TM-609x300

 

Jau pavisam drīz – 25. jūnijā Viļņā svētīgo kārtā tiks iecelts Lietuvas garīdznieks – arhibīskaps Teofils Matuļonis (1873-1962), komunisma laika Baznīcas moceklis.

Matuļonis pirmajos savas priesterības gados ir kalpojis Latvijā – Varakļānu (1900-1901) un Bikavas draudzēs (1902-1910). Viņš brīvi runāja latviešu valodā un sauca Latviju par savu otro dzimteni (izglītību viņš bija ieguvis Daugavpils reālģimnāzijā).

Gaigalavas_baznīca_2000-07-28

Bikavas (Gaigalavas) baznīca, kur, būdams prāvests, Matuļonis veica pārbūvi un organizēja divu 32 m torņu piebūvēšanu.

Līdzīgi kā mūsu bīskaps Boļeslavs Sloskāns, viņš priesterībai gatavojās Pēterburgas garīgajā seminārā (par priesteri ordinēts 1900. gadā, t.i., 17 gadus pirms Sloskāna). Viņu abu dzīves līnijās arī vēlāk saskatāma līdzība – Teofilu Matuļoni 1923. gadā kopā ar citiem garīdzniekiem boļševiku vara arestēja un izsūtīja uz soda izciešanas vietām Krievijas cietumos un Solovku gulagā. Līdzīgi kā bīskaps Sloskāns arī Matuļonis saņēma bīskapa ordināciju paslepus – būdams ieslodzījumā 1928. gadā.

Atļauju atgriezties dzimtenē viņš saņēma 1933. gadā. Viņu un citus izsūtītos garīdzniekus vilciena stacijās sagaidīja ticīgo pulki – par šo aizkustinošo tikšanos vēsturiskas liecības saglabājušās 1933. gada “Katôļu Dzeives” izdevumā, ko pārpublicējam zemāk.

Tomēr arhibīskapa moceklības ceļš ar to vēl nebeidzās. Kad Lietuvu ieņēma padomju vara, Teofils Matuļonis vēlreiz tika izsūtīts uz Sibīrijas lāģeriem. Kopumā 25 gadus no sava gandrīz deviņdesmit gadus garā mūžā viņš ir pavadījis ieslodzījumā. Vēlreiz atgriežoties no Sibīrijas mājās, viņu turpināja uzraudzīt padomju specdienesti, kas bija iesaistīti arī viņa nāvē 1962. gada 20. augustā.

 

matulonis

 

(Pārpublicēts no “Katôļu Dzeive” 1933. gada izdevuma)

Pristeru-mūcekļu atsagrīzšona nu trymdas

Catūrtdīn, 19. oktobrī, caur Indru ībrauce nu komunistiskos Krīvijas Latvijā 11 katoļu bazneickungu. Indras stacijā trimdinīkus sagaideja V. E. Veiskups J. Rancans, Leitovas katoļu prīkšstovis bk. V. Mieleška un daudz cytu.

Dreižī pīnoce viļcīņs. Caur vagona lūgim beja radzamas nūvorgušūs pristeru-mūcekļu sejas. Reigas archiveiskupa vārdā jūs apsveice V. E. Veiskups Rancans. Nu Kaunas deleģētais bk. V. Mieleška apsveice trimdinīkus s. Tāva un Leitovas katoļu vordā. Jys ari, pylnvarôts nu s. Krāsla, deve visim Apostoliskū svēteibu. Uz apsveikumim ar sirsneigim vordim atbiļdēja bk. T. Matuļonis un bk. Bugenis. Atbiļdes beja eisas, bet ļūti sirsneigas. Visi ībraukuši trimdinīki jutos itkai nu kopa pīsacāluši. Pēc sasasveicynsšonas, V. E. Veiskups Rancans īlyudze vysus bejušūs cītumnīkus pi sevis vagonā. Te jī ībaudeja V. E. leidza pajimtos svīstmaizes.

Jūs acīs storôja prīks, ka var pyrmū reizi ēst breivēs zemes maizi.

Viļcīņs sôka kusteitīs. Pēc nailga laika tys sasnēdze Krôslovas staciju. Viļcīni sagaideja lels ļaužu pulks. Visi steidzēs pi vagona, lai apsveikt varūneigūs mūcekļus. Vagonā tyka pīnastas pučes un daudz paceņu ar dažaidom ādamom vīlom. Arī tôļôkôs stacijās viļcīni sagaideja daudz ļaužu. Vysu jūs acīs beja osoras un reizē ari prīks.

Lelu pôrsteigumu visim trimdinīkim sagôdôja V. E. veiskups Rancans storp Sylovas un Užvaldas stacijom. Jys paziņoja, ka tim labi pazeistamais — gara auguma, skrondôs tārpts pristers ir veiskups. Tur pat uzlyka veiskupam-mūcekļam golvā sorkonu miceiti (veiskupa capureiti). Nivīns nu klētasūšim nazynôja, ka jūs vydā beja tik augsts goreidzniks, izjamūt bk. Proncketisu, kurs beja klāt pi konsekracijas Piterpili.

Interesanti izaskateja šys appleisušais mūceklis ar veiskupa capureiti golvā. Jô leidzbidri beja ļūti pārsteigti un nazynôja, vai tei ir patīseiba, vai tikai juki. Beidzūt saprota, ka patiseiba un ar lelu cinu steidzēs nūskupsteit veiskupam rūku.

