Ziņa par Militia Immaculatae – Bezvainīgās Jaunavas bruņiniekiem[1] – sasniedza Latviju jau 1922. gadā, kad tēvs Maksimiliāns Kolbe kalpoja vēl Grodņā. Viņa centieni īstenot Latvijas ticīgo veltīšanos Bezvainīgajai Jaunavai sastapās ar lielu atbalstu kā poļu, tā latviešu tautības iedzīvotāju vidū.

Šīs kustības veicinātāji Latvijā galvenokārt bija klosterļaudis un diecēžu priesteri. Viņu vidū bija bīskaps Edvards O’Rourke, kā arī bīskaps Jāzeps Rancāns (+ 1969.g.), kurš sarunā ar mariāņu tēvu, priesteri Juri Kārkli par Bezvainīgās Jaunavas bruņinieku ideju teica: “Tā kā Latvija ir Māras zeme (Terra Mariana), tad lai šeit valda Dievs un Marija”. Viņa vēlēšanās bija, lai jo ātrāk ticīgie veltītu sevi Bezvainīgajai Jaunavai un nostātos Viņas bruņinieku rindās. Kustības attīstībā vislielākie nopelni pienākas mariāņu tēvam Jurim Kārkle (+ 1972.g.), kurš bija mariāņu klostera priekšnieks Rēzeknē un arī bīskapu kūrijas cenzors Rīgā. Ne velti tautā viņš tika dēvēts  par latviešu “tēvu Maksimiliānu”. Priestera Kārkles biogrāfija liecina, ka viņš ne tikai labi pārzināja poļu svētā franciskāņa Maksimiliāna Kolbes idejas un tās izplatīja Latvijā, bet arī pats centās dzīvot saskaņā ar tām. Viņš bija ļoti dedzīgs, enerģisks un ar visu sirdi darbojās mariāņu harizmas garā. Savā dzīvē viņš izcēlās ar lielu vienkāršību un nabadzību. Pateicoties viņa pūlēm, Latvijā ļoti strauji uzplauka Bezvainīgās Jaunavas bruņinieku kustība – 1938. gadā dalībnieku vidū bija jau 14 tūkstoši poļu (katrs sestais polis Latvijā bija Bezvainīgās bruņinieks) un 786 latvieši.

Pats tēvs Kolbe Latviju apmeklēja 1939. gadā. Ieraksti Svētās Mises intenciju grāmatās to apstiprina – Rēzeknē sv. Maksimiliāns Kolbe celebrēja Svēto Misi 24. maijā, mariāņu klosterī Viļānos – 25. maijā, bet Daugavpilī – 26. maijā. Tēva Kolbes vizīte Latvijā bija saistīta ar nepieciešamību apskatīt zemes gabalu, kas franciskāņiem tika dāvināts, lai arī Latvijas teritorijā, līdzīgi kā Polijas Ņepokalanovā, tiktu izveidots Bezvainīgajai Jaunavai veltīts centrs. Juzefa Ļinkeviča (Linkiewicz), pēc tautības poliete, kura bija iesaistījusi Bezvainīgās Jaunavas bruņinieku kustībā jau 200 cilvēku, vēlējās dāvināt 13,5 hektāru zemes un māju Romanovkā pie Rāznas upes[2]. 1937. gada 6. novembrī t. Maksimiliāns Kolbe vēstulē toreizējam provinciālajam priekšniekam t. Anzelmam Kubitam rakstīja: “Ļineviča kundze nenogurstoši lūdz mūs pieņemt šo dāvinājumu un pat grib šīs lietas labā pati atbraukt pie mums. Kā rīkoties? Domāju, ka ar Bezvainīgās palīdzību mums ikvienā valstī ir jāveido Militia Immaulatae un jāiekārto centru līdzīgi kā Ņepokalanovā.”[3]

Tā arī notika – konventa kapitula un provinces vadība pieņēma dāvinājumu. 1939. gada 5. augusta sestdienas rītā pēc meditācijas tēvs Maksimiliāns Marija Kolbe paziņoja brāļiem, ka var pieteikties tie, kuri vēlētos uzsākt misiju darbu grūtajos Latvijas apstākļos. Diemžēl visu izjauca karš. Iecere izveidot Bezvainīgi Ieņemtās klosteri Latvijā palika neīstenota. Taču zeme Bezvainīgās Jaunavas pilsētai tika izraudzīta un, kā raksta Janīna Babre grāmatā “Svētums nav greznība: Maksimiliāna Marija Kolbes dzīves stāsts” – “…zeme neizzudīs nekad; pat ne visstiprākajās vētrās. Paies laiks, pirms sen iesētā sēkla nesīs augļus, taču neviens cilvēks nespēs iznīcināt šo sēklu., ja tāda būs Dieva griba”. Zeme neizzuda. Ir vēl cilvēki, kuri atceras Bezvainīgās Jaunavas bruņinieku kustību pirms kara, kuri paši bija tās dalībnieki. Arī tagad viņi gaida uz Vissvētākās Jēzus Sirds valstības pasludināšanu caur Bezvainīgo Jaunavu, kā to darīja tēvs Maksimiliāns Kolbe.

 t. Mareks M. Dettlaff, OFMConv

(“Nasze Życie”, 44, 1992)

[1] lat. Militia Immaculatae – Bezvainīgās Jaunavas bruņinieki – organizācija, kuru 1916. gadā nodibināja tēvs Maksimiliāns Kolbe un kuras mērķis bija palīdzēt atgriezties pie Dieva grēciniekiem, herētiķiem un shizmātiķiem, īpaši masoniem, un tuvināt visus cilvēkus Dievmātes mīlestībai. Savu misiju un ilgas sv. Maksimiliāns formulēja vienā teikumā: “Visu atjaunot Kristū ar Bezvainīgās Jaunavas starpniecību”.

[2] Romanovka – toreiz apdzīvota vieta, kas atrodas pie Rēzeknes – Viļānu šosejas, 7 km attālumā no Viļāniem.

[3] Ms Archiwum MI Niepokalanów – 662.