Pāvesta Franciska uzdotie jautājumi konsekrētajiem brāļiem un māsām:

  • Vēlos jums nest kādu vēsti un tas ir prieks. Vienmēr, konsekrēto personu, semināristu, klosterbrāļu un klostermāsu, jauniešu vidū ir prieks – vienmēr ir prieks! Tas ir svaiguma prieks; prieks, kas nāk no sekošanas Kristum; prieks, kuru mums dāvā Sv.Gars, nevis šīs pasaules gars. Prieks ir! Bet kur rodas prieks?
  • Ielūkojies savas sirds dziļumos, ielūkojies pats sevī un pajautā:
  • vai tavā sirdī mīt ilgas pēc kaut kā liela, vai arī tava sirds ir vienaldzīga? Vai tava sirds ir saglabājusi meklējumu nemieru, vai arī tu esi ļāvis sevi nomākt daudzām lietām tā, ka svaigums ir zudis un sirds ir sastingusi? Dievs tevi gaida, Viņš meklē tevi – ko tu Viņam atbildēsi? Vai tu esi saprati savas dvēseles stāvokli? Vai varbūt tu guli? Vai tici, ka Dievs tevi gaida, vai domā, ka tie ir tikai „vārdi”?
  • Mēs esam „provizoriskās” kultūras upuri. Es gribētu, lai jūs padomājiet – kā var izlauzties no šīs „provizoriskās” kultūras valgiem?
  • Pirmkārt un galvenokārt, tā ir vadītāju un formatoru atbildība. Tie ir jūsu formatori, kuriem ir jāsniedz konsekventas dzīves paraugs. Ja gribam, lai jaunieši ir konsekventi, mums pašiem ir tādiem jābūt! Ja neesam, tad Kungs pateiks to pašu, ko teica par farizejiem: „Dariet tā, kā viņi runā, bet nedariet tā, kā viņi dara!” Konsekvence un autentiskums.
  • Pajautāsim paši sev: vai izjūtu degsmi par Dieva lietām, par to, lai Viņš tiktu pazīts, lai Viņa Vārds tiktu sludināts? Vai mani ir absorbējis tas pasaulīgais garīgums, kas visu liek darīt aiz mīlestības uz sevi? Mēs, konsekrētie, esam pārņemti ar personīgām interesēm, ar savu lietu norisi, ar karjeru. Ak vai, mēs raizējamies par tik daudzām lietām… Vai neesam „iemitinājušies” savā kristīgajā dzīvē, priesterībā, klosterdzīvē, savās kopienās, vai arī esam saglabājuši to nemierpilno spēju gādāt par Dieva lietām, par Viņa Vārdu, kas liek mums „iziet uz ārpusi”, pie citiem?
  • Un kā ir ar nemieru par mīlestību? Vai mēs ticam Dieva un cilvēku mīlestībai? Vai esam tikai nominālisti? Runa nav par abstraktu mīlestību, vienīgi vārdos, bet gan par katru konkrētu brāli vai māsu, kurus satiekam, kuri ir mums līdzās. Vai ļaujamies rūpēm par viņu vajadzībām jeb paliekam ieslēgti paši sevī, savās kopienās, kas bieži vien kļūst par mūsu „komforta” vietām?
  • Ceļš uz svētumu – tas ir skaisti! Nerunāt neko ļaunu par citiem. Bet, tēvs, ir taču problēmas… Izstāsti savam priekšniekam/niecei, bīskapam, – viņi var atrast risinājumu. Nestāsti tiem, kuri neko nevar izdarīt. Ģimeniskuma gars ir ļoti svarīgs! Saki, vai tu teiktu ko sliktu par savu māmiņu, tēti, brāļiem? Nekad. Tad kāpēc tas notiek konsekrēto dzīvē, semināros, priesteru vidū? Tieši tā: domājiet, vēlreiz domājiet par brālīgumu, par brāļu mīlestību.
  • Krusta pakājē stāvēja sāpju mākta sieviete, taču tajā pašā laikā viņā dega nomoda cerība uz noslēpuma piepildījumu, kas ir lielāks nekā ciešanas. Likās, ka viss bija beidzies, ka izdzisusi ikviena cerība. Arī viņa tobrīd, atceroties Pasludināšanas apsolījumus, būtu varējusi teikt: „Esmu pievilta, nekas nav piepildījies.” Bet viņa neteica. Viņa patiesi bija svētīga, jo ticēja. Ar ticības acīm viņa redzēja jaunu nākotni un ar cerību gaidīja uz Dieva rītdienu. Dažreiz es cenšos saprast: vai mēs ceram uz Dieva rītdienu? Vai mēs gribam vienīgi šodienu? Viņai Dieva rītdiena bija Lieldienu rītausmas pirmajā nedēļas dienā. Ir labi meditācijas laikā apcerēt, kā Dēls un Māte apskauj viens otru. Vienīgā gaisma, kas dega pie Kristus kapa, bija Mātes cerība un tajā brīdī tā bija visas cilvēces cerība. Uzdodu jautājumu sev un arī jums: vai klosteros joprojām deg šī gaisma? Vai mūsu klosteros joprojām gaida Dieva rītdienu?
  • Mīlestības nemiers vienmēr liek iet, lai satiktu otru cilvēku, negaidot, līdz viņš pirmais, atklās savas vajadzības. Mīlestības nemiers sniedz mums pastorālā auglīguma dāvanu, un ikvienam ir jājautā pašam sev: kāds ir mans garīgais devums, mans pastorālais auglīgums?
  • Patiesa ticība vienmēr saistās ar dziļu vēlmi izmainīt pasauli. Lūk, jautājums, kas jāuzdod pašiem sev: cik lielas ir mūsu ilgas un vīzijas? Vai esam drosmīgi? Vai mūsu sapņiem ir diži mērķi? Vai dedzība mājo mūsu sirdīs? (Ps 69,10). Vai arī esam remdeni un aprobežojamies ar pašu izplānotajām apustuliskajām programmām?

