m. Otīlija Kovaļevska, © Katoļu Baznīcas Vēstnesis

Pasaule dažreiz ir mazāka, bet vēsture tuvāka, nekā šķiet. Tikai pāris stundu braucienā no Rīgas, Lietuvas pilsētiņā Paņevežā kāda valsts profesionāli tehniskā skola nosaukta Margaritas Rimkevičaites vārdā (Panevėžio Margaritos Rimkevičaitės technologinė mokykla). Tikai retais zina, ka šī sieviete ir pirmā zināmā māsa no Latvijas, kas 19. gs. beigās iestājās Bezvainīgās Vsv. Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijā. Ar m. Margaritu (Sofiju) Rimkeviču saistās ne vien minētās skolas pirmsākumi, bet visa māsu kalpoņu vēsture Lietuvā, kā arī savā ziņā māsu kalpoņu pirmsākumi Latvijā.

Bērnība un ceļš uz klosterdzīvi

Sofija Rimkeviča dzimusi 1875. gada 17. maijā kādreizējā Piedrujas (tag. Indras) pagasta Mateikos kā vecākā meita Fabiāna un Ursulas Rimkeviču ģimenē. Sofijai vēl bija trīs jaunākas māsas un brālis. Ģimene bija praktizējoši katoļi, bērni saņēmuši arī kārtīgu mājas izglītību. Septiņu gadu vecumā Sofija pieņēma Pirmo komūniju, 1885. gada 6. jūlijā Elernē – Iestiprināšanas sakramentu. Līdz 10 gadu vecumam kopā ar vecākiem Jaunavas Marijas svētkos gājusi pie grēksūdzes un Komūnijas, pēc tam vēl biežāk. Tēvs nebijis apmierināts, ka meita tik bieži iet pie Komūnijas, bet Sofija ar savas mājskolotājas palīdzību izlūgusi viņam šādu atļauju.

16 gadu vecumā Sofija pārcēlās dzīvot pie tantes (iespējams, Elernes pusē), kur bijusi diezgan aktīva sabiedriskā dzīve. Savā autobiogrāfijā viņa pateicas Dievmātei, ka viņu pasargājusi no briesmām, tuvāk gan nepaskaidrojot, no kādām. Šajā periodā Sofija bija attālinājusies no ticības, taču jau pēc gada, atgriezusies tēva mājās, viņa no jauna atsākusi reliģisko praksi. Atteikusies no precību piedāvājuma, Sofija izbrauca uz Lietuvu, kur Rokišku apkaimē strādāja par guvernanti grāfu Kovnasovsku ģimenē.

Iepazīšanās ar māsām kalponēm

Bieži apmeklējot Rokišku baznīcu, Sofija iepazinās ar Bezvainīgās Vsv. Jaunavas Marijas māsām kalponēm, kas rūpējās par baznīcu. Māsām piederēja šūšanas darbnīca, viņas izgatavoja dažādus liturģiskos piederumus. 1895. gada vasarā, kad Rokišku klosteri vizitēja kongregācijas ģenerālā priekšniece Eulālija Markoviča kopā ar savu vikāri Mariju Beķersku, māsas uzaicināja Sofiju pie sevis. Tobrīd Sofija vēl nesaprata, ka nokļuvusi klostermājā. Uz māsu jautājumu, vai viņa gribētu iestāties klosterī, Sofija atbildēja ar “nēˮ. Tomēr māsas ļoti pozitīvi aprakstījušas slēpto klosterdzīvi un iedevušas klostermāju adreses Varšavā un Nove Mjasto pie Pilicas, kur toreiz atradās kongregācijas galvenā māja.

1896. gadā Sofija aizbrauca uz Nove Mjasto, kur pie t. Honorāta veica ģenerālo grēksūdzi un 21. oktobrī tika uzņemta Bezvainīgās Vsv. Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijā. 1896. gada 13. novembrī viņa uzsāka postulātu, 1897. gada 2. februārī – noviciātu, pieņemot klostervārdu m. Margarita (poliskajā variantā – Malgožata). Pēc gada, 1898. gada 3. februārī Sofija deva pirmos svētsolījumus, 1903. gadā – mūža svētsolījumus. Postulātā un noviciātā viņas garīgais vadītājs bija t. Honorāts. Arī turpmāko formācijas laiku m. Margarita ik gadus brauca pie tēva Honorāta uz rekolekcijām un grēksūdzi – kamēr vien viņš vēl nāca uz konfesionālu, bet pēc tam sazinājās rakstiski. Pēc pirmajiem svētsolījumiem m. Margarita tika nosūtīta uz Čižovu (Polijā), kur gadu kalpoja kā klostermājas priekšniece un veikaliņa vadītāja.

