu jau atmiņās – ierakstīsies kā žēlastības laiks, kurā, līdzīgi kā Atmodas gados, atkal varējām piedzīvot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vienotību un Baznīcas skaistumu, kas sniedzas pāri valstu robežām.

Baltijas svētceļojumā (Viļņa-Kauņa-Aglona-Tallina) devāmies aptuveni 60 cilvēki – jaunieši un sirdī jaunie, Dievam veltītas dzīves  kopienu pārstāvji (māsas kalpones, Apustuliskās oblātes “Pro Sanctitate”, Mātes Terēzes māsas misionāres, kapucīnu brālis Jānis un jezuītu tēvs Tadeušs, kurš, starp citu, mums ļāva iepazīt pāvestu Francisku kā jezuītu!). Svētceļnieku prieku un vienkāršo dzīvi – garās gaidīšanas stundas laukumos un autobusā, īsās miega stundas uz matracīša skolu sporta zālēs – ar mums dalīja bīskaps Viktors Stulpins. Vēlāk mums pievienojās arī meitenes no Lietuvas un trīs jaunieši no Krievijas, kas jo īpaši ļāva piedzīvot pārdabisku vienotības izjūtu, pēc kuras tik ļoti ilgojamies ikdienā. Vienotību, kuras redzamā zīme ir pāvests.

Patiess prieks bija 23. septembrī, kad no Latvijas pievienojās vēl viena māsu grupa – ar Ikšķiles Karmela māsām karmelītēm, Bērniņa Jēzus māsām karmelītēm, māsām palīdzētājām dvēselēm šķīstītavā un Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām – un mēs kopīgi devāmies uz Santakos laukumu, kur pāvesta Franciska svinētajā Svētajā Misē piedalījās aptuveni 100 000 ticīgo un 1300 konsekrēto personu!

Ar konsekrētajām personām un priesteriem pāvests Francisks tikās Kauņas katedrālē – tā bija negaidīti personīga, atklāta saruna ar “savējiem”, daloties rūpēs un mīlestībā par Baznīcu. Pāvests aicināja priesterus un konsekrētos īpašā veidā izdzīvot savu garīgo tēvišķību un mātišķību – ne vien rūpējoties par garīgajiem bērniem, bet pat, ja tie ir aizmaldījušies prom no Baznīcas, dodoties tos uzmeklēt tā, kā to dara vecāki. Arī šeit pāvests vispirms piegāja pie gados vecajiem priesteriem un klostermāsām, komunisma gados vajātās Baznīcas lieciniekiem.

 

 

Skaista zīme mums, konsekrētajiem, bija iespēja būt kopā arī ar Igaunijas māsām un brāļiem Svētās Mises laikā Brīvības laukumā (Vabaduse väljak) Tallinā. Igaunijas Baznīca ir misionāra Baznīca, ļoti maz ir vietējo aicinājumu uz garīgo kārtu (tikai trīs no piecpadsmit priesteriem Igaunijā un viena māsa pēc tautības ir igauņi!). Vienotībā ar kristiešiem Igaunijā, Svētajā Misē piedalījās arī vairāki garīdznieki no Latvijas – skaisti bija vērot, kā priesteri visu laiku – no upurdāvanu sagatvošanas brīža līdz pat komūnijia turēja rokās biķerus ar hostijām, kuras vēlāk, konsekrētas kā Euharistisko Maizi, viņi dalīja ticīgajiem laukumā. Daudzu cilvēku acīs bija aizkustinājuma asaras. Igaunijas katoļi nereti mēro pat 100 km tālu ceļu, lai piedalītos svētdienas Svētajā Misē…

Lai pāvesta Franciska apciemojuma laikā piedzīvotais kļūst mūsos par dzīvu impulsu izdzīvot pāvesta teiktos vārdus konsekrētajiem, kurus publicējam zemāk!

 


SVĒTĀ TĒVA UZRUNA

Tikšanās ar priesteriem, konsekrētajām personām un semināristiem

Kauņa, Svētā Pētera un Pāvila katedrāle, 2018. gada 23. septembrī

 

Dārgie brāļi un māsas!