 

Esi sveicināta, Prieka Māte

Esi sveicināta, žēlastības pilnā (Lk 1,28). „Eņģeļa sveicinājums ir aicinājums uz prieku, kas vēstī skumju galu. Šis aicinājums iezīmē Evaņģēlija sākumu, Labo vēsti.

Marijas klēpī prieks aug plašumā: Dēls, kuru Viņa nes, ir prieka Dievs; tas ir prieks, kas iededzina, aizrauj. Marija plaši atver savu sirdi un steidzas pie Elizabetes.

„Prieka pilna, jo var piepildīt savas ilgas, iejūtības pilna sava pienākuma veikšanā, dedzīga savā priekā – tā viņa dodas steigšus pāri kalniem, kur gan citur, ja ne pretim kalnu virsotnēm, steidzas tā, kurā mājo Dieva pilnība?” (sv.Ambrozijs).

Viņa dodas steigšus(Lk 1, 39), lai nestu pasaulei labo vēsti; lai visiem dāvātu neaptveramo prieku, kuru nesa savā klēpī: Jēzu Kristu. Steigšus: tas nenozīmē tikai to, ka Marija devās ātri. Šis vārds liecina par viņas dedzību, entuziasmu, par mīlestības pilnu ceļojuma nodomu.

Lūk, es esmu Kunga kalpone(Lk 1, 38). Kunga kalpone dodas steigšus, lai kļūtu par mūsu kalponi, jo Dieva mīlestība atklājas Viņa mīlestībā pret katru brāli un māsu.

Marijā visa Baznīca ceļo kopīgi: mīlestībā, kad viens iziet pretim otram, kurš ir vājāks; cerībā, kad kāds zina, ka viņa ceļā allaž būs tas, kas viņu balstīs; ticībā, kad katram vienmēr ir iespēja dalīties ar otru. Marijā ikviens no mums, Svētā Gara iedvesmā, piedzīvo savu paaicinājumu kā ceļojumu.

 

Jaunās evaņģelizācijas Zvaigzne,

palīdzi mums atmirdzēt, liecinot par komūniju,

par kalpošanu, par dedzīgu un nesavtīgu ticību,

par taisnīgumu un mīlestību pret nabagiem,

lai Evaņģēlija prieks

sasniegtu visas zemes malas

un neviena nomale nepaliktu bez tā gaismas.

Dzīvā Evaņģēlija Māte,

prieka avots mazajiem,

lūdz par mums!

Amen. Alleluja.