V.E. abp Luidži Bonaci, Apustuliskā nuncija uzruna

Kanādas Konsekrēto personu konferences ģenerālā asamblejā

(Montreālā, 2016. g. 26.-29. maijā)

/fragments/

Gatavojoties šai tikšanās reizei, es uzdevu sev jautājumu: “Ko gan es varu pateikt Kanādas konsekrētajām personām?” (..) Tā kā es šeit nepārstāvu sevi pašu, un, neraugoties uz saviem ierobežojumiem, esmu Pāvesta, svētā Pētera pēcteča, sūtnis, viņa personas un pastorālās misijas reprezentants, es nolēmu, ka visvienkāršāk man pašam un visnoderīgāk jums būtu atsaukt atmiņā ‘trīs vārdus’, kurus Pāvests Francisks uzsvēra, noslēdzot Konsekrētajai dzīvei veltīto gadu. Es tiem pievienošu arī savas pārdomas.

 

Pravietojums

Pāvests Francisks dod priekšroku pravieša tēlam, lai definētu konsekrēto personu. Viņš uzsver, ka “konsekrētie cilvēki ir pravieši.”[1] Kādu pravietojumu no jums sagaida Baznīca un pasaule? Vispirmām kārtām jūs esat aicināti runāt Dievu – pasludināt Dieva realitāti ar savu dzīvi, vēl pirms esat paguvuši ko pateikt vārdos. Ja Dievs tiek atraidīts, izstumts, ignorēts, tad mums jāuzdod jautājums: vai esam bijuši pietiekoši caurspīdīgi, lai mūsos atmirdzētu Viņa seja?

Dieva Seja atklāj Tēvu – žēlsirdīgu un labvēlīgu, lēnu dusmās un  uzticīgas mīlestības pilnu (skat. Ps. 103 [102], 8). Lai Dievu darītu zināmu, svarīgi būt ar Viņu personīgās attiecībās;  bet tam nepieciešama spēja Viņu adorēt, kā arī ikdienā izkopt draudzību ar Dievu; caur lūgšanu sarunāties ar Viņu – sirdi pie sirds, īpaši klusā adorācijā.[2]

Šie vārdi ataino Jāņa Pāvila II pastorālās programmas galvenos punktus, ko viņš uzticēja Baznīcai trešajā tūkstotsgadē. Pāvests teica, ka mūs neglābs vārdiskas formulas, bet gan Persona, un pārliecība, ko dāvā Dievs: Es esmu ar Tevi! Tas nav jautājums par kādas “jaunas programmas” izveidi.  Programma jau pastāv:  tā ir ietverta Evaņģēlijā un dzīvajā Tradīcijā, – šis plāns nemainās. Tā centrā ir pats Kristus, kuru jāiepazīst, jāmīl un kuram  jāseko – lai mēs Viņā varētu  ņemt dalību Trīsvienīgā Dieva dzīvē, un kopā ar Viņu  pārveidot vēsturi līdz pat tās piepildījumam debesu Jeruzālemē.

Mani dārgie konsekrētie, jo uzticīgāki jūs būsiet – saglabāsiet, padziļināsiet un  attīstīsiet jūsu dibinātāju tālāknodoto harismu – specifisko Svētā Gara pieredzi (skat. Mutuae Relationes, 11), – jo vairāk jūs runāsiet Dievu and darīsiet Viņu zināmu citiem.   Tieši caur šīm harismām Svētais Gars dzīvina Baznīcu un pārveido visu cilvēci.  Jūsu dibinātāji un svētie ir īstena cilvēciskā progressa meistari. Atceros sana garīgā vadītāja teikto, kad vēl biju seminārists – vienīgi svētie ceļ Baznīcu un veido pasauli cilvēcīgāku. To varat arī jūs, to jums vajadzētu iespēt.

Šķiet, cilvēki  dzīvo, ignorējot pārdabisko realitāti, viņi ir vienaldzīgi iepretim pestīšanas plānam – tā teicis svētīgais Ildefonso Šuseters, Benediktīniešu tēvs, Milānas  arhibīskaps (1929-1954) – bet, ja tie sastop savā ceļā autentisku svēto, dzīvu vai mirušu, tie pulcējas un vēlas viņu redzēt.

Ja šodien jūsu kongregāciju dibinātāji atgrieztos, lai apciemotu jūsu kopienas, vai viņi tajās atpazītu sevi? Vai viņi priecātos, redzot savu iesākto darbu attīstāmies un augam tā, ka jūs “veicat  pat lielākus darbus?” (Jņ 14,12)?

Dārgie brāļi un māsas, vai jūs apzināties “garīgo enerģiju”, ko jūsu dibinātāji jums ir uzticējuši un ielikuši jūsu rokās? “Enerģiju”, kas spējīga iekvēlināt jo daudzu sirdīs ticības gaismu, uzturēt dedzīgu mīlestību un stipru cerību?