Mana vizīte jūsu dzimtenē iesākās ar vārdiem: „Jēzus Kristus – mūsu cerība”. Tuvu šīs dienas noslēgumam lasām apustuļa Pāvila tekstu, kurš aicina mūs uz izturīgu cerību. Šo aicinājumu viņš izsaka pēc tam, kad ir atklājis mums Dieva ilgas attiecībā uz katru cilvēku, pat vairāk, attiecībā uz visu radību: jo „tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu” (Rom 8, 28); Dievs sadarbojas ar viņiem, „iztaisno” visas lietas – tā to varētu skaidrot burtiski.

Šodien vēlos dalīties ar Jums pārdomās par šīs cerības raksturu, īpaši to, uz ko esam aicināti kā priesteri, klēriķi, konsekrētie vīrieši un sievietes.

Pirms mudināt uz cerību, svētais Pāvils vispirms trīs reizes atkārto vārdu „nopūta”; nopūšas radība, nopūšamies mēs, cilvēki, un nopūšas mūsos Svētais Gars (sal. Rom 8, 22-23,26). Mēs nopūšamies korupcijas izraisītās nebrīves dēļ, nopūšamies ilgās pēc pilnības. Ir vērts sev šodien uzdot jautājumu, vai šī nopūta ir mūsos klātesoša, vai arī – gluži pretēji – nekas mūsos vairs neatsaucas, neilgojas pēc dzīvā Dieva. Brieža slāpēm, kas brēc pēc ūdens avotiem, ir jākļūst par mūsējām, meklējot Dieva dziļumus, patiesību un skaistumu. Iespējams, „labklājības sabiedrība” mūs jau ir pārsātinājusi ar dažādiem labumiem un pakalpojumiem, savukārt mēs esam kļuvuši tā visa „nomākti” un tukšuma pilni.

Varbūt tas viss mūs ir apdullinājis vai darījis ārišķīgus, tomēr mūs nav piepildījis. Mēs, vīrieši un sievietes, kas esam īpaši veltīti Dievam, nekad nedrīkstam pazaudēt šīs iekšējās nopūtas, to sirds nemieru, kas atpūtu var atrast tikai Dievā (sal. SV. AUGUSTĪNS, Atzīšanās, I, 1,1). Neviena steidzama informācija, tūlītēja virtuālā saziņa nedrīkst mums atņemt konkrētu, ilgstošu laiku – jo tieši pastāvīgas pūles ir svarīgas – dialogam ar Kungu lūgšanā un adorācijā. Tas ir jautājums par mūsu ilgām pēc Dieva, kuras ir jākopj, jo, kā raksta svētais Jānis no Krusta: „Centies vienmēr palikt lūgšanā un arī fizisku darbu laikā nepamet to novārtā. Ēdot, dzerot, sarunājoties, tiekoties ar cilvēkiem pasaulē, vai ko citu darot, centies rīkoties tā, lai ilgotos pēc Dieva un Viņa virzienā vērstu savas sirds jūtas” (Četras pamācības kādam klosterbrālim pilnības sasniegšanā, 9).

Šīs nopūtas izriet arī no cilvēku dzīves uz zemes kontemplācijas, tas ir sauciens pēc dzīves pilnības mūsu visnabadzīgāko brāļu un māsu trūkuma priekšā, jauniešu dzīves jēgas trūkumā, sirmgalvju vientulībā, ļaunprātīgi izmantotu vides resursu apstākļos. Tie ir vaidi, kas cenšas apvienoties, lai mainītu valstu, pilsētu notikumus. Nevis kā spiediens vai vara, bet kā kalpošana. Mūsu tautas vaidiem ir jāuzrunā mūsu sirdis, līdzīgi kā tika uzrunāts Mozus, kuram Dievs atklāja savas tautas ciešanas tikšanās laikā pie degošā krūma (sal. Izc 3, 9). Ieklausīšanās Dieva balsī lūgšanas laikā ļauj mums saskatīt, sadzirdēt, iepazīt citu cilvēku ciešanas, lai mēs steigtos viņiem palīgā. Bet mums ir jāsatraucas arī tad, kad mūsu tauta pārstāj nopūsties un pārstāj meklēt ūdeni, kas dzesē slāpes. Tas ir laiks, kad ir nepieciešama arī izzināšana – kas ir nocietinājis mūsu tautas balsi?

