Pāvesta Franciska vēstule (doc.)

logo


 Vatikāns, 2014.gada 21.novembris, Jaunavas Marijas prezentācijas templī svētki

Dārgie konsekrētie: sievietes un vīrieši!

Rakstu Jums kā Pētera pēctecis, kuram Kungs Jēzus uzticēja savu brāļu ticībā stiprināšanu (Lk 22,32), un rakstu jums kā jūsu brālis, konsekrēts Dievam, līdzīgi kā jūs.

Kopā pateiksimies Tēvam, kurš aicināja mūs sekot Jēzum pilnīgā paklausībā Viņa Evaņģēlijam un kalpojot Baznīcai, kā arī ielēja mūsu sirdīs Svēto Garu, kurš dāvā mums prieku un ļauj mums liecināt visai pasaulei par Viņa mīlestību un žēlsirdību.

Atbildot uz daudzu no jums sajūtām, kā arī ņemot vērā Konsekrētās dzīves institūtu un Apustuliskās dzīves  biedrību kongregācijas ierosinājumu, nolēmu pasludināt Konsekrētās dzīves gadu, kas sasaucas ar 50.gadadienu kopš dogmātiskās konstitūcijas Lumen gentium VI nodaļas par ordeņa ļaudīm, kā arī dekrēta Perfectae caritatis par klosterdzīves atjaunotni izdošanas. Konsekrētās dzīves gads iesāksies 2014.gada 30.novembrī, pirmajā Adventa svētdienā, un noslēgsies 2016.gada 2.februārī, Kunga Prezentācijas svētnīcā svētkos.

Uzklausot Konsekrētās dzīves institūtu un Apustuliskās dzīves  biedrību kongregācijas viedokli, šim gadam izvirzīju tādus pašus mērķus, kādus svētais Jānis Pāvils II ieteica Baznīcai trešās tūkstošgades sākumā, tādējādi īstenojot to, ko viņš bija norādījis jau apustuliskajā pamudinājumā Vita consecrata: „Mums vajadzētu ne tikai atcerēties un stāstīt savu cildeno pagātni, bet arī celt jaunu lielu vēsturi! Skatieties nākotnē, uz kuru jūs vada Gars, lai atkal paveiktu kopā ar jums lielus darbus” (VC, 110).

 

I – Konsekrētās dzīves gada mērķi

1. Pirmais mērķis ir pateicības pilns skatiens pagātnē. Ikviens mūsu institūts ir bagātas harizmātiskās vēstures auglis. Tā pirmsākumos klātesoša ir Dieva darbība, kas savā Garā ir aicinājis atsevišķas personas tiešā veidā sekot Kristum, izteikt Evaņģēliju īpašā dzīves formā, lai ar ticības acīm atpazītu laika zīmes un radoši atbildētu Baznīcas vajadzībām. Pirmsākumu pieredzei pakāpeniski izaugot un attīstoties, iesaistījās jauni locekļi dažādās ģeogrāfiskajās un kultūras vidēs, radot jaunus veidus, kā realizēt harizmu, jaunas iniciatīvas un apustuliskās mīlestības izpausmes. To var salīdzināt ar sēklu, no kuras izaug koks, izplešot savus zarus.

Katrai harizmātiskajai ģimenei šī gada ietvaros būtu ieteicams atcerēties savus pirmsākumus un savu vēsturisko attīstību, lai pateiktos Dievam, kurš Baznīcai ir devis tik daudz dāvanas, darot to skaistu un gatavu katram labam darbam (sal. Lumen gentium, 12).

Ir svarīgi stāstīt savu vēsturi, lai saglabātu dzīvu identitāti, kā arī lai stiprinātu klosterģimenes vienotību un tās locekļu piederības sajūtu. Nav runa par ‘arheoloģiskiem izrakumiem’ un neproduktīvas nostaļģijas kultivēšanu, bet drīzāk par iepriekšējo paaudžu ceļa atklāšanu no jauna, lai tajā satvertu iedvesmojošo dzirksteli, idejas, plānus, vērtības, kas to veidojušas, sākot jau no dibinātājiem un dibinātājām, no pirmajām kopienām. Tādā veidā mēs labāk spējam izprast, kā mūsu kopienu harizma ir tikusi izdzīvota vēstures gaitā, kādu radošumu tā ir modinājusi, ar kādām grūtībām nācās saskarties un kā tās ir tikušas pārvarētas. Tādā veidā kļūst iespējams ieraudzīt arī nekonsekventumu, cilvēciskā vājuma sekas, nereti pat dažu svarīgu harizmāta aspektu aizmiršanu. Tas viss kalpo kā pamācība, bet vienlaikus aicina uz atgriešanos. Savas vēstures stāstīšana – tā ir goda atdošana Dievam un pateicība Viņam par visām Viņa dāvanām.