 

Tuvums

Dievs caur Jēzu kļuva tuvs katram cilvēkam. Viņš dalīja prieku ar jaunlaulātajiem kāzās Kānā, Naines atraitnes izmisumu; Viņš iegāja Jairus mājā un pieskārās mirušajam; Viņš viesojās Betānijas mājā, kas virmoja nardu smaržās, Viņš ņēma uz sevis slimību un nāvi, atdodot sevi kā atpirkšanas maksu par visiem.

Sekot Kristum nozīmē iet tur, kur gāja Viņš. Kā Labajm Samarietim, ņemot uz sevis ievainotos, ko sastopam uz ielas, ejot meklēt pazudušās avis. Būt kā Jezum – tuvu cilvēkiem, dalot ar viņiem viņu priekus un bēdas; ar mūsu mīlestību  parādot Dieva tēvišķo Seju un Baznīcas mātišķās rūpes. Lai neviens nekad nejūtas atstumts, izolēts, nederīgs. Katrs no jums ir aicināts kalpot jūsu brāļiem un māsām, vadoties pēc jūsu katra paša harismas: daži caur lūgšanu, citi – katehezējot, vēl citi – mācot, citi – rūpējoties par slimajiem, citi – sludinot evaņģēliju; citi – veicot dažādus žēlsirdības darbus. Svarīgi ir nedzīvot sev pašam – kā Jēzus nedzīvoja sev pašam, bet gan Tēvam un mums.[3]

Divi jautājumi

Pirmais jautājums: “Kurš ir konsekrētās personas tuvākais?” Jūs zināt atbildi: tas ir brālis vai māsa jūsu kopienā; tie ir jūsu pirmie tuvākie.  Šī iemesla dēļ vēlos jūs aicināt sacensties vienam ar otru mīlestībā, redzēt jūsu brālī vai māsā no jūsu kopienas personu, kas pieder jums: Es esmu šajā  māsā, šī māsa ir manī; šis brālis dzīvo manī; es dzīvoju šajā brālī (skat. Rom 12,10).[4]  Dzīvojot “tuvumā,” jūs dosiet vietu Dieva klātbūtnei starp jums un tad jūs patiesi būsiet pravieši.

Mans otrais jautājums ir šāds: vai mēs garīgi un materiāli esam tuvu cilvēkiem? Vai mūsu dzīves un mājas ir tuvu tam standartam, kā dzīvo cilvēki jeb vai mēs to tālu apsteidzam? Tad pārveidosim mūsu mājas un mūsu kopienas tā, lai mēs izdzīvotu arī šajā ziņā patiesu ‘tuvumu’ ar līdzcilvēkiem.

 

Cerība

“Sniedzot liecību par Dievu un Viņa žēlsirdīgo mīlestību, Kristus žēlastības spēkā jūs varat dāvāt cerību mūsdienu cilvēcei, ko skāruši daudzi iemesli, kuru dēļ tā var būt dusmīga, nobijusies, dažkārt – bezcerības kārdinājuma skarta. Jūs varat ļaut piedzīvot atjaunojošo Svētību spēku; spēku, ko izstaro godīgums, līdzjūtība, labā vērtība un vienkārša, piepildīta, jēgpilna dzīve. Jūs varat kopt cerību Baznīcā. Šeit es domāju, piemēram, ekumēnisko dialogu. Pagājušajā gadā notikusī tikšanās starp dažādu kristīgo konfesiju konsekrētajām personām bija brīnišķīga inovācija, kam būtu nepieciešams turpinājums. Harizmātiskā un pravietiskā konsekrēto personu dzīves liecība tās dažādajās formās var palīdzēt mums visiem atpazīt vairāk vienotu un augošu komūniju.”[5]

Protams, spēcīgs kārdinājums var rasties, un dažkārt tas rodas, aicinājumu trūkumu dēļ, kas ir vitāla un svarīga gan visiem ticīgajiem,  gan cilvēcei kopumā.[6]  Kopiena bez aicinājumiem ir kā ģimene bez bērniem.[7]  Bez konsekrēto personu liecības Baznīcas kopiena kļūst nabadzīgāka.[8]

No jauna rodas sāpīgs jautājums: “Kāpēc ir tik maz aicinājumu?” Mēs, protams, varētu atbildēt: tādēļ, ka pat šodien, vēl jo vairāk kā jebkad, ir kāds, kas ir apprecējies, kāds, kas nopircis lauku, kāds kurš izmēģina jaunu pāri vēršu (sal. Lk, 14, 18-20); citiem vārdiem, aicinājumu trūkums izskaidrojams ar aicināto personu atteikumu vai aizbildinājumu. Tas ir tiesa!  Bet vai nav tā, ka aicinājumi sarūk, jo no mūsu puses šis aicinājums ir izteikts pārāk vāji un neizteiksmīgi? Mēs nevaram pārmest jauniešiem devīgas atbildes trūkumu. Ir arī jāpiebilst vēl kas – mūsu dzīve, iespējams. ne vienmēr ir izdzīvota ar prieku un entuziasmu, ar mīlestības pilnību, sastopoties ar krustu, ar pilnīgu sevis dāvāšanu, ar sava piemēra spožumu, ar vienotības un mīlestības spēku, ar pārliecību, ka dzīve kopienā ir ceļš uz mūsu svētdarīšanu, kas ļauj mums tapt īsteni cilvēcīgiem.