Sauciens, kas liek mums meklēt Dievu lūgšanā un pielūgsmē, ir tas pats, kas pamudina mūs ieklausīties mūsu brāļu vaidos. Viņi „cerību liek uz mums”, tāpēc mūsu pienākums ir, veicot uzmanīgu atpazīšanu, būt organizētiem, plānot, kā arī būt drosmīgiem un radošiem mūsu apustulātā. Lai mūsu klātbūtne nav tikai improvizācijas centieni, bet lai tā atbild Dieva tautas vajadzībām, tādējādi kļūstot par ieraugu mīklā (sal. Adhort. Evangelii gaudium, 33).

Bet apustulis runā arī par pastāvību; pastāvību ciešanās, pastāvību palikt labajā. Tas nozīmē – būt atvērtam Dievam, palikt Viņā cieši iesakņotam, esot uzticīgam mīlestībā.

Jūs, gados visvecākie – kā lai šeit nepiemin arhibīskapu Sigitasu Tamkevičiusu – jūs varēsiet liecināt par pastāvību ciešanās, par šo „cerību pretēji cerībai” (Rom 4, 18). Vardarbība, kas tika vērsta pret jums, kad aizstāvējāt pilsonisko un reliģisko brīvību, jūsu labā vārda nomelnošana, apcietinājumi un deportācijas nespēja uzvarēt jūsu ticību Jēzum Kristum, kas ir Kungs pār vēsturi. Tāpēc jums ir daudz, ar ko dalīties ar mums un ko iemācīt, un ko ierosināt, bez nepieciešamības nosodīt jaunākās paaudzes šķietamo vājumu. Un jūs, gados jaunākie, kad, piedzīvojot dažādas neveiksmes, izjūtiet sevī vēlmi noslēgties, izvairīties, pieņemot dažādas nostājas, kas nav saskaņā ar konsekrācijas garu, meklējiet tad savas saknes un uzlūkojiet ceļu, ko ir mērojuši gados vecākā paaudze. Tieši vajāšanas atklāj kristīgās cerības raksturīgās iezīmes, jo tad, kad tā ir tikai cilvēciska cerība, tad varam vilties un būt neveiksmju satriekti. Turpretī tā nenotiek kristīgas cerības gadījumā: tā iziet no ciešanu un pārbaudījumu tīģeļa daudz attīrītāka.

Ir taisnība, ka laiki ir mainījušies un dzīvojam citās struktūrās, tomēr patiesība ir arī tā, ka vieglāk varam pieņemt padomus, ja tie, kas ir izgājuši caur grūtajiem pārbaudījumiem, nenoslēdzas sevī, bet dalās ar tiem, izmantojot kopā būšanas brīžus. Viņu stāsti nav piesātināti ar nostalģiju par aizgājušajiem laikiem, kas bijuši labāki, nedz arī ar slēptu nosodījumu tiem, kuru psiholoģiskā struktūra ir mazāk uzņēmīga. Mācekļu kopiena var nodrošināt savu ilgtspējību tikai tad, ja spēj savienot kā Evaņģēlijā minētais Rakstu mācītājs – jauno ar veco (sal. Mt 13, 52), kad tā apzinās, ka piedzīvotais vēsturē ir sakne, lai koks varētu augt.

Visbeidzot, uzlūkot Jēzu Kristu kā mūsu cerību nozīmē līdzināties Viņam, kopīgi līdzdalīt Viņa likteni. Apustulim Pāvilam atpestīšana nav saistīta tikai ar negatīvo aspektu – kā atbrīvošana no iekšējās un ārējās apspiestības, bet viņš uzsvaru liek uz kaut ko ļoti pozitīvu: tā ir līdzdalība Kristus dzīvē godībā (sal. 1 Tes 5, 9-10), Viņa valstībā debesīs (sal. 2 Tim 4, 18), miesas atpirkšana (sal. Rom 8, 23-24). Līdz ar to ir nepieciešams dziļi iepazīt to neatkārtojamo projektu, ko Dievs ir sagatavojis mums katram. Tā kā neviens mūs nepazīst līdz dziļumiem un nepazīst tā kā Dievs, tad esam nolemti kaut kam tik lielam, kas mums šķiet pat neiespējams. Viņš mūsos ir ierakstījis savas ilgas, un mūsu cerība ir Viņā.