Pateiksimies Viņam īpaši par šiem 50 gadiem pēc II Vatikāna Koncila, kurš bija kā Svētā Gara „brāzma” visai Baznīcai. Pateicoties tam, konsekrētā dzīve ir izgājusi auglīgu atjaunotnes ceļu, kas bija žēlastības laiks – ar gaismas un ēnas pusēm, Gara klātbūtnes apzīmēts.

Lai šis Konsekrētās dzīves gads vienlaikus ir iespēja ar pazemību, bet arī ar lielu uzticēšanos Dievam, kurš ir Mīlestība (sal. 1J 4,8), atzīt mūsu trauslumu un to izdzīvot kā Kunga žēlsirdīgās mīlestības pieredzi; iespēja spēcīgi uzrunāt pasauli un priekā apliecināt svētumu un dzīvīgumu, ko piedzīvo lielākā daļa cilvēku, kuri ir aicināti sekot Jēzum konsekrētajā dzīvē.

 

2. Šis Gads mūs vienlaikus aicina izdzīvot tagadni ar pasiju (degsmi). Pateicības pilnas atmiņas par pagātni mudina mūs, uzmanīgi ieklausoties tajā, ko Gars šodien saka Baznīcai, arvien dziļākā veidā realizēt būtiskos, mūsu konsekrēto dzīvi veidojošos aspektus.

Kopš monastiskās dzīves pirmsākumiem līdz pat mūsdienām „jaunās kopienas”, ikviena konsekrētās dzīves forma dzimst no Svētā Gara aicinājuma, lai sekotu Kristum tā, kā to atklāj Evaņģēlijs (sal. Perfectae caritatis, 2). Dibinātājiem un dibinātājām Evaņģēlijs bija absolūta regula, savukārt visi citi priekšraksti un regulas viņi redzēja tikai kā Evaņģēlija izpausmi un veidu, kā to pilnīgāk izdzīvot. Viņu ideāls bija Kristus, pilnīga iekšēja piekļaušanās Viņam, lai kopā ar sv. Pāvilu varētu atzīt: „ Kristus ir mana dzīve” (Filp 1, 21); svētsolījumu jēga un pamatojums bija īstenot šo kaislīgo mīlestību.

Šajā Gadā mēs esam aicināti sev uzdot jautājumu: vai un kā mēs ļaujam, lai Evaņģēlijs būtu izaicinājums mums; vai patiešām to pieņemam kā „vademecum” katrai dienai un izvēlēm, kuru priekšā atrodamies. Evaņģēlijs ir prasīgs un aicina, lai pēc tā dzīvotu radikāli un patiesi. Nepietiek to vien izlasīt (lai gan Svēto Rakstu lasīšana un studēšana ir neizmērojami svarīga), nepietiek to tikai apdomāt (un mēs to ar prieku darām katru dienu). Jēzus sagaida no mums tā realizāciju, dzīvi saskaņā ar Evaņģēlija vārdiem.

Mums vajadzētu sev arī pajautāt, vai Jēzus patiešām ir mūsu pirmā un vienīgā mīlestība, kā to apliecinājām, saliekot pirmos solījumus? Tikai tad, ja patiešām ir, mēs varam un mums vajag mīlēt patiesībā un žēlsirdībā ikvienu cilvēku, ko satiekam mūsu ceļā, jo Viņā esam iepazinuši, kas ir mīlestība un kā mīlēt: mēs mācēsim mīlēt, jo mums būs Viņa sirds.

Mūsu dibinātāji un dibinātājas sevī atklāja Jēzus līdzjūtību, kādu Viņš izjuta, redzot cilvēku pūļus kā pazudušas avis bez gana. Līdzīgi kā Jēzus, kurš, līdzjūtības pārņemts, uzrunāja ar savu vārdu, dziedināja slimos, baroja ar maizi, upurēja savu dzīvi, tā arī mūsu dibinātāji atdeva sevi kalpošanai cilvēcei veidos, uz kuriem tos pamudināja Svētais Gars: aizbildinot, sludinot Evaņģēliju, katehēzē, izglītībā, kalpojot nabagiem, slimiem… Mīlestības fantāzija nepazina robežas un spēja atvērt daudzus ceļus, lai ienestu Evaņģēlija dvesmu kultūrā un visdažādākajās nozarēs sabiedriskajā dzīvē.

