Pāvesta Franciska uzruna plenārsēdē, kurā piedalījās vairāk nekā 800 ģenerālās priekšnieces

 2013.g. 8. maijā, Romā (pilns teksts)

 

Dārgās māsas, jūsu tikšanās temats man šķiet īpaši nozīmīgs jums uzticētā uzdevuma kontekstā „Vara un kalpošana Evaņģēlija gaismā”, tāpēc gribu piedāvāt trīs vienkāršas domas, kuras būtu vērts izanalizēt gan katram atsevišķi, gan kopienās.

1. Pēdējo Vakariņu laikā Jēzus uzrunāja apustuļus šādiem vārdiem: „Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju” (Jņ 15,16), atgādinot ne tikai priesteriem, bet arī mums visiem, ka ikviens paaicinājums ir Dieva iniciatīva. Kristus ir izraudzījies jūs konsekrētai dzīvei. Tas nozīmē nemitīgu „iziešanu” no sevis, lai visu savu esību koncentrētu uz Kristu un Evaņģēliju, uz Dieva gribu, atsakoties no pašu plāniem, lai kopā ar svēto Pāvilu varētu teikt: „Nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus” (Gal 2,20). „Iziet” no sevis ir izvēlēties Kunga pielūgsmes ceļu un kalpošanu Viņam savos brāļos un māsās. Pielūgt Dievu un kalpot citiem ir divas savstarpēji cieši saistītas nostājas, kuras nevaram nodalīt vienu no otras. Priekš tiem, kam ir dota vara, pielūgt Kungu un kalpot citiem, neko neprasot sev, nozīmē „iztukšot sevi”.

Allaž cenšaties savā dzīvē centrālo vietu atvēlēt Kristum un atcerēties konsekrētās dzīves evaņģēlisko identitāti. Savās kopienās palīdziet viens otram „iziet” no sevis Kunga pielūgsmes un kalpošanas ceļā, kurā ir trīs galvenie jūsu eksistences pīlāri.

Paklausība kā Dieva gribas meklējumi caur iekšējām Svētā Gara iedvesmām, kuras ir verificējusi Baznīca, akceptējot arī to, ka paklausība tiek īstenota ar  cilvēku starpniecību. Atcerieties, ka attiecības starp varu un paklausību ietilpst Baznīcas noslēpuma plašākajā kontekstā un Baznīca kalpo kā mediatore to ralizēšanā (sal. Konsekrētās dzīves institūtu un Apustuliskās dzīves biedrību kongregācijas instrukcija).

Nabadzība kā ikviena egoisma formas pārvarēšana Evaņģēlija mācības gaismā, lai mācītu mums uzticēties Dieva Apredzībai. Nabadzība ir norāde visai Baznīcai, ka ne jau  mēs esam Dieva Valstības celtnieki un ne jau cilvēciskie līdzekļi veicina tās izaugsmi, bet gan Dieva žēlastības spēks, kas darbojas caur mūsu nespēku: „Tev pietiek ar manu žēlastību, jo mans spēks top pilnīgs nespēkā”, tā saka tautu apustulis (2 Kor 2,9). Nabadzība, kas māca solidaritāti un žēlsirdību, izpaužas mērenības tikumā un priekā par pašu būtiskāko, lai izsargātos no materiālisma elkiem, kuri aizēno patiesu dzīves jēgu. Nabadzība, kuru varam mācīties no vienkāršiem cilvēkiem – slimajiem, trūcīgajiem un eksistenciāli izstumtajiem. Mums neder teorētiskā nabadzība. Autentisku nabadzību mēs mācāmies saskarsmē ar nabadzīgā Kristus miesu – ar nabadzīgajiem, slimajiem, ar bērniem.

Vēl ir šķīstība kā īpaši vērtīga harizma, kas piešķir lielāku brīvību mūsu dāvanai, kuru, maiguma, žēlsirdības un Kristus klātbūtnes pilni, mēs varam dot Dievam un līdzcilvēkiem. Šķīstība Dieva Valstības dēļ liecina, ka autentiskajā brīvībā sava vieta ir arī  cilvēka emocijām, kas kļūst par zīmi nākamajai pasaulē tā, lai vēl spožāk atklājas Dieva pārākums pār visu redzamo un neredzamo pasauli. Taču es lūdzu, lai tā ir „auglīga” šķīstība, pateicoties kurai Baznīcā dzimst garīgi bērni. Konsekrēta sieviete ir māte, viņai ir jābūt mātei, nevis „vecmeitai”! Piedodiet, ka es tā saku, bet konsekrēto dzīvē garīgā auglība ir ļoti svarīga! Lai šis prieks, kas nāk no garīgās auglības, caurstrāvo visu jūsu dzīvi. Esiet mātes, līdzīgi kā Marija, Māte un Baznīcas Māte. Nav iespējams saprast Mariju bez Viņas mātišķības; nav iespējams saprast Baznīcu ārpus tās mātišķības – jūs taču esat Marijas un Baznīcas ikonas.