„Mēs” ne vien integrē, bet arī ir augstāks un pārspēj „es”; Kungs aicina mūs, attaisno un ieceļ godībā visus kopā, lai apņemtu visu radību. Tik bieži uzsveram personīgās atbildības nozīmi, ka kopienas aspekts ir kļuvis vien par fonu, par dekorāciju. Tomēr Svētais Gars vada mūs visus kopā, pārvarot mūsu atšķirības un veidojot jaunu dinamiku, ar mērķi stiprināt Baznīcas misiju (sal. Evangelii Gaudium, 131; 235).

Svētā Pētera un Pāvila godam veltītajā svētnīcā, kurā esam pulcējušies, virs mums ir lustra – laivas formā. Abi apustuļi apzinājās, cik liels dārgums viņiem uzticēts, viņi tika uzaicināti sākt „no jauna” (sal. Lk 5, 4). Mēs visi esam šajā laivā, vienmēr cenšoties saukt uz Kungu, paliekot nesatricināmi grūtībās un liekot cerību Jēzū Kristū. Un šī laiva, kas ir Baznīca, kā savas misijas centrālo vēsti apliecina ilgas pēc tās godības, kas ir Dieva klātbūtne savas tautas vidū, augšāmceltā Kristus klātbūtne, un godības, ko nopūšoties gaida visa radība un kas reiz atklāsies Dieva bērnos; šis ir apsolījums, kas mūs rosina doties uz priekšu: tas ir evaņģelizācijas mandāts. Tas ir mūsu cerības un mūsu prieka iemesls. Bet šodienas jūru veido „vienmēr jaunie scenāriji un izaicinājumi” no nu jau „aizejošās Baznīcas” puses. Mums no jauna sev ir jāuzdod jautājums: ko no mums vēlas Kungs? Kurās perifērijās visvairāk ir nepieciešama mūsu klātbūtne, lai tur aiznestu Evaņģēlija gaismu? (sal. Adhort. Evangelii gaudium, 20)

Pretējā gadījumā, kurš gan ieticēs, ka Jēzus Kristus ir mūsu cerība? Tikai mūsu dzīves piemērs piešķir jēgu mūsu cerībai uz Viņu.

 

Foto: Anita Sosnāre, Ilmārs Znotiņš, Gintaro Česonio, Olev Mihelmaa

Oficiālās fotogrāfijas no pāvesta vizītes Latvijā >>

Lietuvā >>

Igaunijā >>

Reģistrācijas anketa >>

No 2018.gada 22. līdz 25.septembrim notiks Baltijas svētceļojums, piedaloties pāvesta Franciska vizītes pasākumos Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Svētceļojumā īpaši aicināti piedalīties jaunieši no 18 gadu vecuma, jauniešu darba vadītāji, priesteri un konsekrētās personas. To organizē Latvijas konsekrēto personu konference (LKDIPAK) sadarbībā ar jauniešu kustībām.

“Sestdien, 22.septembrī, dosimies no Rīgas (caur Daugavpili) uz Viļņu, kur notiks Austrumeiropas jauniešu tikšanās ar pāvestu Francisku – Viļņas katedrāles laukumā. Savukārt svētdien, 23.septembrī Kauņā, Santakas parkā, kur saplūst divas upes, piedalīsimies Svētajā Misē par ģimenēm,” stāsta Anna Briška, viena no svētceļojuma koordinatorēm. Šajā dienā plānota arī pāvesta tikšanās ar konsekrētajām personām (lai piedalītos tajā, konsekrētajiem ir nepieciešama atsevišķa reģistrācija, ko var veikt, rakstot uz konsekretie@gmail.com).

Pirmdien, 24.septembrī, kopā ar tūkstošiem svētceļnieku sagaidīsim pāvestu Francisku Aglonā, kur pēcpusdienas stundās tiks svinēta Euharistija, lūdzot Dieva svētību Latvijai.

Svētceļojuma galamērķis ir Tallina, kur 25. septembrī pāvests Francisks tiksies ar dažādu konfesiju jauniešiem (dienas piemajā pusē, Tallinas Domā Tallinna Toompea – Kārļa baznīcā), savukārt pēcpusdienā, pirms pāvesta Franciska došanās atpakaļ uz Romu, tiks svinēta Svētā Mise  Brīvības laukumā). Pēc tam svētceļnieki atgriezīsies Latvijā.

Ar pāvesta Franciska vizītes programmu var iepazīties vizītei veltītajā mājaslapā.