Konsekrētās dzīves gads mums liek uzdot jautājumu par uzticību misijai, kura mums ir tikusi uzticēta. Vai mūsu kalpojumi, mūsu darbi, mūsu klātbūtne ir atbilde tam, uz ko Svētais Gars aicināja mūsu dibinātājus, vai ir adekvāti, lai sasniegtu viņu nospraustos mērķus sabiedrībā un mūsdienu Baznīcā? Vai mums kaut kas ir jāmaina? Vai mūsos ir tā pati dedzīgā mīlestība pret tautu, vai esam tai tuvu, daloties tās priekos un bēdās, lai pilnībā izprastu cilvēku vajadzības un spētu uz tām atbildēt, tādejādi sniedzot mūsu ieguldījumu? „Tādai pat devībai un upurgatavībai, kāda pamudināja dibinātājus,” aicināja jau Jānis Pāvils II, “būtu jāvirza arī jūs, viņu garīgos dēlus, lai dāvātās harizmas aizvien būtu dzīvas, lai tajā pašā Svētā Gara spēkā, ar kādu tās tika modinātas, tās turpinātu bagātināties un piemēroties, nezaudējot neko no sava autentiskā rakstura, kalpojot Baznīcai, un lai aizvestu uz pilnīgu Viņa Valstības nostiprināšanu”1.

Kad pieminam pirmsākumus, atklājas vēl nākamais konsekrētās dzīves projekta elements. Dibinātājus un dibinātājas iedvesmoja vienotība, ko izdzīvoja Divpadsmit ar Jēzu viņu vidū, komūnija, kas raksturoja pirmo Jeruzālemes kopienu. Veidojot savas kopienas, ikviens no viņiem centās atveidot šos evaņģēliskos paraugus – lai visi ir vienoti sirdī un vienprātībā,  priekā par Kunga klātbūtni (sal. Perfectae caritatis, 15).

Dzīve izdzīvota ar pasiju, degsmi šeit un tagad nozīmē kļūt par „komūnijas skolotājiem”, „būt tā «komūnijas projekta» lieciniekiem un celtniekiem, kurš atrodas cilvēka vēstures virsotnē saskaņā ar Dieva plānu”2. Konfliktu sabiedrībā, dažādu kultūru grūtajā līdzās pastāvēšanā, kur tiek apspiesti visvājākie un valda nevienlīdzībā, mēs esam aicināti piedāvāt konkrētu kopienas paraugu, kurš, atzīstot katras personas cieņu un daloties ar mūsu katra dāvanām, ļauj dzīvot brālīgās attiecībās.

Tāpēc esiet komūnijas vīrieši un sievietes, drosmīgi savā klātbūtnē tur, kur ir atšķirības un spriedze, un esiet ticama Svētā Gara klātbūtnes zīme, kurš iededz sirdīs ilgas, lai visi būtu vienoti (J 17, 21). Izdzīvojiet satikšanās mistiku, „ar spēju sajust, ieklausīties citos cilvēkos, ar spēju kopīgi meklēt ceļu, metodes”3, ļaujot mūs iedvesmot mīlestībai, kuras avots ir Trīs Dievišķo Personu attiecības (sal. 1J 4,8) un kas ir jebkuru attiecību paraugs starp personām.

 

3. Nākotnes pieņemšanu ar cerību vēlos ieteikt kā trešo šī gada mērķi. Mēs zinām ar kādām grūtībām satiekas konsekrētā dzīve dažādās izpausmēs: aicinājumu samazināšanās un novecošana, īpaši rietumu pasaulē, ekonomikas problēmas saistībā ar nopietnu globālo finanšu krīzi, globalizācijas un internacionalizācija izaicinājumi, relatīvisma lamatas, sociālā atstumšana un sabiedriskā nozīmīguma trūkums… Tieši izdzīvojot šo nedrošību, līdzīgi kā daudzi cilvēki mūsdienās, īstenojas mūsu cerība, kas ir auglis ticībai uz Kungu, kurš valda pār vēsturi un kurš aizvien mums atkārto: „Nebīsties…, jo Es esmu ar tevi” (Jer 1,8).

Cerība, par kuru mēs runājam, nav balstīta skaitļos vai darbos, bet Tajā, uz kuru mēs paļaujamies (sal. 2 Tim 1,12) un kuram „ neviena lieta nav neiespējama” (Lk  1,37). Lūk, tā ir cerība, kas nepieviļ un atļauj konsekrētajai dzīvei rakstīt lielo nākotnes vēsturi, uz kuru mums ir jāvērš savs skatiens, apzinoties, ka tieši uz to mūs pamudina Svētais Gars, lai aizvien ar mums varētu darīt lielas lietas.

Neļaujieties daudzuma un sasniegumu kārdinājumam, vēl jo vairāk paļāvībai uz personīgajiem spēkiem. Analizējiet personīgās dzīves un šī brīža perspektīvas ar uzmanīgu modrību. Kopā ar Benediktu XVI atkārtoju: „Nepievienojieties nelaimes praviešiem, kas sludina konsekrētās dzīves beigas vai bezjēdzību mūslaiku Baznīcā; ietērpieties Kungā Jēzū Kristū un ietērpieties gaismas bruņās — kā aicina mūs sv. Pāvils (sal. Rom 13, 11-14) — esiet nomodā”5. Turpināsim mūsu ceļu un no jauna uzņemsimies to ar paļāvību uz Kungu.

