• 20180924 Riga. Pavesta Franciska vizite. Photo / Ilmars Znotins

Pāvesta Franciska apciemojums – nu jau atmiņās – ierakstīsies kā žēlastības laiks, kurā, līdzīgi kā Atmodas gados, atkal varējām piedzīvot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vienotību un Baznīcas skaistumu, kas sniedzas pāri valstu robežām.

Baltijas svētceļojumā (Viļņa-Kauņa-Aglona-Tallina) devāmies aptuveni 60 cilvēki – jaunieši un sirdī jaunie, Dievam veltītas dzīves  kopienu pārstāvji (māsas kalpones, Apustuliskās oblātes “Pro Sanctitate”, Mātes Terēzes māsas misionāres, kapucīnu brālis Jānis un jezuītu tēvs Tadeušs, kurš, starp citu, mums ļāva iepazīt pāvestu Francisku kā jezuītu!). Svētceļnieku prieku un vienkāršo dzīvi – garās gaidīšanas stundas laukumos un autobusā, īsās miega stundas uz matracīša skolu sporta zālēs – ar mums dalīja bīskaps Viktors Stulpins. Vēlāk mums pievienojās arī meitenes no Lietuvas un trīs jaunieši no Krievijas, kas jo īpaši ļāva piedzīvot pārdabisku vienotības izjūtu, pēc kuras tik ļoti ilgojamies ikdienā. Vienotību, kuras redzamā zīme ir pāvests.

Patiess prieks bija 23. septembrī, kad no Latvijas pievienojās vēl viena māsu grupa – ar Ikšķiles Karmela māsām karmelītēm, Bērniņa Jēzus māsām karmelītēm, māsām palīdzētājām dvēselēm šķīstītavā un Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām – un mēs kopīgi devāmies uz Santakos laukumu, kur pāvesta Franciska svinētajā Svētajā Misē piedalījās aptuveni 100 000 ticīgo un 1300 konsekrēto personu!

Ar konsekrētajām personām un priesteriem pāvests Francisks tikās Kauņas katedrālē – tā bija negaidīti personīga, atklāta saruna ar “savējiem”, daloties rūpēs un mīlestībā par Baznīcu. Pāvests aicināja priesterus un konsekrētos īpašā veidā izdzīvot savu garīgo tēvišķību un mātišķību – ne vien rūpējoties par garīgajiem bērniem, bet pat, ja tie ir aizmaldījušies prom no Baznīcas, dodoties tos uzmeklēt tā, kā to dara vecāki. Arī šeit pāvests vispirms piegāja pie gados vecajiem priesteriem un klostermāsām, komunisma gados vajātās Baznīcas lieciniekiem.

 

 

Skaista zīme mums, konsekrētajiem, bija iespēja būt kopā arī ar Igaunijas māsām un brāļiem Svētās Mises laikā Brīvības laukumā (Vabaduse väljak) Tallinā. Igaunijas Baznīca ir misionāra Baznīca, ļoti maz ir vietējo aicinājumu uz garīgo kārtu (tikai trīs no piecpadsmit priesteriem Igaunijā un viena māsa pēc tautības ir igauņi!). Vienotībā ar kristiešiem Igaunijā, Svētajā Misē piedalījās arī vairāki garīdznieki no Latvijas – skaisti bija vērot, kā priesteri visu laiku – no upurdāvanu sagatvošanas brīža līdz pat komūnijia turēja rokās biķerus ar hostijām, kuras vēlāk, konsekrētas kā Euharistisko Maizi, viņi dalīja ticīgajiem laukumā. Daudzu cilvēku acīs bija aizkustinājuma asaras. Igaunijas katoļi nereti mēro pat 100 km tālu ceļu, lai piedalītos svētdienas Svētajā Misē…

Lai pāvesta Franciska apciemojuma laikā piedzīvotais kļūst mūsos par dzīvu impulsu izdzīvot pāvesta teiktos vārdus konsekrētajiem, kurus publicējam zemāk!

 


SVĒTĀ TĒVA UZRUNA

Tikšanās ar priesteriem, konsekrētajām personām un semināristiem

Kauņa, Svētā Pētera un Pāvila katedrāle, 2018. gada 23. septembrī

 

Dārgie brāļi un māsas!

Mana vizīte jūsu dzimtenē iesākās ar vārdiem: „Jēzus Kristus – mūsu cerība”. Tuvu šīs dienas noslēgumam lasām apustuļa Pāvila tekstu, kurš aicina mūs uz izturīgu cerību. Šo aicinājumu viņš izsaka pēc tam, kad ir atklājis mums Dieva ilgas attiecībā uz katru cilvēku, pat vairāk, attiecībā uz visu radību: jo „tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu” (Rom 8, 28); Dievs sadarbojas ar viņiem, „iztaisno” visas lietas – tā to varētu skaidrot burtiski.

Šodien vēlos dalīties ar Jums pārdomās par šīs cerības raksturu, īpaši to, uz ko esam aicināti kā priesteri, klēriķi, konsekrētie vīrieši un sievietes.