Par cerību un aicinājumu tēmu, vēlos atkārtot to, ko rakstīju jums Konsekrētās dzīves gadā: “Kad Jēzus staigāja gar Galilejas jūru, Viņš redzēja Sīmani un viņa brāli Andreju tīklus metam jūrā… Viņš sacīja viņiem  “Nāc un seko man…” (Mk, 1, 16-17).

Tas ir Jēzus, kurš aicina. Kungs ir aicinājuma autors. Kur ir Kungs, tur dzirdams ir aicinājums. Ja pie mums neviens nenāk, mums jājautā: “Vai Kungs ir šeit?” Citie vārdiem,  – vai Jēzus ir klātesošs mūsos un mūsu kopienās?  Mēs zinām – Kungs darbojas un aicina visur tur, kur Viņš ir klātesošs. Problēmu netrūkst; iespējams arī, ka mēs patlaban piedzīvojam pārbaudījuma laikus… bet, ja neviens pie mums nenāk, ļoti iespējams, iemesls meklējams mūsos pašos. Tur, kur ir Jēzus, Viņš liek lietām notikt. Jēzus katrā no mums, Jēzus starp mums – kopienā: šis ir vienīgais un patiesais tīkls jauniem aicinājumiem.

Šī iemesla dēļ Baznīca lūdz konsekrētās personas būt par “komūnijas eksepertiem” (Vita Consecrata, 46). Tas nozīmē “augt komūnijas garīgumā” vispirmām kārtām jūsu kopienās, tad starp konsekrēto personu kopienām, kā  arī ar brāļiem un māsām Kristū, un ar visu cilvēci. Ar mīlestību jūs pievienosiet savu balsi Baznīcas lūgšanu korim: Maranà-tha, nāc Jēzu (Atkl, 11,20).   Jūs piesaistīsiet jaunus aicinājumus un, gluži kā mācekļiem uz ezera, jums būs “simts piecdesmit trīs lielas zivis” (Jņ, 21,11).

Komūnija, izdzīvota un nemitīgi atjaunota jūsu kopienās, ir avots un droša cerība jaunu  aicinājumu piedzimšanai. Ne mazāk  būtiska ir arī lūgšana. Uzstājīgs un uzticēšanās pilns sauciens kā Annai, Samuēla mātei, kas kliedza uz Kungu no visas sirds “Es gribu dēlu!” (skat. 1 Sam 1, 9-18). Es jautāju jums: vai jūsu sirdis lūdz ar šādu intensitāti, redzot aicinājumu sarukumu? Vai jūs saucat uz Kungu: “Mūsu kongregācijai nepieciešami dēli, mūsu kongregācijai nepieciešamas meitas…?” Kungs, kas ir parādījis savu devību, jūs nepievils savā apsolījumā; bet Viņš ir jālūdz. Mums jāklauvē pie Viņa Sirds durvīm.

Es vēlos noslēgt ar pāvesta Franciska vārdiem un aicinu jūs uzņemt šos vārdus tā, it kā tie būtu adresēti katram no jums personīgi:

“Dārgie brāļi un māsas, jūsu ikdienas apustulātā neļaujiet par jums noteikt jūsu vecumam vai skaitam. Vissvarīgākais ir spēt atkārtot sākotnējo “jā” Jēzus aicinājumam, kurš joprojām izskan arvien jaunā veidā, jebkurā jūsu dzīves posmā. Viņa aicinājums un jūsu atbilde uztur dzīvu mūsu cerību. Pravietība, tuvums, cerība. Šādi dzīvojot, jūsu sirdīs būs prieks, kas ir īpaša Kristum sekotāju zīme, kas vēl jo vairāk raksturīga konsekrētajiem  ļaudīm. Jūsu dzīve kļūs pievilcīgāka daudzu vīriešu un sieviešu acīm – un tas viss, Dieva godam,  atklājot  Kristus līgavas, Baznīcas, skaistumu.”[9]

 

[1] Interview with Pope Francis by La Civiltà Cattolica, September 19, 2013

[2] Written Address of Pope Francis at the Jubilee for Consecrated Life, February 1, 2016

[3]Written Address of Pope Francis for the Jubilee for Consecrated Life, February 1, 2016

[4] Novo Millennio Ineunte, 43

[5] Written Address of Pope Francis for the Jubilee for Consecrated Life, February 1, 2016

[6] Pope St. John Paul II, Message for the 21st World Day of Vocations

[7] Pope St. John Paul II, Message for the 23rd World Day of Vocations

[8] Pope St. John Paul II, Message for the 24th World Day of Vocations

[9] Written Address of Pope Francis for the Jubilee for Consecrated Life, February 1, 2016