1899. gadā franciskāņu tēvs Antonijs Bizauskas uzaicināja māsas uz Ilūksti (Latvijā). Māsa Margarita kļuva par jaundibinātās mājas priekšnieci. Ilūkstē toreiz bija septiņas māsas. Nedaudz ilgāk par gadu (14 mēnešus) viņas ar lielu degsmi nodevās apustulātam – apmeklēja slimos, nabagus, sagatavoja bērnus sakramentiem, piedalījās procesijās, Vsv. Sakramenta adorācijā, uzkopa baznīcu. Vietējais prāvests, kurš sākumā nebija īpaši labvēlīgi noskaņots pret māsām, jo nepazina šo kongregāciju, ar laiku mainīja savu attieksmi un novērtēja māsu darbu draudzes labā.

Saviem vecākiem Sofija ilgi neatklāja, ka iestājusies kongregācijā. Izbraucot uz Poliju, viņa teica, ka dodas mācīties un ka pēc gada plāno atgriezties. Taču, kad jaunākā māsa paziņoja, ka tēvs gatavojas viņu apprecināt, Sofija tikai pēc pieciem gadiem atbraukusi mājās. Šoreiz tēvs viņai apsolījis, ka vairs nemeklēs viņai preciniekus, un Sofija atzinās, ka viņa jau ir klostermāsa.

Turpmākās klosterdzīves gaitas

Par turpmākajām m. Margaritas Rimkevičas gaitām ir vienīgi lakoniska informācija, ko viņa pati uzrakstīja, paklausot savam biktstēvam, kā arī skopas ziņas no klostera hronikām.

Pēc izbraukšanas no Ilūkstes m. Margarita kļuva par mājas priekšnieci Nove Mjasto, vēl pēc gada tika iecelta par provinces priekšnieci Belostokā (province dibināta 1898. gadā). 1902. gadā viņa izīrēja plašāku dzīvojamo platību, kurā varēja izvietoties provinces vadība un noviciāts. Dzīves apstākļi bija smagi, līdzās sadzīviska rakstura grūtībām māsas piedzīvoja arī vajāšanas no cara žandarmu puses, kā arī noraidošu attieksmi no garīdzniecības, kas ar aizdomām lūkojās uz apslēpto klosterdzīvi.

Kā Belostokas provinces priekšniece 1903. vai 1904. gadā m. Margarita ieradās Pluņģē, kur kopš 1902. gada atradās Žemaitijas provinces centrs un noviciāts, un tur reorganizēja klostermāju. 1908. gadā Žemaitijas provinci, kurā bija 8 mājas, 47 kopienās dzīvojošas māsas un 80 sabiedrotās māsas, pievienoja Belostokas provincei, kurā bija 15 mājas, 68 kopienās dzīvojošas māsas un 910 sabiedrotās māsas. Provinces centru pārcēla no Belostokas uz Grodņu.

Attiecības starp lietuvietēm un polietēm veidojās visai sarežģītas, trūka arī atbalsta no priesteru puses. Lai gan m. Margarita tika uzskatīta par garīgi stipru personu, tomēr dažādās grūtības viņu nogurdināja tiktāl, ka pēc 10 gadiem provinces priekšnieces amatā viņa uz īsu brīdi pat aizgāja no kongregācijas un kopā ar savu vietnieci plānoja iestāties Kauņas benediktīniešu māsu klosterī. Atmiņās viņa raksta, ka ilgi cīnījusies ar kārdinājumu atstāt kongregāciju, lūgusi ģenerālo priekšnieci viņu atlaist un solījusi atgriezties, ja tas tiešām izrādīsies tikai kārdinājums. Tā arī noticis. Kauņas klosterī viņa sabijusi tikai divas dienas, jo viņai šķitis nepieņemams māsu dalījums divās kategorijās.