Pirms mudināt uz cerību, svētais Pāvils vispirms trīs reizes atkārto vārdu „nopūta”; nopūšas radība, nopūšamies mēs, cilvēki, un nopūšas mūsos Svētais Gars (sal. Rom 8, 22-23,26). Mēs nopūšamies korupcijas izraisītās nebrīves dēļ, nopūšamies ilgās pēc pilnības. Ir vērts sev šodien uzdot jautājumu, vai šī nopūta ir mūsos klātesoša, vai arī – gluži pretēji – nekas mūsos vairs neatsaucas, neilgojas pēc dzīvā Dieva. Brieža slāpēm, kas brēc pēc ūdens avotiem, ir jākļūst par mūsējām, meklējot Dieva dziļumus, patiesību un skaistumu. Iespējams, „labklājības sabiedrība” mūs jau ir pārsātinājusi ar dažādiem labumiem un pakalpojumiem, savukārt mēs esam kļuvuši tā visa „nomākti” un tukšuma pilni.

Varbūt tas viss mūs ir apdullinājis vai darījis ārišķīgus, tomēr mūs nav piepildījis. Mēs, vīrieši un sievietes, kas esam īpaši veltīti Dievam, nekad nedrīkstam pazaudēt šīs iekšējās nopūtas, to sirds nemieru, kas atpūtu var atrast tikai Dievā (sal. SV. AUGUSTĪNS, Atzīšanās, I, 1,1). Neviena steidzama informācija, tūlītēja virtuālā saziņa nedrīkst mums atņemt konkrētu, ilgstošu laiku – jo tieši pastāvīgas pūles ir svarīgas – dialogam ar Kungu lūgšanā un adorācijā. Tas ir jautājums par mūsu ilgām pēc Dieva, kuras ir jākopj, jo, kā raksta svētais Jānis no Krusta: „Centies vienmēr palikt lūgšanā un arī fizisku darbu laikā nepamet to novārtā. Ēdot, dzerot, sarunājoties, tiekoties ar cilvēkiem pasaulē, vai ko citu darot, centies rīkoties tā, lai ilgotos pēc Dieva un Viņa virzienā vērstu savas sirds jūtas” (Četras pamācības kādam klosterbrālim pilnības sasniegšanā, 9).

Šīs nopūtas izriet arī no cilvēku dzīves uz zemes kontemplācijas, tas ir sauciens pēc dzīves pilnības mūsu visnabadzīgāko brāļu un māsu trūkuma priekšā, jauniešu dzīves jēgas trūkumā, sirmgalvju vientulībā, ļaunprātīgi izmantotu vides resursu apstākļos. Tie ir vaidi, kas cenšas apvienoties, lai mainītu valstu, pilsētu notikumus. Nevis kā spiediens vai vara, bet kā kalpošana. Mūsu tautas vaidiem ir jāuzrunā mūsu sirdis, līdzīgi kā tika uzrunāts Mozus, kuram Dievs atklāja savas tautas ciešanas tikšanās laikā pie degošā krūma (sal. Izc 3, 9). Ieklausīšanās Dieva balsī lūgšanas laikā ļauj mums saskatīt, sadzirdēt, iepazīt citu cilvēku ciešanas, lai mēs steigtos viņiem palīgā. Bet mums ir jāsatraucas arī tad, kad mūsu tauta pārstāj nopūsties un pārstāj meklēt ūdeni, kas dzesē slāpes. Tas ir laiks, kad ir nepieciešama arī izzināšana – kas ir nocietinājis mūsu tautas balsi?

Sauciens, kas liek mums meklēt Dievu lūgšanā un pielūgsmē, ir tas pats, kas pamudina mūs ieklausīties mūsu brāļu vaidos. Viņi „cerību liek uz mums”, tāpēc mūsu pienākums ir, veicot uzmanīgu atpazīšanu, būt organizētiem, plānot, kā arī būt drosmīgiem un radošiem mūsu apustulātā. Lai mūsu klātbūtne nav tikai improvizācijas centieni, bet lai tā atbild Dieva tautas vajadzībām, tādējādi kļūstot par ieraugu mīklā (sal. Adhort. Evangelii gaudium, 33).

Bet apustulis runā arī par pastāvību; pastāvību ciešanās, pastāvību palikt labajā. Tas nozīmē – būt atvērtam Dievam, palikt Viņā cieši iesakņotam, esot uzticīgam mīlestībā.

Jūs, gados visvecākie – kā lai šeit nepiemin arhibīskapu Sigitasu Tamkevičiusu – jūs varēsiet liecināt par pastāvību ciešanās, par šo „cerību pretēji cerībai” (Rom 4, 18). Vardarbība, kas tika vērsta pret jums, kad aizstāvējāt pilsonisko un reliģisko brīvību, jūsu labā vārda nomelnošana, apcietinājumi un deportācijas nespēja uzvarēt jūsu ticību Jēzum Kristum, kas ir Kungs pār vēsturi. Tāpēc jums ir daudz, ar ko dalīties ar mums un ko iemācīt, un ko ierosināt, bez nepieciešamības nosodīt jaunākās paaudzes šķietamo vājumu. Un jūs, gados jaunākie, kad, piedzīvojot dažādas neveiksmes, izjūtiet sevī vēlmi noslēgties, izvairīties, pieņemot dažādas nostājas, kas nav saskaņā ar konsekrācijas garu, meklējiet tad savas saknes un uzlūkojiet ceļu, ko ir mērojuši gados vecākā paaudze. Tieši vajāšanas atklāj kristīgās cerības raksturīgās iezīmes, jo tad, kad tā ir tikai cilvēciska cerība, tad varam vilties un būt neveiksmju satriekti. Turpretī tā nenotiek kristīgas cerības gadījumā: tā iziet no ciešanu un pārbaudījumu tīģeļa daudz attīrītāka.

