Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas māsas 11.aprīlī svin savas Dibinātājas mātes Klāras Fey 200. dzimšanas dienu.

Mēs esam pateicīgas Dievam par māti Klāru un viņas dibināto kongregāciju: par tām māsām, kuras stāvēja pie dibinājuma šūpuļa; par tām kuras lūdzas un darbojas tagad un par tām, kas vēl nāks. Mums jāiedzīvina mātes Klāras harizma!

Māte Klāra jau pirmsākumā teica māsām: „ Ja mēs gribam savu aicinājumu pareizi izprast, tad mums kontemplatīvā dzīve jāsavieno ar aktīvo, tad mūsu ārējai darbībai sākums jārod iekšienē. Mūsu ārējai darbībai jāsavieno mūs ciešāk ar Kungu.” Un tālāk viņa atgādina:

„ Kļūt par labu klostera māsu ir mūsu vienīgais uzdevums, un katra ordeņa iekšējais gars jau arī pastāv tajā – mīlēt Jēzu Kristu, kļūt arvien līdzīgākai Viņam.”

Lai kļūtu par labu klostera māsu mums, jāsaņem veldze no Avota, no kura izplūst tie ūdeņi, kas ieplūst mūžīgajā dzīvē un tas ir Jēzus Vissvētākajā Altāra Sakramentā. Māte Klāra ar  visu savu būtību ir sapratusi šo dziļo patiesību,  un ar to arī izskaidrojamas viņas dedzīgās pūles nodrošināt euharististiskā Pestītāja klātbūtni katrā jaunā klostera kopībā.

Savam garīgajam vadītājam viņa raksta:

„Šodien es māsām runāju par Vissvētāko Sakramentu. Es jūtu, ka tā ir Saule, bez kuras mēs nevaram dzīvot. Sēklas graudiņš taču arī nedara neko pats no sevis: to iedzīvina saule, kas iespiežas zemē, un jaunais stādiņš nedara neko citu kā – vien ļauj saulei sevi apspīdēt. Vēl es māsām stāstīju, ka Magnificat bija svētās Dieva Mātes komūnijas lūgsna, ko Viņa skaitīja gara aizgrābtībā pēc dievišķā Vārda ieņemšanas.”

Arī mēs, māsas, esam tie sēklas graudiņi, kas iesēti Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas zemē un ļausim, lai mūs apspīd dievišķā Saule un mātes Klāras pamudinājuma vārdi:

„Mums vajag drosmīgi un ar paļāvību izlauzties cauri visām   izklaidībām, kas mūs grib attālināt no mūsu Kunga, un nerimties, līdz mēs atradīsim pie Viņa kājām drošu vietu un vientulībā paliksim  ar Viņu tur.”

Mūsu Regulas grāmatā lasām, ka Marija, Kunga Māte, ir paraugs dzīvei ciešā vienotībā ar Kristu: šo dzīvi raksturo ticība, cerība un mīlestība. Paliksim kā Marija Kungā un tā mēs varēsim īstenot savu apustulisko aicinājumu kalpot Jēzum Kristum bērnos un jaunatnē. Tikai kopā ar Kungu mēs varam sevi ziedot šai kalpošanai. Tikai, skatoties ar Kunga acīm un mīlot ar Viņa sirdi, mēs spēsim palīdzēt mūsdienu bērniem un jauniešiem. Mēs centīsimies visnerātnākajā un visnabadzīgākajā saskatīt Jēzu. Svētā Gara gaismā mēs pratīsim katrā līdzcilvēkā redzēt Dieva līdzību. Un šī kalpošana mūs vedīs tuvāk Dievam un mēs augsim mīlestībā. Ja mēs gribam būt tuvāk Dievam, tad mums palīdzēs iekšējā un ārējā klusēšana.

Māte Klāra bija dziļi Dieva klātienes caurstrāvota, jo viņa savas domas arvien virzīja uz Vissvētāko Sakramentu un uz svēto Komūniju. Šai sakarā viņa saka:

„Kungs grib mūsos dzīvot caur svēto Komūniju. Garīgā veidā šī uzturēšanās ir nepārtraukta; Viņš paliek mūsos. Tas pats Kungs, kas rītos iegriezās mūsu sirdī, pavada mūs visai dienai cauri ar savu žēlastību un vakarā ir vēl klāt, lai mūs sargātu naktī.”

Mātes Klāras biedrenes stāsta: „Vajadzēja tikai viņu redzēt, vienalga kad un kur, viņa atstāja cieši ar Dievu savienotas dvēseles iespaidu. Viņas cēlā pieklājība, sevis savaldīšana un sakopotība, viss viņas izturēšanās cēlums neviļus iedvesa godbijību un atgādināja Kungu, kura acu priekšā viņa staigāja.” Māte Klāra bija padarījusi par savu devīzi – Visu Jēzum, tikai Jēzum, jo viņa meklēja tikai Dieva gribu un arvien ciešāku vienotību ar Viņu.