Īpaši es vēršos pie jums jaunieši. Jūs esat šodienas laiks, jo jau aktīvi darbojaties jūsu institūtu klēpī, ar svaigumu un jūsu lēmuma devību dodot izšķirošu ieguldījumu. Vienlaicīgi jūs esat institūtu nākotne, jo drīz tiksiet aicināti pārņemt savās rokās formācijas, kalpošanas un misijas vadību, kļūsiet animatori. Šajā Gadā jūs  piedalīsieties dialogā ar paaudzi, kura bija pirms jums. Brālīgajā komūnijā jūs varēsiet bagātināties ar viņu pieredzi un gudrību un vienlaikus varēsiet no jauna piedāvāt tos ideālus, kuri viņus iedvesmoja viņu klosterdzīves sākumos, varēsiet ienest jūsu entuziasma enerģiju un svaigumu tā, lai kopīgi izstrādātu jaunus veidus dzīvei saskaņā ar Evaņģēliju un atbildes vairāk pielāgotu liecināšanas un sludināšanas prasībām.

Es esmu apmierināts uzzinot, ka jums, jauniešiem no dažādiem institūtiem, būs iespēja kopīgi satikties. Lai šī tikšanās vienkārši kļūst par komūnijas, savstarpēja atbalsta, vienotības ceļu.

II – Gaidas Konsekrētās dzīves gadā

Ko īpaši sagaidu no šī žēlastību gada, veltītā konsekrētajai dzīvei?

1. Lai vienmēr ir patiess tas, ko reiz uzsvēru: „Tur, kur ir klosterļaudis, tur ir arī prieks”. Mēs esam aicināti, lai piedzīvotu un parādītu, ka Dievs var piepildīt mūsu sirdis un darīt mūs laimīgus, bez vajadzības mūsu laimi meklēt kaut kur citur; ka autentiska brālība, izdzīvota mūsu kopienās, baro mūsu prieku; ka mūsu pilnīgā atdošanās kalpošanai Baznīcai, ģimenēm, jauniešiem, vecākiem ļaudīm, nabagiem realizē mūs kā personas un ļauj sasniegt mūsu dzīvei pilnību.

Lai starp mums nevar redzēt noskumušas sejas, neapmierinātas un nepiepildītas personas, jo „noskumusi sekošana ir nožēlojama sekošana”. Arī mēs, līdzīgi kā visi citi vīrieši un sievietes, piedzīvojam grūtības, gara naktis, vilšanās, slimības, spēku zaudēšanu vecuma dēļ. Tieši tajā visā mums ir jāatrod „patiess prieks”, jāiemācās atpazīt Kristus vaigu, kurš kļuva līdzīgs mums it visā, tā ir tāda prieka pieredze, kad ieraugām, ka esam līdzīgi Tam, kurš, mūs mīlot, neatmeta krusta ciešanas.

Sabiedrībā, kura lepojas ar efektivitātes kultu, pārliekām rūpēm par veselību, sasniegumiem, turpretim atstumj nabadzīgos un izslēdz „zaudētājus”, mēs ar savu dzīvi varam liecināt par Svēto Rakstu vārdu patiesību: „būdams nespēcīgs, es esmu spēcīgs” (2 Kor 12,10).

Uz konsekrēto dzīvi mēs varam attiecināt arī to, ko rakstīju apustuliskajā pamudinājumā Evangelii gaudium, citējot Benedikta XVI homīliju: „Baznīca neaug ar prozelītismu, bet       «pievilkšanas spēkā»” (EG, 14). Tā ir patiesība, konsekrētā dzīve neattīstās, ja mēs organizējam skaistas aicinājuma kampaņas, bet gan, ja meitenes un jauni cilvēki, kurus satiekam, sajūt, ka mēs viņus pievelkam, ja viņi mūsos redz laimīgus vīriešus un sievietes! Arī apustuliskā efektivitāte nav atkarīga no  līdzekļu spēka un efektivitātes. Jūsu dzīvei ir jābūt tai, kas viņus uzrunā, lai no jums staro prieks un skaistums par dzīvi pēc Evaņģēlija un sekošanu Kristum.

Es atkārtoju jums arī to, ko teicu iepriekšējā gadā Baznīcas kustībām Svētā Gara nosūtīšanas svētku vigīlijā: „Baznīcas pamatvērtība ir dzīve pēc Evaņģēlija un mūsu ticības apliecinājums. Baznīca ir zemes sāls, ir pasaules gaisma, ir aicināta iemiesot Dieva valstības ieraugu sabiedrībā, un to dara galvenokārt ar savu liecību, brāļu mīlestības, solidaritātes un dalīšanās liecību” (2013.gada 18.maijā).