Pieteikšanās Baltijas svētceļojumam ir iespējama līdz 14.augustam, rakstot uz e-pastu info.svetcelojums@gmail.com

Līdzdalības maksājums svētceļojumā ir 60 eiro (iekļautas naktsmītnes un transporta izdevumi).

Svētceļnieki tiek aicināti uz informatīvu satikšanos – tā notiks Aglonā, 14. augustā, plkst. 16:00 (Aglonas bazilikas kriptā).

 

LKDIPAK

Jauniešu tikšanās ‘’Campo Jēzus’’ šogad norisinājās jau ceturto reizi, no 25.- 29. jūnijam – kultūrvēsturiski bagātajā un Latvijas simtgadei tik atbilstošajā vietā Alsungā.

„Cik skaista vieta!” bija pirmais iespaids pēc ierašanās tur. Arī jauniešu tikšanās devīze šogad – „Lai tu labi dzīvotu tajā zemē’’ – ļoti palīdzēja jauniešiem izzināt Latvijas kultūras daudzveidību, par kuru dažiem no viņiem iepriekš nebija pat nojausmas. Un to visu tikšanās laikā varēja savienot arī ar garīgo dzīvi!

Man pašai bija liels atklājums – pārdomāt, kā pilnvērtīgi dzīvot vietā, kurā mūs Dievs ir nolicis, gan ģimenē, gan valstī. Mums bija ļoti bagātīga programma ar vērtīgām konferencēm, piemēram, kā pieņemt svarīgus lēmumus. Katru dienu iesākām ar kopīgu lūgšanu, piedalījāmies Misē un dalījāmies grupiņās. Gājām ekskursijās pa Alsungu, izzinājām tās vēsturi, satikāmies ar suitu sievām, kuras rādīja savus krāšņos tautastērpus, iepazīstināja ar suitu muzicēšanu, gan spēlējot kokles,  gan dziedot, gan ejot rotaļās. Tā bija brīnišķīga pieredze.

Jauniešiem bija iespēja savas mākslinieciskās dotības pielietot ļoti dažādās darbnīcās, taisot māla traukus un pirmo reizi dzīvē iemēģinot aušanu stellēs. Neizpalika arī Kurzemes tradicionālo sklandraušu taisīšana, cepšana un siera siešana, kas sagādāja lielu prieku rokām un vēderam. Jauniešiem patika darboties arī “klosterdarbnīcās” –  kādā no pēcpusdienām tur tapa ļoti daudz rožukroņu priekš Jūrkalnes pansionāta iemītniekiem, kurus paši apciemojām ar koncertu. Tas daudziem jauniešiem paliks spilgti atmiņā – kā mēs ar dziesmām, dāvanām, lūgšanām un lielu sirsnību apmeklējām katru no sirmgalvjiem. Daudzi no viņiem bija aizkustināti līdz asarām.

 

Nometnes “saldais ēdiens” bija pēdējā nakts, kuru mēs, jaunieši, ļoti gaidījām un tai gatavojāmies, lai kopā ar klostermāsām un priesteriem dotos nakts svētceļojumā no Alsungas līdz Jūrkalnei. Ceļš, kas ir aptuveni 14 km, bija liels un skaists piedzīvojums katram dalībniekam. Visu nakti slavējām Kungu, klausījāmies Svēto Rakstu lasījumus un pārdomājām tos sirdī. Ar mirdzošām lāpām, saulei austot, sasniedzām Jūrkalnes baznīcu, kur mūs katru gaidīja Jēzus… un Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins, kurš agrajā rīta stundā svinēja mums Svēto Misi apustuļu Pētera un Pāvila svētkos. Šis žēlastībām pilnais rīts noslēdzās ar pastaigu, bet dažiem no mums – ar peldi vienā no skaistākajām Baltijas jūras pludmalēm pie Jūrkalnes stāvkrasta.

‘’Campo Jēzus’’ patiešām ir unikāls notikums, jo to vada konsekrētas personas. Domāju, ka jauniešiem ir tik svarīgi redzēt, kā Dievs darbojas viņu dzīvēs, un no viņu pieredzes un stāstiem smelties izpratni par to, kā Dievs mūs katru vada –atšķirīgi, bet uz vienu Mērķi! Katram jaunietim šī tikšanās bija skaists un tiešām svētīgs vasaras piedzīvojums!

