+Luigi Bonazzi, Apustuliskais nuncijs Kanādā

IMG_7171m


Dārgie konsekrētie brāļi un māsas,

Esam ceļā. Ceļojam Konsekrētās dzīves gadā. Un esam sasnieguši jau gandrīz pusceļu. Tāpēc varam nedaudz apstāties. Uz brālīgas atpūtas, uz dialoga brīdi. Aicinu jūs uz šādu apstāšanos un šādu dialogu jūsu kopienās. No savas puses es vēlētos izmantot šo iespēju, lai dalīties ar jums divās atziņās, kuras manā prātā un manā sirdī atstājis noietais ceļš. Pirmā atziņa saistās ar dārgo dāvanu – “harizmu”, savukārt, otrā – ar rūpēm par aicinājumiem.

 

  1. ‘”Harizma”

Šeit, Kanādā, Konsekrētās dzīves gadu izgaismo arī zīmīgi notikumi. 26.aprīlī visa Kanādas Baznīcā garīgi pulcējās Rimouski pilsētā uz Mātes Elizabetes Turgeon, Svētā Rožukroņa Mātes māsu dibinātājas beatifikāciju. Tā bija iespēja satikties un pārdomāt “dibinātājas harizmu”, ko Baznīca definē kā “Svētā Gara pieredzi, kas tiek nodota mācekļiem, lai viņi toizdzīvotu, sargātu, padziļinātu un vienmēr attīstītu saskaņā ar nemitīgi augošo Kristus Miesu” (MutuaeRelationes, 11).

Mātei Elizabetei Turgeon “Svētā Gara pieredze”, ko viņa vēlējās nodot tālāk, bija liecība par “Jēzus un Marijas mīlestības maigumu un rūpēm”, īpašā veidā veltot dzīvi jauno kristiešu audzināšanai un skološanai. Visas dzīves garumā Māte Elizabete prasmīgi nodeva “saviem mācekļiem” no “Svētā Gara saņemto pieredzi”, ļaujot dzimt jaunai reliģiskai kopienai. Gan ar vārdiem, bet vispirms ar savu dzīves liecību viņa spēja iesaistīt savā personiskajā pieredzē tūkstošiem personu. Bet mēs, mūsu kopienas: vai mēs šodien protam nodot harizmu, ko esam saņēmuši?

Definīcijā “Dibinātāja harizma”, kuru sākumā minēju, vārds “nodot” saistās un tam tūlīt seko vārdi “izdzīvot”, “sargāt”, “padziļināt” un “attīstīt”, tieši tāpēc, ka harizma ir dzīva un dinamiska realitāte, līdzīgi Garam, kas to dāvā Baznīcai. Kā mēs izdzīvojam, sargājam (kopjam), padziļinām un attīstām harizmu, ko katra mūsu reliģiskā ģimene ir saņēmusi?

Tāpēc ar prieku pievienojos pāvesta Franciska spēcīgajam aicinājumam mums visiem: “Vispirms ir jāsaglabā harizmas svaigums: lai šis svaigums nekad nezūd! Harizmas svaigums! Vienmēr atjaunojot “sākotnējo mīlestību” (sal. Apd 2,4). Protams, gadiem ejot pieaug kārdinājums samierināties ar mazumiņu, iestigt drošās un ērtās, taču neauglīgās shēmās. Kārdinājums iegrožot Garu: tas patiešām ir kārdinājums!(…) Jūsu pieredzes jaunums nav jāmeklē metodēs un veidos, kas tomēr ir svarīgi, bet gan gatavībā ar atjaunotu entuziasmu atsaukties uz Kunga aicinājumu… Vienmēr ir jāatgriežas pie harizmu avotiem, lai atgūtu degsmi stāties pretī izaicinājumiem… Vienmēr ceļā, vienmēr kustībā, vienmēr atvērtiem uz Dieva pārsteigumiem, kas nāk kopā ar pirmo aicinājumu… ” (Pāvests Francisks Pasaules Kustību un jauno Kopienu kongresa dalībniekiem, 2014.g. 22.novembrī).

Vēlos nodot šo aicinājumu īpaši tām daudzajām reliģiskajām kongregācijām, kurās jūnija un jūlija mēnešos notiks ģenerālkapituls. Bet sūtu to arī pārējām reliģiskajām ģimenēm kā stimulu un iedrošinājumu, ko Kungs mums dāvā Konsekrētās dzīves gada turpināšanai un izvērtēšanai. Vienmēr un atkal mēs tiekam aicināti sargāt un bagātināt saņemto “harizmu”, atgriežoties pirmsākumos, tas ir, pie “dzīvību nesošās” iedvesmas, ko Dievs ir dāvājis katram Dibinātājam. Un tādēļ esam aicināti uz pastāvīgu un uzcītīgu “evaņģēlisko modrību” un uzmanīgu “komunitāro (kopienas) izšķiršanas spēju”.

