Baznīcas atjaunošanas aicinājums

Pirmdien, 11. oktobrī, Ikšķiles māsu karmelīšu klosterī tikās Latvijas konsekrētie, lai iesāktu pāvesta Franciska izsludināto sinodālo ceļu, gatavojoties bīskapu sinodei par šo tēmu. Tas ir Baznīcas atjaunošanās process kurā ikviens ticīgais tiek aicināts izteikt viedokli par svarīgām tēmām Baznīcas dzīvē, šoreiz pievēršot uzmanību kopībai, līdzdalībai un misijai, kā ticīgie cilvēki šos trīs aspektus ir piedzīvojuši un kā Baznīcai vajadzētu turpināt savu darbību.

Konferences dalībnieki, pārstāvot gandrīz visas Latvijas kopienas, pulcējās, lai svinētu šo notikumu, dalītos savā pieredzē un sadraudzībā. Šoreiz arī ar mērķi kopīgi pārdomāt pāvesta iniciatīvu – aicinājumu uz sinodalitāti – un to, kādā veidā konsekrētie varētu piedalīties un dot savu ieguldījumu šajā ceļā. Tikšanās laikā tika izstrādāts darba plāns šī uzdevuma veikšanai.

Klātesošos dziļāk apspriežamajā tēmā ievadīja mariāņu priesteris Andris Ševels, izceļot galvenos aspektus Vatikāna sagatavotajos dokumentos par sinodalitāti. Lūk, dažas no atziņām, kas palīdz pārdomāt sinodalitātes tēmu.

Sinodalitāte ir grieķu izcelsmes vārds, kas tulkojumā nozīmē “kopīgo ceļu” un raksturo Baznīcas dabu, tās formu, stilu, misiju. Tas liek domāt par Baznīcu kā Dieva tautu, ko neveido tikai priesteri, bīskapi un klosterļaudis, kā diemžēl stereotipiski priekšstati mudina domāt, bet ikviens ticīgais cilvēks. Pāvests uzsver, ka sinodalitāte ir Baznīcas atjaunošanās uzdevums, un mudina pārdomāt un īstenot šo aicinājumu ar lielāku kopības, līdzdalības un misijas apziņu. Šie trīs atslēgas vārdi – kopība, līdzdalība un misija – ir aspekti, par kuriem katrs personīgi un arī kopienas ir aicinātas reflektēt, sev jautājot, kāda ir bijusi pieredze katrā no šīm jomām, kas ir bijis labs un skaists, bet arī kas ir bijis izaicinošs vai slikts. Visbeidzot viņš aicina domāt par veidiem, kā veicināt šo apziņu un atbildību par kopību, līdzdalību un misiju.

Pāvests norāda uz dažādiem Bībeles fragmentiem, lai ilustrētu un atklātu sinodalitātes mērķi un nozīmi, piemēram, Jēzus, ļaužu pūlis un apustuļi. Tādējādi viņš norāda, ka sabiedrību – Baznīcu šajā kontekstā – veido dažādu cilvēku kopība, kur katrs iztrūkums, kādas balss klusēšana ir sāpīgi jūtama un var izraisīt maldīgu un neveselīgu Baznīcas dzīvi. Ja, piemēram, iztrūkst pūlis jeb tauta, bet dominē tikai apustuļi un Jēzus, pastāv klerikālisma risks, kas ir postošs Baznīcas dzīvei. Ja ir tauta un apustuļi, bet nav Jēzus, tad rodas tendence organizēt dažādus pasākumus, kopīgu laika pavadīšanu, labdarību, bet tiek aizmirsts, kādēļ tas tiek darīts, līdz beidzot tas kļūst bezmērķīgi.

Vēl kāds cits Bībeles piemērs, kas raksturo sinodalitāti, ir Vasarsvētku stāsts, kas norāda uz atvērtību un uz āru vērstu dinamiku. Baznīca nav noslēgta sevī, bet, saņēmusi Svēto Garu, tā dodas pasaulē. Tas aicina būt par Baznīcu, kas ir pieejama un tuva sabiedrībai, pasaulei. Savukārt stāsts par salīkušās sievietes dziedināšanu norāda uz vajadzību pēc Baznīcas dziedināšanas, lai tā spētu pacelt galvu un nebūtu salīkusi jeb vērsta pati uz sevi.