 

2. Es sagaidu, ka jūs „atmodināsiet pasauli”, jo konsekrētās dzīves raksturīgā iezīme ir pravietiskums. Kā teicu, uzrunājot ģenerālos priekšniekus, „evaņģēliskais radikālisms nav domāts tikai klosterļaudīm: tas tiek prasīts no visiem. Bet klosterļaudis seko Kungam īpašā veidā, pravietiskā veidā”. Tā ir šodien nepieciešamā prioritāte: „būt praviešiem, kuri liecina par to, kā Jēzus dzīvoja uz šīs zemes… Konsekrētajam nekad nevajadzētu atteikties no pravietojuma”  (2013. gada 29.novembrī).

Pravietis saņem no Dieva spēju iedziļināties vēsturē, kurā dzīvo un interpretē notikumus: viņš ir kā sargs, kurš ir nomodā naktī un zina, kad pienāks rīts (sal. Is 21, 11-12). Viņš pazīst Dievu un pazīst vīriešus un sievietes, savus brāļus un māsas. Tas prot atpazīt, arī skaidri norādīt grēka un netaisnības ļaunumu, jo ir brīvs, viņš ir atbildīgs tikai Dieva, nevis citu kungu priekšā, viņam nav citu interešu kā vien Dieva lietas. Pravietis nostājas vienmēr nabago un bezpalīdzīgo pusē, jo zina, ka Dievs ir viņu pusē.

Tāpēc es sagaidu, ka jūs neuzturēsiet „utopiju”, bet varēsiet izveidot „alternatīvas vietas”, kurās tiek dzīvots saskaņā ar dāvināšanas, brālības, dažādības pieņemšanas, savstarpējas mīlestības evaņģēliskās loģikas. Klosteri, kopienas, garīguma centri, meditācijas, skolas, slimnīcas, ģimeniskas aprūpes mājas un visas tās vietas, kuras ir radījusi mīlestība un harizmātisks radošums un kuras vēl radīsies ar jaunu radošumu, tām visām jākļūst vēl lielākā mērā par Evaņģēlija iedvesmotu sabiedrības ieraugu, par „pilsētu, kas atrodas kalnā”, kas runā patiesību un pauž Jēzus vārdu spēku.

Reizēm, kā tas notika Elija un Jonasa gadījumā, var uzmākties kārdinājums bēgt, izvairīties no pravieša uzdevuma, jo tas ir pārāk prasīgs, jo jūties noguris, vīlies rezultātos. Bet pravietis zina, ka viņš nekad nav viens pats. Arī mums, līdzīgi kā Jeremijam, Dievs saka:  „Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu!” (Jer 1,8).

 

3. Klosterbrāļi un klostermāsas, kā arī visas citas konsekrētās personas, kā to jau iepriekš atgādināju, ir aicināti būt „komūnijas skolotāji”. Tāpēc es sagaidu, ka „komūnijas garīgums”, uz kuru norādīja Jānis Pāvils II, kļūs par realitāti un ka jūs stāvēsiet uz pirmās līnijas, lai uzņemtos „lielo izaicinājumu, kāds mūs sagaida” šajā jaunajā tūkstošgadē: „Veidot Baznīcu par komūnijas māju un skolu”6. Es esmu drošs, ka šajā Gadā jūs nopietni strādāsiet, lai brālības ideāls, uz kuru tiecās jūsu dibinātāji attīstītos visdažādākajos līmeņos, kā koncentriski apļi.

Komūnija tiek īstenota vispirms jau institūta kopienu lokā. Saistībā ar to aicinu jūs vēlreiz pārlasīt manas daudzās uzrunas, kurās nenogurstoši atkārtoju, ka kritika, aprunāšana, greizsirdība, skaudība, antagonismi ir nostājas, kurām nav tiesību parādīties mūsu mājās. Ņemot vērā šo uzstādījumu, mūsu priekšā paveras žēlsirdības svētceļojums, kas ir gandrīz nebeidzams, jo runa ir par tiekšanos uz savstarpēju akceptāciju un līdzjušanu, kopienas materiālo un garīgo labumu līdzdalīšanu, brālīgu aizrādījumu, cieņu pret visvājākajiem… Tā ir „dzīves kopā «mistika»”, kas mūsu dzīvi padara par „svētu svētceļojumu”7. Ņemot vērā to, ka mūsu kopienas kļūst arvien vairāk starptautiskas, mums ir jāpārdomā arī par attiecībām starp dažādu kultūru cilvēkiem. Kā ļaut ikvienam izteikt sevi, justies pieņemtam ar viņa īpašajām dāvanām, ļaut pilnībā kļūt līdzatbildīgam?