 

  1. Rūpēties par aicinājumiem

“Un Viņš, iedams gar Galilejas jūru, redzēja Sīmani un tā brāli Andreju, tīklus jūrā metam….Un Jēzus viņiem sacīja: Sekojiet man…“ (Mk 1,16-17). Tas ir Jēzus, kas aicina. Aicinājuma autors ir Kungs. Kur vien Viņš ir, tur ir arī aicinājums. Tāpēc, ja neviens nenāk, rodas spontāns, vēl vairāk – pamatots jautājums: “Bet vai Viņš ir?” Citiem vārdiem sakot, jautājums, vai Viņš ir klātesošs mūsos, mūsu kopienās, jo mēs zinām, ka tur, kur ir Kungs, tur Viņš darbojas, tur Viņš aicina. Protams, ir daudz problēmu, iespējams, ka piedzīvojam pārbaudījumu stundu… bet, ja neviens nenāk, tas nozīmē, ka laikam mums kaut kas ir jāpārvērtē. Tāpēc, ka, ja Jēzus ir, Viņš liek lietām notikt.

Jēzus aicina savus sekotājus zvejot nevis zivis, bet gan cilvēkus: “es padarīšu, ka jūs būsiet cilvēku zvejnieki” (Mk 1,17). Zvejošanai ir nepieciešams tīkls. Zinām, ka īpašām un delikātām (smalkām) zivīm ir vajadzīgs speciāls tīkls. Tikai tāds tīkls, kas ir pilnīgā kārtībā, bez caurumiem, ar nelielām acīm var saturēt “aicinājuma delikātās zivis”. Mēs “esam” šis tīkls, kad, savstarpējā mīlestībā vienoti ļaujam, lai Jēzus dzīvo mūsos un mūsu vidū. Jēzus mūsos un mūsu vidū ir īstais un vienīgais tīkls aicinājumiem. “Aicinājums aug tikai tur, kur atrod vienotību, savstarpējo mīlestību. Diemžēl pārāk bieži mums nav šāda tīkla, ko veido mīlestība, komunikācija, patiesa dalīšanās – kuras centrā indivīds atrod Kungu un sevi pašu savā vietā, blakus Kungam. Ja tīkls ir vaļīgs vai nestiprs, tie, kurus tas gribētu saturēt, viegli iziet tam cauri. Mums ir vajadzīgs blīvs tīkls, ko veido tie, kuri tic Dieva aicinājumam, lai tas tiktu saklausīts un izdzīvots” (Klauss Hemmerle, Izvēlēts cilvēkiem, 51).

Lūk, kāpēc Baznīca mudina jūs, konsekrētie un konskerētās, būt „komūnijas ekspertiem” (Vita Consecrata, 46). Tas nozīmē „likt nostiprināties komūnijas garīgumam” vispirms jūsu kopienu „iekšienē”, tad – „starp” dažādām reliģiskām ģimenēm, un arī „pār” visu ekleziālo Brālību un visu cilvēci. Un lai šī komūnija nebūtu bez galvas, ir jāsaglabā pilnīga vienotība ar Pāvestu, Pētera pēcteci, un visiem Bīskapiem, apustuļu pēctečiem, kas ir Baznīcas vienotības garants.

Dārgie konsekrētie un konsekrētās: ja jūs būsiet uzticīgi savu „Dibinātāju harizmām”, jūs kļūsiet par paraugu un skolotājiem Jēzus jaunā baušļa īstenošanā (sal. Jņ 13,34-35). Un kopība, ko veidos savstarpējas mīlestības dinamiskais ģenerators, darīs jūsu kopienas par „pārdabiskām centrālēm”, kas spēj ražot „garīgu strāvu”, kas, ievadīta pastorālo iniciatīvu tīklā, ļauj daudzās sirdīs iedegt ticības gaismu, uzturēt mīlestības degsmi, atbalstīt cerības spēku. Līdz ar savstarpējo mīlestību pievienojiet savu balsi vienprātīgajam un paļāvīgajam Baznīcas saucienam: „Maranà-tha, Nāc, Kungs Jēzu” (sal. Atkl 22,20). Tādējādi piesaistīsiet jaunus aicinājumus un, līdzīgi mācekļiem ezera krastā, tos skaitīsiet: „simts piecdesmit trīs lielas zivis” (Jņ 21,11).

Šīs paļāvības iedrošināti, katru dienu Nunciatūras kapelā pēc Komūnijas Svētās Mises noslēgumā visi kopā lūdzamies šo lūgšanu par aicinājumiem:

 

Jēzu, dvēseļu Augstais Gans,

žēlsirdīgi uzlūko Baznīcu Latvijā, ko Tu mīli.

 

Kungs, dāvā mums aicinājumus,

sūti strādniekus savā vīna dārzā,

dāvā mums svētus priesterus, svētus klosterļaudis, svētas ģimenes

Evaņģēlija sludināšanai

un Tavas Valstības celšanai šajā zemē.

 

To lūdzam caur Bezvainīgās Jaunavas Marijas,

Tavas Mātes un mūsu Mātes aizbildniecību.

 

Kungs, dāvā mums priesterus, klosterļaudis  pēc Savas Sirds.

Āmen

 

Otava, 2015.g. 31.maijā

+Luigi Bonazzi

Apustuliskais nuncijs