Pēdeigi viļcīņs sasnēdze Daugavpili. Ari te bejušūs cītumnīkus sagaideja miļzeigs ļaužu daudzums. Īsaroda vītējī goreidznīki un piļsātas vaļdes porstovi. Skūlu jaunôtne nūsastoja uz perona ryndôs. Viļcinam pinokūt, orkestrs sôka spēlēt pavesta un vaļsts himnas. Bejuši trimdiniki tyka pîlyugti stacijas I. kl. bufetē, kur tim vītejī katoli sagatavojuši pušdines. Ēsšonas laikā latvišu skūlu jaunčtne izpiļdeja dažas dzismes. Veiskups Matuļonis sirsneigi pasateice daugavpilīšim par sagaideišonu un deve, pyrmū reizi publiski, sovu Apostoliskū svēteibu.

Jys runôja skaidrā latvīšu volūdā, uzsvārdams, ka Latvija ir jô ūtro dzimtine.

Šite Jys ir strodojis ap 10 godim. Pēc tam visi atsagrize viļcīnī, kurā jau beja pôrlyktas un sakārtotas trimdinīku „Montas”: kules ar sovetu produktim, katleni, trumuli, čainiki, lôdeites un c. Atskanēja svātos dzīsmes. Viļcīņs dēvēs uz Leitovas pusi, kur ticeigô tauta sagaideja sovus lobôkūs dālus. Apmāram pēc pôrs stuņdem pristeri-mūcekli ibrauce sovā dzymtajâ zemē. Satikt beja daudz goreidznīku, vaļdeibas pôrstôvi un ticeigo tauta.

1

Pi roksta pīvīnotos biļdeitēs redzim, kai izaskateja pristeri-mūcekli pēc atsagrīzšonas nu trymdas. Daži nu tim skrondôs tārpti un ir leidzeigi pošim pādejim übogim un lazarim. Nūvorguši. Slimi. Acis īkrytušas. Sejas izteiksmē saskotams nūgurums, bet radzams ari lels gora styprums. Šī pristeri ir leidzeigi senejim katakombu īdzeivotôjim. Un veiskups! Cik nūžālojams jys izaskota! Līkās, leidzeiga jam ūtra naboga plašajā Krīvijā vairs nabeja… Viņš atgôdynoj katakombu veiskupu, kuram vajadzēja slēptīs nu ticeibas vojotojim zam zemes. Patīši, ir jôraud, raugūtīs uz taida skota! Kas tagad teik dareits Krīvijā ar ticeigim, pristerim un myusu svātumim!

Bet tūmār jôdūmoj, ka tū upuri un mūcekļu asnis naīs zudumā. Nav šaubu, ka Krīvija beidzūt byus breiva nu šos nalaimes un lôstim. Dīvs ir un atļaus tikai leidz laikam plūseitīs nataisneigai un varmūceigai bezdīveibai.

Mynātūs mūcekļu par ticeibu korstôkô vēlēšonēs beja apmeklēt Latviju, jo tei jim ir tik pazeistama un tyva. Kai jau redzējom, visi jī, eisoku vai garēku laiku, izaturēja myusu dzimtinē un strôdôja dvēseļu pesteišonas dorbu.

Tai, 4. novembrī daži nu bejušim trimdinīkim, ar veiskupu Matuļonisu, apmeklēja Reigu. Te jī salyka viziti myusu Augstajam Ganeitôjam V. E. Archiveiskupam un sirsneigi pasateice jam par pyrmû sveicini un sajemšonu. Veiskups Matuļonis reizē ar bazneickungim Cegisu, Deinisu, Ilginu, Paškeviču un Ladygu apcīmoja ari Goreigū Semināru. Izjusti visus apsveice kleriku vacokais diak. G. Zirnis. Jys tai apmāram pasaceja:

„Jyusu Ekselence un ļūti cīneitī mūcekli! Līgsmi mes asam, jo šudiņ mums ir gūds un laime redzēt un apsveikt ļūti ratus un meilus visus — uztycamûs Kristus kolpus. Te nok prētā s. Rokstu vordi: „Svēteigi asat, kad jyusus manis dēļ nīvēs un vojos.” Jyus asat tī svēteigī, kas Pesteitôja un dvēseļu dēļ zīdējot sevi vysā un paneset vysaidas cīsšonas un vērgus tamā nūžālojamajā Krivijā. Lai gon mes pazeistam, jo tai varātu teikt, tikai ānu nu jyusu cīsšonom, tūmār tamā vysā saskotama jyusu dziļo ticeiba un mīlesteibā uz Pesteitēju. Kas jyusus spīde uzajimt īt šū cīsšonas ceļu un kas jums deve spākus un iztureibu vysūs tamūs vergūs? Drūši vīn jyusu dziļô ticeiba un korstô mīlesteiba uz Dīvu un dvēselēm. Vvssirsneigôk pasateicam par tū, ka Jyus pagûdynôjot myusus ar sovu apmeklēšonu. Meš asam jauni un veļ bez pīdzeivôjumim. Bet sovā prīškā mes radzam dzeivu Pesteitôja mīlesteibas pīmāru. Lai ticeiba un mīlesteiba myusu sirdīs vēļ vairôk nûsastyprynôtu, lyudzam, Jyusu Ekselenci, pateikt mums dažus pamôceibas vordus un dūt sovu Apostoliskū svēteibu.”

Svātdiņ, 5. novembrī V. E. veiskups Matuļonis nūturēja s. Jākuba katedrālē svineigu s. Misi. Pīmārôtu môceibu pasaceja bk. dekāns Piebalgs. Visi izgôja nu bazneicas ar dziļom nûpyutom.

 

LKDIPAK