Es sagaidu arī komūniju starp dažādu institūtu locekļiem. Vai gan šis Gads nav iespēja ar lielāku drosmi iziet ārpus sava institūta robežām, lai kopā lokālajā un globālajā līmenī izstrādātu kopīgus formācijas, evaņģelizācijas, sabiedrības uzrunāšanas projektus? Šādā veidā daudz iespējamāka kļūs patiesas pravietiskas liecības došana. Komūnija, kā arī dažādu harizmu un aicinājumu satikšanās ir cerības ceļš. Neviens nevar celt nākotni, izolējoties no citiem, ne arī balstoties vien uz saviem spēkiem, bet gan atpazīstot sevi komūnijas patiesībā, kura vienmēr atveras uz tikšanos, dialogu, uzklausīšanu, savstarpēju palīdzību un pasargā mūs no slimības ieslēgties sevī.

Vienlaikus konsekrētā dzīve ir aicināta, lai tiektos uz atklātu sadarbību starp dažādiem aicinājumiem Baznīcā, sākot no priesteriem un lajiem, lai šādā veidā „augtu komūnijas garīgums galvenokārt viņos pašos,  bet pēc tam Baznīcas kopienas klēpī un ārpus tās robežām”8.

 

4. Es sagaidu no jums arī to, ko lūdzu visiem Baznīcas locekļiem: iziešanu no sevis, lai dotos uz eksistences perifērijām. „Ejiet pa visu pasauli” – tie bija pēdējie vārdi, kurus Jēzus izteica saviem mācekļiem un kurus aizvien saka ikvienam no mums (sal. Mk 16,15). Visa cilvēce gaida: cilvēki, kuri ir pazaudējuši jelkādu cerību, ģimenes, kas pārdzīvo grūtības, pamesti bērni, jauni cilvēki, kuriem tika aizvērta jebkāda nākotne, vientulībā atstāti slimnieki un sirmjgalvji, bagātnieki, kas pārpildīti ar labumiem, bet ar tukšumu sirdī, vīrieši un sievietes, kas meklē dzīves jēgu, izslāpuši pēc tā, kas ir dievišķs…

Nenoslēdzieties sevī, neļaujieties saindēties ar maziem mājas strīdiem, nekļūstiet par savu problēmu  ieslodzītajiem. Tās atrisināsies, ja jūs iziesiet uz āru un palīdzēsiet citiem atrisināt viņu problēmas un sludināt labo vēsti. Jūs atradīsiet dzīvību – dodot dzīvību, cerību – dodot cerību, bet mīlestību – mīlot.

Es no jums sagaidu konkrētus žestus pieņemot bēgļus, esot tuvu nabagiem, kreativitāti katehēzēs, Evaņģēlija sludināšanā, ievadot lūgšanu dzīvē. Tādēļ es jums novēlu struktūru uzlabošanu, lielo ēku otrreizēju izmantošanu darbiem, kas vairāk atbilst aktuālām evaņģelizācijas un žēlsirdības vajadzībām, institūciju un kalpojumu piemērošanu jaunām vajadzībām.

 

5. Es sagaidu, ka ikviena konsekrētās dzīves forma uzdos sev jautājumu par to, ko no mums sagaida Dievs un mūsdienu sabiedrība.

Klosteri un grupas ar kontemplatīvo ievirzi varētu satikties kopā vai arī dažādos veidos komunicēt savā starpā, lai apmainītos ar lūgšanu dzīves pieredzi, kā pieaugt komūnijā ar visu Baznīcu, kādā veidā atbalstīt kristiešus, kas tiek vajāti, kā pieņemt un būt līdzās tiem, kuri meklē daudz intensīvāku lūgšanu dzīvi vai viņiem ir vajadzīga morāls vai materiāls atbalsts.

To pašu varētu darīt institūti ar karitatīvu ievirzi, kas velta sevi, mācot citus, veicinot kultūru, iesaistoties Evaņģēlija sludināšanā vai izpildot noteiktus pastorālos kalpojumus, laju institūti, kas attīstās sabiedriskajās struktūrās. Svētā Gara fantāzija ir radījusi tik dažādus dzīves un darbības veidus, ka nemaz nav tik viegli tos klasificēt vai ielikt gatavās shēmās. Tāpēc es nevaru  uzrunāt atsevišķi katru no harizmātiskajām formām. Tomēr lai neviens šogad neizvairās veikt padziļinātu izvērtējumu attiecībā uz savu klātbūtni Baznīcas dzīvē, kā arī attiecībā uz savu atbildi, ko sniedz uz nemitīgiem un jauniem jautājumiem, kādi ir mums visapkārt, uz nabago saucieniem.

Tikai šajā jūtīgumā pret pasaules vajadzībām un paklausībā Svētā Gara impulsiem Konsekrētās dzīves gads pārveidosies autentiskā kairòs, Dieva laikā, kas pilns žēlastības un bagāts pārveidošanā.