Māte Klāra ir izcēlusies ar sirsnīgu svētās Jaunavas Marijas godināšanu:

„ Lūgsim mūsu vismīļāko Māti Mariju , lai viņa mūs ciešāk turētu pie savas rokas un vestu arvien tuvāk savam dievišķajam Dēlam, lai Viņa bezgalīgais skaistums  mūs aizgrābtu arvien vairāk, lai Viņš būtu mūsu siržu vienīgā mīlestība. Viņa mīlestībā mēs tad patiesi uzticīgi mīlēsim viena otru, un Viņā mēs būsim kā viena sirds un viena dvēsele.”

Tā kā mēs jau 800 gadus esam Māras Zemes bērni un šogad svinam šo lielo jubileju,  mums jau šūpulī ir ielikta Marijas godināšana, arī vairākām māsām ir Marijas vārds, tad būs patīkami kopā ar Māti Klāru pārdomāt par Marijas tikumiem.

Mēs varam apbrīnot Marijas pilnīgo vienotību ar Dieva Vārdu, kas Viņas klēpī tapa cilvēks. Viņš, ko debesis neaptver, ir ieslēdzies Viņas svētajā un bezvainīgajā miesā un viņas domas pastāvīgi kavējas pie Viņa. Marija bieži izteica pielūgsmes, slavas un pateicības vārdus. Māte Klāra mūs mudina negrozīties tikai ap savām sāpēm, slimībām un savu es, bet pievērst savu skatu, savu sirdi un domas tam Vienīgajam, kuram mēs reiz esam veltījušas savu dzīvi, darbu un visu sevi.

„Jēzum ir jābūt mūsu dzīves centram, mūsu sirds ilgām, mūsu vienīgajai mīlestībai. Tā kā mēs gribam būt apustuļi, mēs cenšamies īstenot Kunga likumu – palieciet Manī! Mēs novēršamies no sevis un skatāmies uz Jēzu Kristu, lai kļūtu Viņam līdzīgas savos darbos, domās un mīlestībā.” (no mūsu Dzīves regulas).

Māte Klāra saka, ka Marijas pazemība bija visdziļākā, viņa sevi uzskatīja par mazu un niecīgu. Lai mums neienāktu prātā lepoties ar saviem darbiem, tikumiem un panākumiem, lai mēs nekārotu pēc uzslavām, tad mums jāatceras svētā Bernarda vārdi – bez pazemības Dievam nebūtu patikusi pat Marijas jaunavīgā skaidrība. Marija ar savu himnu „augsti slavē Kungu mana dvēsele un mans gars gavilē Dievā …” mūs aicina par visām žēlastībām, ko saņēmām no Dieva, par mūsu dvēseles un miesas spējām, par visu pateikties Radītājam. Marija nes sevī Dieva bērna prieku, jo Viņa gavilē Dievā. Viņas dvēsele pārplūst priekā, jo „ Tas, kurš paradīzi pilda ar gaismu un svētlaimi” ir Marijas „vienīgā laime un līksmība.”

Marija ir mūsu paraugs klusēšanā un arī runāšanā. Marija maz runāja ar cilvēkiem, bet daudz, pat nepārtraukti runāja ar Dievu. Tā dara visas dvēseles, kas patiesi dzīvo garīgo dzīvi. Klusēšanā slēpjas liels spēks un liela svētība. To mums atgādina māte Klāra. Viņa mums ieteic skatīties uz Mariju, jo tas mūs mudina mīlēt jaunavību, un mēs saprotam, ka Dievs var pilnīgi piepildīt cilvēka dzīvi. Šis tikums mums ir jāizlūdz arvien no jauna.

Māte Klāra saka:

„patiesi nabadzīgs ir tas, kam nepieder nekas cits, izņemot Kungu. Nabadzīgs ir tas, kas nekā nemeklē, nekā negrib, tikai Dievu vienīgo, kurš viņam ir viss visās lietās.”

No Marijas mēs varam mācīties arī paklausību. Viņas „lūk, es esmu mana Kunga kalpone…”  izsaka Marijas paklausību un gatavību kalpot, jo Viņa izpilda visu, ko Dievs no Viņas vēlas. Arī mūsu paklausība izpaužas nesavtīgā, neuzkrītošā kalpošanā, jo mēs cenšamies pazīt Tēva gribu un tai paklausīt. Tas prasa iekšējo sakopojumu, dzirdīgas ausis un Svētā Gara iedvesmām atvērtu sirdi – uz to mūs mudina mūsu Dzīves regula.

Un nobeidzot šīs pārdomas klausīsimies, ko novēl mūsu godināmā māte Klāra:

„Tad nu iedzīvinām arī mēs savu svētceri uz šo svēto, vienreizējo Māti! Viņas vārds lai ir mūsu sirdī un uz mūsu lūpām ik dienas, ik stundas, vienmēr. Viņas vārda priekšā bēg ļaunais ienaidnieks atpakaļ visdziļākajā bezdibenī. Viņas vārdā mēs gūsim uzvaru visās vētrās un šīs dzīves kārdinājumos, un, ja mēs viņas vārdu ticīgi piesauksim nāves stundā, tad mums atvērsies debesu vārti, jo vēl nekad nav dzirdēts, ka īstais Marijas kalps būtu pazudis.”

Un sauksim kopā ar māti Klāru uz Mariju: „Rādi mums Jēzu!”

 

Māsa Leonija PIJ