Atgriezusies kongregācijā, m. Margarita kādu laiku strādāja Grodņā, Varšavā, no 1911. līdz 1914. gadam bija provinces priekšnieces vietniece Plockā, 1914./15. gadā mācījās Sandomežā, pēc tam līdz 1919. gadam bija mājas priekšniece Lomžā. 1919. gadā izveidoja klostermāju Rokicē, Roščiševsku dāvinātajā īpašumā. 1922. gadā tika iecelta par Lietuvas provinces priekšnieci.

Lietuvas provinces priekšniece

Margarita kļuva par Lietuvas provinces priekšnieci ļoti sarežģītā laikā, kad vēl bija saspringtas politiskās attiecības starp Lietuvu un Poliju, kā ļoti atturīga lietuviešu tautas attieksme pret poļiem, īpaši Žemaitijā. Turklāt viņa neprata lietuviešu valodu. Iepriekšējā Lietuvas provinces priekšniece m. Izidora Sabīne Ivaškeviča, kas bija nominēta 1921. gada jūnijā, labi zināja gan lietuviešu, gan poļu valodu, tomēr bija spiesta atteikties no amata, jo liela daļa māsu prasīja iecelt par priekšnieci m. Margaritu. Daudzas māsas viņu personīgi pazina un uzskatīja, ka m. Margaritai piemīt labas organizatora spējas, “vienotības dāvanaˮ, “dziļa pazemība, nesalaužams evaņģēliskais gars un augstsirdībaˮ.

1922. gadā m. Margarita kopā ar m. Teodoru Mačernīti izbrauca uz Lietuvu. 24. jūnijā viņas ieradās Paņevežā, kur tolaik dzīvoja trīs māsas. Lietuvas provinces galvenā māja atradās Rokiškos, grāfa Preždecka dāvinātajā īpašumā. Daudzas kandidātes gaidīja iespēju uzsākt noviciātu. Sākotnēji Rokišku mājā māsas mitinājās tikai trijās istabās, visu pārējo aizņēma mežniecība. 1923. gadā no Romas tika saņemta atļauja dibināt patstāvīgu Lietuvas provinci. Lai nodrošinātu lielāku iespēju realizēt kongregācijas īpašo aicinājumu uz “apslēptoˮ klosterdzīvi, m. Margarita ar priestera Labanauska palīdzību uzrakstīja statūtus “Lietuvas sieviešu izglītības biedrībaiˮ. Tai pašā 1923. gadā statūtus apstiprināja valsts, un ar šādu nosaukumu kongregācija darbojās Lietuvā līdz pat II pasaules karam. No 1923. līdz 1933. gadam un 1936.–1937. gadā biedrības vadītāja bija m. Eleonora Porvanecka, bet m. Margaritas Rimkevičas pārziņā bija kongregācijas lietas – klostermāju veidošana, māsu garīgā formācija un profesionālā apmācība. Biedrību viņa vadīja tikai 1934.–1935. un 1940. gadā līdz tās likvidēšanai, savukārt provinces priekšnieces pienākumus pildīja no 1923. līdz 1943. gadam.

Ņemot vērā apgrūtinātos sakarus ar kongregācijas galveno māju Polijā, m. Margaritai Rimkēvičai bija piešķirtas lielākas pilnvaras nekā Polijas provinču priekšniecēm. Ar ģenerālās padomes piekrišanu viņa varēja piešķirt dispensas, izslēgt no kongregācijas, kā arī rīkoties ar māsu īpašumiem. Viņai nebija atļauts vienīgi ieviest tādas tradīcijas, kas netiktu praktizētas visā kongregācijā. M. Margarita uzturēja sakarus ar kongregācijas galveno māju Marjuvkā (Polijā), konsekventi pieturējās pie ģenerālās priekšnieces norādījumiem, un tas palīdzēja Lietuvas provincei saglabāt vienotību ar visu kongregāciju.