 

III –Konsekrētās dzīves gada perspektīvas

1. Ar šo vēstuli, es vēršos ne tikai pie konsekrētajām personām, bet arī pie pasaulē dzīvojošajiem lajiem, kuri ņem dalību viņu ideālos, garā un misijā. Dažiem klosterdzīves institūtiem šajā jomā ir ilga tradīcija, citiem ir mazliet mazāka pieredze. Ap katru klostera ģimeni, kā arī apustuliskās dzīves kustībām un laju institūtiem veidojas plašāka ģimene, „harizmātiskā ģimene”, kas apvieno vairākus institūtus, kuri dzīvo ar to pašu harizmu, kā arī jo īpaši pasaulē dzīvojošos kristiešus, kuri jūtas aicināti, paliekot laju kārtā, ņemt dalību šajā harizmātiskajā realitātē.

Es iedrošinu arī jūs, laji, izdzīvot šo Konsekrētās dzīves gadu kā tādu žēlastību, kas var jums palīdzēt labāk apzināties saņemto dāvanu. Sviniet to kopā ar visu „ģimeni”, lai reizē augtu un atbildētu uz Svētā Gara aicinājumu šodienas sabiedrībā. Atsevisķās reizēs, kad notiks konsekrēto personu no dažādiem institūtiem tikšanās, centieties arī jūs būt klātesoši kā apliecinājums vienai Dieva dāvanai, lai iepazītos ar citu harizmātisko ģimeņu pieredzi, citām laju kustībām un savstarpēji atbalstītu viens otru.

 

2. Konsekrētās dzīves gads skar ne tikai konsekrētās personas, bet visu Baznīcu. Es vēršos pie visas ticīgās tautas, lai tā arvien vairāk apzinātos to dāvanu, ko ar savu klātbūtni sniedz konsekrētie ļaudis, lielu svēto, kas veidojuši kristietības vēsturi, mantinieki. Kas gan būtu Baznīca, ja tajā nebūtu sv. Benedikta un sv. Bazīlija, sv. Augustīna un sv. Bernarda, sv. Franciska un sv. Dominika, sv. Ignācija no Lojolas un sv. Terēzes no Avilas, sv. Andželas Meriči un sv. Vincenta no Paula. Šis saraksts varētu būt bezgalīgs, līdz pat sv. Jānim Bosko un sv.Terēzei no Kalkutas. Svētīgais Pāvils VI secināja: „Ja nebūtu šīs konkrētās zīmes, mīlestībai, kas atdzīvina visu Baznīcu, draudētu atsalums, pestījošais Evanģēlija paradokss riskētu zaudēt spēku, ticības «sāls» varētu izšķīst pasaulē, kas virzās uz sekularizāciju” (Evangelica testificatio, 3).

Tādēļ es aicinu visas kristiešu kopienas izdzīvot šo Gadu, lai galvenokārt pateiktos Kungam un ar pateicību pieminētu saņemtās dāvanas, kuras aizvien saņemam ar svēto dibinātāju starpniecību, kā arī pateicoties daudzu konsekrēto personu uzticībai savai harizmai. Es jūs visus aicinu pulcēties ap konsekrētajām personām, lai priecātos kopā ar tām, dalītos viņu grūtībās, sadarbotos ar tām tik, cik tas ir iespējams, lai turpinātu viņu kalpojumu un darbu, kas ir arī visas Baznīcas darbs. Lai viņi sajūt visas kristīgās tautas mīlestību un sirsnību.

Es slavēju Kungu par skaisto sakritību attiecībā uz Konsekrētās dzīves gadu un Sinodi par ģimeni. Ģimene un konsekrētā dzīve ir aicinājumi, kuri nes bagātību un žēlastību visiem, tā ir vide, kas vērsta uz humanizāciju dzīvei svarīgu attiecību veidošanā, vieta evaņģelizācijai. Mēs varam savstarpēji palīdzēt viens otram.

 

3. Ar šīs vēstules starpniecību es iedrošinos vērsties arī pie konsekrētajām personām un brālību locekļiem, kā arī pie kopienām, kas pieder citām tradīcijām ārpus Katoliskās Baznīcas. Monastiskā tradīcija ir nesadalītās Baznīcas mantojums, kas aizvien ir ļoti dzīvs gan Pareizticīgajā, gan Katoliskajā Baznīcā. No šī mantojuma, līdzīgi kā no citām pieredzēm vēlākā laikā, kad Baznīca Rietumos vēl bija vienota, smeļas iedvesmu citas analoģiskas iniciatīvas, kas dzimušas Reformētajā Baznīcā, kas vēlāk savā klēpī ļāva dzimt aizvien jaunām brālīgu kopienu un kalpojumu formām.

Konsekrētās dzīves institūtu un Apustuliskās dzīves  biedrību kongregācija ir ieplānojusi iniciatīvas, kuru mērķis ir ļaut satikties cilvēkiem, kuri pieder pie dažādām konsekrētās un brālīgās dzīves formām dažādās Baznīcās. Dedzīgi atbalstu šāda veida tikšanās, lai pieaugtu savstarpēja iepazīšanās, cieņa, savstarpēja sadarbība, lai tādējādi ekumēnisms konsekrētās dzīves ietvaros kļūtu par palīdzību plašākam vienotības ceļam starp visām Baznīcām.