Ar pateicību un mīlestību – Anna, nometnes dalībniece

No jauniešu atsauksmēm:

Šī bija mana pirmā reize Campo Jēzus un man tiešām ļoti patika! Visvairāk atmiņā paliks nakts gājiens, suitu sievas, kokles spēlēšana, zemessarga runa un, protams, iepazītie cilvēki. Atziņa, ko guvu šajās dienās – nekad nepazaudēt un neaizmirst, no kurienes tu nāc, jo tas ir tas unikālais, kas pieder tev visu mūžu, un ar to ir jālepojas. Liels paldies visai organizatoru komandai! (Frančeska)

Man visvairāk atmiņā paliks “verdzību vakars” un nakts pārgājiens. Tas bija ļoti ļoti foršs! Un atziņa, ko paņemšu līdzi, ir pārliecība, ka Dievs vienmēr palīdzēs. (Elija)

Campo Jēzus šogad bija PILNĪGI savādāka nekā pagājšgad, bet tikpat superīga! Kas paliks atmiņā visvairāk? Laikam jau pansionāta apmeklējums…ā, starp citu, uzzinājām Jēzus telefona numuru! 🙂  Mani ļoti uzrunāja arī filma par māsu Klāru; par to – atdod visu vai neko. (Katrīna)

Man šī bija pirmā reize un man patika VISS. Atmiņā visvairāk paliks nakts pārgājiens, sklandraušu un siera gatavošana. Arī atziņa – nenovērtēt cilvēkus par zemu! (Veronika)
Pirmo reizi biju Campo Jēzus, bet ar prieku izbaudīju laiku Alsungā! Tas, ko paņemšu līdzi, ir atziņa – ja tu domā, ka esi viens, tu kļūdies. Jēzus vienmēr ir klāt, lai tevi atbalstītu. (Raimonds)

Saka, ka saņemto žēlastību lielumu vislabāk var apjaust tikai pēc kāda laika, kas pagājis pēc to saņemšanas. Un tā šoreiz atskatāmies uz notikumu, kas Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu dzīvē paliek neizdzēšami spilgts.

2018. gada 5. maijā Vācijas pilsētā Āhenē notika Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu kongregācijas dibinātājas – mātes Klāras Fei (Clara Fey, 1815 – 1894) beatifikācija. Uz to devās arī astoņas māsas no Latvijas.

Svētki sākās 4. maija vakarā ar svētku vesperēm un adorāciju mūsu vācu māsu klosterī Mihaelsberga ielā. Īpaši mūs saviļņoja adorācijas laikā lasītie dibinātājas teksti – tik ierasti, pazīstami, bet klausījāmies lielā aizgrābtībā – it kā dzirdētu tos pirmoreiz. Klostera baznīcā izskanēja dziesmas svētīgās Klāras godam “Nāciet pie Manis visi..” pirmatskaņojums. Tā aicina vērīgāk lūkoties uz šīs dzīves mazajiem – nabadzīgajiem, vientuļajiem un atstātajiem, lai viņu vaigā ieraudzītu nabadzīgā Bērna Jēzus seju. Vesperu grāmatiņas vāku rotāja mūsu dibinātājas portrets ar izteiksmīgām Dieva mīlestības pilnām mātes Klāras acīm.

4. maija pēcpusdienā priecājāmies par mūsu arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča ierašanos – savējais paliek savējais! Atcerējāmies, ka vienreiz viņš jau ir apciemojis mātes Klāras klosteri Nīderlandē – Simpelfeldā. Šoreiz viņam apmešanās vieta bija sarunāta pie franciskānietēm, pret kurām izjūtam lielas simpātijas mūsu kongregāciju dibinātāju draudzības dēļ – māti Klāru īpaša draudzība vienoja ar svētīgo Francisku Šervjēru. Līdzīgi priecājāmies satikt vēl vienas mūsu dibinātājas draudzenes, arī svētīgās, Paulīnas Malinkrotas māsas. Šī garīgā radniecība ir sena, bet stipra.

Mēs, latviešu māsas, tāpat kā kolumbietes un indonēzietes, nakšņojām hostelī ar skanīgu nosaukumu “Am Bahnhof” – “Pie stacijas” (drīzāk te vietā būtu teikt – “Stacijā”, jo visas nakts garumā skanēja vilcienu riteņu klaboņa). 5. maija rītā tas vairs nebija ne prātā – steidzāmies uz Domu, kas krietnu pusstundu pirms noteiktā laika jau bija pārpildīts, tāpat kā viens no Doma pagalmiem, kur Svētajai Misei varēja sekot uz lielā ekrāna.