2. Otrais elements, kuru es gribu akcentēt, ir kalpošana:

mēs nedrīkstam aizmirst, ka patiesa vara, neatkarīgi no tās pilnvaru līmeņa, vienmēr ir kalpošana, bet tās spožākā virsotne ir krusts.

Benedikts XVI savā lielajā gudrībā ir daudzkārt atgādinājis Baznīcai, ka cilvēciskajā izpratnē vara ir panākumi, dominēšana, manta, savukārt Dieva acīs vara vienmēr ir kalpošanas, mīlestības un pazemības sinonīms. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē līdzināties Jēzum, kurš ir noliecies pie apustuļu kājām, lai tās mazgātu (sal. Angelus, 2012. gada 29. janvārī ) un saka: „Jūs zināt, ka valdnieki tautas apspiež un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums (tā taču ir jūsu tikšanās tēma, vai ne?). Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir jūsu vergs” (Mt 20,25-27). Padomāsim, cik lielu postu Dieva tautai nodara tie Baznīcas cilvēki, kuri ir karjeristi un izmanto Baznīcu, savus brāļus un māsas kā tramplīnu savām ambīcijām un savtīgām interesēm, – tie taču ir cilvēki, kuru pienākums ir kalpot. Viņi ļoti kaitē Baznīcai.

Vienmēr izmantojiet savu varu, lai mīlētu, palīdzētu, lai pieņemtu ikvienu brāli un māsu, pret ikvienu saglabātu iejūtību un labvēlību, īpaši pret vientuļajiem, atstumtajiem; tiem, kuri jūtas mazvērtīgi un nekam nederīgi. Raudzīsimies uz krustu, kurā ir ietverta ikviena Baznīcas vara, jo uz tā ir Kungs, kurš kļuva par kalpu līdz pat pilnīgai sevis iztukšošanai.

3. Un trešais – eklezialitāte kā viena no konsekrētās dzīves elementiem, kurš pastāvīgi jāatjauno un jāpadziļina. Jūsu paaicinājumam ir fundamentāla nozīme Baznīcas dzīvē, tāpēc nav iespējams, lai konsekrēta persona nebūtu kopā un nejustu Baznīcai līdz. Tā ir sentire cum Ecclesia, kas dzimusi Kristības sakramentā, un rod izpausmi bērna uzticībā Baznīcas mācībai, kā arī vienotībai ar visiem bīskapiem un Pētera pēctecim, Romas bīskapam, kurš ir šīs vienotības redzamā zīme. Tas ir svarīgi, lai

sludināt Evaņģēliju un liecināt par to nevienam kristietim nav izolēts akts- ne katram atsevišķi, ne kristiešu grupai. Neviens evaņģelizētājs, kā to ir atgādinājis Pāvils VI, nedarbojas „savas iedvesmas spēkā, bet gan vienotībā ar visas Baznīcas svētību, kā arī tās vārdā” (apustuliskā adhortācija Evangelii nuntiandi, 60).

Un tālāk Pāvils VI saka, ka ir absolūti nepieļaujami domāt, ka varam būt kopā ar Jēzu bez Baznīcas, varam sekot Jēzum ārpus Baznīcas un mīlēt Jēzu, bet ne Baznīcā. Jums jāapzinās atbildība, kas gulstas uz jums, lai jūs savus Institūtus jūs veidotu atbilstoši veselīgai Baznīcas mācībai, mīlestībai uz Baznīcu un baznīcas garā.

Un noslēgumā: Kristus un Viņa Evaņģēlija prioritāte, vara kā mīlestības kalpošana un sentire cum Ecclesia jeb būt kopā un just Baznīcai līdz un kopā ar Māti Baznīcu: tie ir trīs indikatori, kurus vēlos jums atstāt un vēlreiz izsaku jums pateicību par jūsu darbu, kas nebūt nav tik viegls. Kas gan Baznīca būtu bez jums! Tai pietrūktu jūsu mātišķības, mīlestības, maiguma – un pāri visam mātišķas intuīcijas.

Dārgās māsas, jūs varat būt drošas, ka es esmu kopā ar jums, ar mīlestību pieminu jūs savās lūgšanās un arī jūs lūdzu aizlūgt par mani. Sveiciniet no manis savas kopienas – sevišķi slimās māsas un arī tās jaunās.

Gribu iedrošināt jūs visas, lai jūs ar atvērtu sirdi un prieku ietu pa Kristus Evaņģēlija ceļu.

Esiet vienmēr priecīgas, jo ir skaisti sekot Jēzum, ir skaisti kļūt par Marijas un mūsu svētās hierarhiskās Mātes Baznīcas ikonu.