 

4. Mēs nevaram aizmirst, ka monasticisma fenomens, kā arī citu brālīgas klosterdzīves formu klātbūtne ir sastopama visās lielajās reliģijās. Mums netrūkst pieredzes, kuriem ir pat ilga vēsture, dialogā starp monastiskās dzīves pārstāvjiem Katoliskajā Baznīcā un citās reliģiskajās tradīcijās. Vēlos, lai Konsekrētās dzīves gads būtu iespēja izvērtēt paveikto ceļu, veicināt konsekrēto personu jūtīgumu šajā jomā, pārdomāt, kādi būtu nākamie soļi pretim sadarbībai, dziļākai savstarpējai iepazīšanai, kā arī sadarbībai tik daudzās kopīgās, cilvēku dzīvei kalpojošās jomās.

Iešana kopā vienmēr ir bagātinoša un var atvērt jaunus ceļus attiecībām starp tautām un kultūrām, kuras šajā laikā šķiet grūtību pārņemtas.

 

5. Noslēgumā es īpašā veidā vēršos pie maniem brāļiem bīskapiem. Lai šis Gads kļūst par iespēju sirsnīgi un ar prieku pieņemt konsekrēto dzīvi kā garīgu kapitālu, kurš kalpo „visas Kristus miesas labuma attīstībai” (sal. Lumen gentium, 43), ne tikai pašām klosteru ģimenēm. „Konsekrētā dzīve ir dāvana Baznīcai, tā dzimst Baznīcā, attīstās Baznīcā, visa ir vērsta uz Baznīcu”9. Būdama dāvana Baznīcai, tā nav kaut kas izolēts vai maznozīmīgs, bet gan visdziļākajā veidā ir tai piederīga, tā atrodas pašā Baznīcas sirdī kā elements, kurš ir noteicošs Baznīcas misijā, jo visdziļāk atklāj kristieša aicinājumu un Baznīcas, kas ir Līgava, virzību uz vienotību ar vienīgo Līgavaini; līdz ar to konsekrētā dzīve “negrozāmi pieder (..) pie Baznīcas dzīves un svētuma” (sal. Lumen gentium, 44).

Šajā kontekstā es iedrošinu jūs, lokālo Baznīcu Ganus, uz īpašām rūpēm, lai jūsu kopienās ļautu augt dažādām harizmām, kā vēsturiskām, tā arī jaunām, atbalstot, iedrošinot, palīdzot atpazīt, esot blakām ar maigumu un mīlestību ciešanu un vājuma brīžos, kādos var atrasties daži konsekrētie, bet jo īpaši jūsu mācībās Dieva tautai, izskaidrojot konsekrētās dzīves vērtību tā, lai parādītu tās skaistuma un svētuma starojumu  Baznīcā.

Es uzticu šo Konsekrētās dzīves gadu Jaunavai Marijai, kura ieklausās un kontemplē,  pirmajai sava mīļotā Dēla skolniecei. Raudzīsimies uz Viņu, iemīļoto Tēva meitu, ietērptu visās žēlastības dāvanās, kā ne ar ko nesalīdzināmu piemēru sekošanā Dievam ar mīlestību un kalpošanā citiem.

Jau tagad, kopā ar jums, pateicības pilns par žēlastības un gaismas dāvanām, ar kādām Kungs velēsies mūs bagātināt, esmu jums klātesošs ar Apustulisko Svētību.

Vatikāns, 2014.gada 21.novembris, Jaunavas Marijas prezentācijas templī svētki

Francisks

1     Apust.vēstule Los caminos del Evangelio ai religiosi e alle religiose dell’America Latina in occasione del V centenario dell’evangelizzazione del nuovo mondo, 29.06.1990., 26.

2    Kongregacja ds. Instytutów Życia Konsekrowanego i Stowarzyszeń Życia Apostolskiego, Religiosi e promozione umana, 24: 12.08.1980., 24: L’Osservatore Romano, Suppl. 12.11.1980., pp. 1-8.

3     Przemówienie do rektorów i alumnów Papieskich Kolegiów i Konwiktów Rzymu, 12.05.2014.

4    Sv. Mises homīlija Kunga Prezentācijas svētkos, 02.02.2013.

5    JĀNIS PĀVILS II, Novo millennio ineunte, 06.01.2001., 43.

6    Apust. pamudinājums  Evangelii gaudium, 24.11.2013., 87.

7    JĀNIS PĀVILS II, Adhort. apost., Vita consacrata, 51.

8    ABP J. M. BERGOGLIO, Wystąpienie podczas Synodu o życiu konsekrowanym i jego misji w Kościele oraz świecie, XVI Kongregacja generalna, 13.10.1994.