Dievkalpojuma centrālais notikums bija Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekta kardināla Andželo Amato nolasītā pāvesta Franciska vēstule, ka Klāra Fei tiek pasludināta par svētīgo. Visas pārējās uzrunas paskaidroja, kāpēc tā notiek: dzīve Dieva klātienē, Euharistijas godināšana, kalpošana bērniem, bet jo īpaši nabagiem, saskatot viņos Kristus vaigu. Māte Klāra mierīgi noraudzījās tajā visā ar savu gaišo starojumu.

Jā, altāra priekšā stāvēja šķirsts ar viņas relikvijām, kas Mises sākumā procesijā tika ienests no bīskapu kriptas, kur tas atradās kopš 2012. gada.

Pēc Svētās Mises bija iespēja pagodināt relikvijas, satikt draugus un labdarus, vērot priekšnesumus uz skatuves līdzās Domam. Mijās bērnu un māsu dejas, mūzika. Tas viss izvērtās par starptautiskiem svētkiem, kuros valdīja prieks un labvēlība.

6. maija rītā atkal steidzāmies uz Domu. Tur notika pirmā Svētā Mise svētīgās Klāras godam. Tai sekoja procesija, kuras laikā viņas relikvijas tika aiznestas uz Bērna Jēzus kapelu Jēkaba ielā. Tā ir vēl viena žēlastību vieta.

7. maija vakarā noklausījāmies Āhenes Doma kora skolas iestudēto mūziklu “Klāras sapnis”. Tīrās, dzidrās bērnu balsis izdziedāja kongregācijas tapšanas stāstu, kā sākums ir Āhene.

8. maijā visi devāmies uz Simpelfeldu Nīderlandē, kur sv. Remīgija baznīcā notika pirmā svētīgās Klāras piemiņas dienas atzīmēšana, kas izvērtās par īstiem tautas svētkiem. Un kā gan citādi – Nabadzīgā Bērna Jēzus māsas no Vācijas ieradās šajā ciemā 19. gs. 70. gados, kad Bismarks aizliedza klosteriem Prūsijā nodarboties ar bērnu aprūpi un mācīšanu. Māsas kopā ar viņām uzticētajiem bērniem pārgāja netālu esošās kaimiņu zemes robežu un cēla jaunu, lielu klostera māju, kurā dzīvoja vairāki simti bērnu un māsu. 2012. gadā tika pieņemts lēmums šo māju slēgt, un mātes Klāras zārkam nācās atgriezties dzimtajā pilsētā Āhenē. Klostera ēka vairākus gadus stāvēja tukša. Nu tajā atgriezās sakrālo lietu muzejs, kurā bagātīgi pārstāvēti māsu darinātie liturģisko drēbju izšuvumi, vaska darbnīcas veidojumi un baznīcā lietojamo sakrālo priekšmetu kolekcija. Tāpat šajā komplektā atgriežas mātes Klāras muzejs: darbistabas, celles iekārtojums u. c. ar viņas dzīvi un darbību saistītas lietas, arī kongregācijas arhīvs.

Pēc Svētās Mises notika saviesīga tikšanās klostera dārzā. Netrūka jautrības un atmiņu, arī prieka, par tik daudzu zemju māsu tikšanos. Apmeklējām kapsētu, lai palūgtos par tur dusošajām latviešu māsiņām. Kapsētas tuvumā ir krustaceļš, kur mīlējis meditēt godājamais bīskaps Boļeslavs Sloskāns.

Tā pagāja ar beatifikāciju saistītās svētku dienas. Tās dziļi iespaidoja gan svētkos klātesošās, gan mājās palikušās māsas. Ir sācies jauns žēlastību laiks, kad caur svētīgās dibinātājas aizlūgumu drīkstam cerēt uz lielām lietām.

Mātes Klāras piemiņas diena ir 8. maijs. Kongregācijā visās zemēs tā tiks svinēta kā svētku diena. Svētīgā Klāra, jaunava un kongregācijas dibinātāja, lūdz Dievu par mums!

Iespaidus apkopoja māsa Klāra no Nabadzīgā Bērna Jēzus