Tēvs Andris izcēla misijas aspektu, kam pāvests lūdz pievērst īpašu vērību. Evaņģelizācija ir Baznīcas pastāvēšanas jautājums. Evaņģelizācijas kvalitāte ir atkarīga no Baznīcas dzīves kvalitātes. Turklāt evaņģelizācija ir kopienas jeb Baznīcas uzdevums, ne tikai darbs, kas paredzēts kādiem atsevišķiem indivīdiem, misionāriem. Baznīcas problēma, kā ir norādīts dokumentā, ir tā, ka mēs esam zaudējuši evaņģelizācijas dedzību.

Pāvests Francisks runā par pastorālo atgriešanos, kas ir savā ziņā jaunums, jo iepriekšējie pāvesti ir uzsvēruši evaņģelizāciju, jauno evaņģelizāciju utt. Tika uzsvērts, ka jāpāriet no pastorālā darba, kas ir vērsts uz vienkāršu pašsaglabāšanos, uz aktīvu pastorālo darbību. Taču jau atkal – arī šeit ir aicināta iesaistīties visa Baznīca, lai šo pāreju varētu īstenot un pastorālo kalpošanu īstenotu visas Baznīcas kārtas – tauta, priesteri un bīskapi.

Sinodalitāte ir Vatikāna II koncila ideja, kuru pāvests aicina īstenot ar konkrētiem soļiem – satiekoties vienam ar otru, klausoties vienam otrā un cenšoties izprast un izšķirt, kas būtu visatbilstošākais un visvajadzīgākais Baznīcas dzīvē šobrīd. Tēvs Andris norādīja, ka sastapšanās liek mainīties. Taču šāda sastapšanās, kas liek mainīties, pieprasa, lai mēs klausāmies, tas nozīmē – ļaujam cilvēkam iet ticībā, pat ja ceļš nav taisns. Vienlaikus ticam, ka Svētais Gars, šī ceļa iedvesmotājs un vadītājs, mums kopībā ļaus saprast un izšķirt to, kas ir aktuāls un vajadzīgs. Šis process ir žēlastības notikums, kura galvenais varonis ir Svētais Gars. Tas savukārt nozīmē, ka mums šis process jāīsteno lūgšanas pavadībā.

Pāvests iesaka uzmanīties no formālisma un pārlieku lielas intelektualizācijas šajā ceļā, kas var traucēt šim procesam. Bet tāpat viņš arī norāda uz nekustīgumu, ko pāvests dēvē par Baznīcas dzīves indi, ko veicina cilvēki, kas nekad neko negrib mainīt.

Visbeidzot pāvests uzdod jautājumu, kas jāuzdod lūgšanā, savstarpējās sarunās un diskusijās, kā arī kopienas izšķiršanas garā. Ko nozīmē kopīgs ceļš un kā to piedzīvojam vietējās baznīcās un kopienās? Citiem vārdiem, kāda ir mana pieredze Baznīcas dzīves ceļā, kādi ir iepriecinājumi jeb kas ir labs un skaists, bet arī kādi ir izaicinājumi jeb sliktais un ko mēs varam darīt, lai pilnveidotos?

Šie jautājumi tiek uzdoti ikvienam cilvēkam, kas vēlas iesaistīties, un tādēļ katrai diecēzei ir jāorganizē process, kurā katrs cilvēks un katrs viedoklis tiek uzklausīts. Pats galvenais, šis process pats par sevi jau veido Baznīcu, un jācer, ka šī iespēja tiks izmantota, lai ideāls, kas ir pausts Evaņģēlijā un dažādos Vatikāna II koncila dokumentos, kļūtu par realitāti.

Latvijas Konsekrēto konferences viceprezidents Jānis Meļņikovs SJ