M. Margarita bija apveltīta ar dzīvu ticību, uzupurēšanās garu, drosmi, pilnīgu paļāvību uz Dievu. Neraugoties uz ļoti trūcīgajiem materiālajiem līdzekļiem, m. Margarita spēja atrast labdarus un sponsorus jaunu māju celtniecībai un dažāda veida apustuliskajam darbam. Jau 1923. gada 9. septembrī Rokiškos tika iesvētīta kapela un uzņemtas noviciātā 12 postulantes. Ņemot vērā kongregācijas apslēpto raksturu, no 1924. gada noviciāts funkcionēja kā meiteņu amatniecības skola. Pirmā tās vadītāja bija m. Margarita. Vēlāk viņa iegādājās māju ar dārzu Paņevežā un 1927. gadā uz turieni pārcēla noviciātu. Lietuvas provinces galvenā māja un noviciāts Paņevežā darbojās kā “Lietuvas sieviešu izglītības biedrībaˮ un meiteņu arodskola ar kopmītni. Šīs pašas biedrības (resp., kongregācijas[1]) paspārnē Paņevežā darbojās arī patversme un sākumskola, divi bērnudārzi un silīte. Līdzīgas arodskolas māsas vadīja arī Rokiškos, Tauraģē un Adakavā.

Pēc padomju karaspēka ienākšanas Lietuvā 1940. gadā kongregācijas darbība tika pārtraukta. Komunistiem pārņemot varu, māsas bija spiestas atstāt 8 mājas, kas viņām bija īpašumā, 4 arodskolas, 4 sākumskolas, 4 bērnudārzus un aprūpes namu Kauņā. Pašai m. Margaritai kā kongregācijas vadītājai draudēja arests, un viņa slēpās ar citu uzvārdu. Viņu apcietināja, bet drīz atkal atlaida pierādījumu trūkuma dēļ. 1945. gadā padomju vara atkal viņu meklēja, un viņa slēpās dažādās vietās, vizitējot māsu mājas.

1958. gadā m. Margarita Rimkeviča 82 gadu vecumā kā Lietuvas provinces delegāte piedalījās kongregācijas kapitulā Marjuvkā (Polijā). Viņa nepieņēma ģenerālās priekšnieces piedāvājumu palikt Polijā, bet atgriezās Lietuvā, lai “ar lūgšanu un gandarīšanu uzturētu šīs provinces māsu dedzīgumuˮ.

Pēdējie dzīves gadi

Māsa Margarita, īpaši pēdējos dzīves gados, pacietīgi panesa dažādas nesaprašanās, parasti vairāk nosliecās vainot sevi, nekā citas māsas, centās uzturēt māsās “labu garuˮ, rūpējās par māsu garīgo dzīvi. Uzmundrinot viņa mēdza teikt: “Kad mazas bēdas nomāc, tu vaidi un nelabprāt tās pieņem, bet kad uznāk liela nelaime – paciet un klusējot nes savu krustu.ˮ Viņas iemīļots teiciens bija: “Kā dzērājs slāpst iedzert, tā es slāpstu gandarītˮ.

No viņas parasti strāvoja liels miers, viņa dzīvoja ļoti askētiski, nelabprāt runāja par sevi. Viņas biktstēvs pr. Francisks Svjonteks (Świątek) atmiņās par m. Margaritu raksta: “Lai kaut ko vairāk izvilktu dienas gaismā no šīs pazemīgās dvēseles Dieva godam un cilvēku labumam, es kā biktstēvs viņai pavēlēju uzrakstīt dzīves gaitas pasaulē un kongregācijā. Viņa uzrakstīja, taču tik īsi un vispārīgi, ka sanāca tikai kaut kāds ārēju faktu apraksts. Tas tikai liecina par viņas dziļo pazemību. Viņa nebija augstās domās par sevi

M. Margarita Rimkeviča nomira Tauraģē 1969. gada 17. februārī, 94 gadu vecumā. 1980. gada 4. aprīlī viņa tika pārapbedīta Paņevežas kapos. Viņas dzīves paraugs ir atstājis ļoti lielu iespaidu uz māsām kalponēm Lietuvā. Viņas aizbildniecību īpaši grūtās lietās māsas izjūt vēl joprojām. Un mēs, māsas viņas dzimtenē, ticam, ka viņa aizlūdz arī par Latviju.

 

[1] Kad 1990. gadā Lietuva atguva neatkarību un māsas atkal varēja brīvi darboties kā kongregācija, Paņevežas bīskapam nācies apstiprināt, ka Bezvainīgās Vsv. Jaunavas Marijas kalpoņu kongregācija faktiski ir tā pati kādreizējā “Lietuvas sieviešu izglītības biedrībaˮ.