Ir taisnība, ka laiki ir mainījušies un dzīvojam citās struktūrās, tomēr patiesība ir arī tā, ka vieglāk varam pieņemt padomus, ja tie, kas ir izgājuši caur grūtajiem pārbaudījumiem, nenoslēdzas sevī, bet dalās ar tiem, izmantojot kopā būšanas brīžus. Viņu stāsti nav piesātināti ar nostalģiju par aizgājušajiem laikiem, kas bijuši labāki, nedz arī ar slēptu nosodījumu tiem, kuru psiholoģiskā struktūra ir mazāk uzņēmīga. Mācekļu kopiena var nodrošināt savu ilgtspējību tikai tad, ja spēj savienot kā Evaņģēlijā minētais Rakstu mācītājs – jauno ar veco (sal. Mt 13, 52), kad tā apzinās, ka piedzīvotais vēsturē ir sakne, lai koks varētu augt.

Visbeidzot, uzlūkot Jēzu Kristu kā mūsu cerību nozīmē līdzināties Viņam, kopīgi līdzdalīt Viņa likteni. Apustulim Pāvilam atpestīšana nav saistīta tikai ar negatīvo aspektu – kā atbrīvošana no iekšējās un ārējās apspiestības, bet viņš uzsvaru liek uz kaut ko ļoti pozitīvu: tā ir līdzdalība Kristus dzīvē godībā (sal. 1 Tes 5, 9-10), Viņa valstībā debesīs (sal. 2 Tim 4, 18), miesas atpirkšana (sal. Rom 8, 23-24). Līdz ar to ir nepieciešams dziļi iepazīt to neatkārtojamo projektu, ko Dievs ir sagatavojis mums katram. Tā kā neviens mūs nepazīst līdz dziļumiem un nepazīst tā kā Dievs, tad esam nolemti kaut kam tik lielam, kas mums šķiet pat neiespējams. Viņš mūsos ir ierakstījis savas ilgas, un mūsu cerība ir Viņā.

„Mēs” ne vien integrē, bet arī ir augstāks un pārspēj „es”; Kungs aicina mūs, attaisno un ieceļ godībā visus kopā, lai apņemtu visu radību. Tik bieži uzsveram personīgās atbildības nozīmi, ka kopienas aspekts ir kļuvis vien par fonu, par dekorāciju. Tomēr Svētais Gars vada mūs visus kopā, pārvarot mūsu atšķirības un veidojot jaunu dinamiku, ar mērķi stiprināt Baznīcas misiju (sal. Evangelii Gaudium, 131; 235).

Svētā Pētera un Pāvila godam veltītajā svētnīcā, kurā esam pulcējušies, virs mums ir lustra – laivas formā. Abi apustuļi apzinājās, cik liels dārgums viņiem uzticēts, viņi tika uzaicināti sākt „no jauna” (sal. Lk 5, 4). Mēs visi esam šajā laivā, vienmēr cenšoties saukt uz Kungu, paliekot nesatricināmi grūtībās un liekot cerību Jēzū Kristū. Un šī laiva, kas ir Baznīca, kā savas misijas centrālo vēsti apliecina ilgas pēc tās godības, kas ir Dieva klātbūtne savas tautas vidū, augšāmceltā Kristus klātbūtne, un godības, ko nopūšoties gaida visa radība un kas reiz atklāsies Dieva bērnos; šis ir apsolījums, kas mūs rosina doties uz priekšu: tas ir evaņģelizācijas mandāts. Tas ir mūsu cerības un mūsu prieka iemesls. Bet šodienas jūru veido „vienmēr jaunie scenāriji un izaicinājumi” no nu jau „aizejošās Baznīcas” puses. Mums no jauna sev ir jāuzdod jautājums: ko no mums vēlas Kungs? Kurās perifērijās visvairāk ir nepieciešama mūsu klātbūtne, lai tur aiznestu Evaņģēlija gaismu? (sal. Adhort. Evangelii gaudium, 20)

Pretējā gadījumā, kurš gan ieticēs, ka Jēzus Kristus ir mūsu cerība? Tikai mūsu dzīves piemērs piešķir jēgu mūsu cerībai uz Viņu.

 

Foto: Anita Sosnāre, Ilmārs Znotiņš, Gintaro Česonio, Olev Mihelmaa

Oficiālās fotogrāfijas no pāvesta vizītes Latvijā >>

Lietuvā >>

Igaunijā >>