Žēlsirdības gada noslēguma svinības kā varens beigu akords izskanēja Aglonas Dievmātes bazilikā 21. novembrī, pulcinot cilvēkus no tuvām un tālām Latvijas draudzēm. Apustuliskā Nuncija arhibīskapa Pedro Lopeza Kintana vadībā tika svinēta Euharistija, koncelebrējot visiem Latvijas bīskapiem, kā arī vairāk kā piecdesmit priesteriem. Tā bija pateicība Dievam par Pāvestam Franciskam dāvāto iedvesmu izsludināt Žēlsirdības gadu, kā arī šajā laikā saņemtajām žēlastībām. Baznīcas vienotības dimensiju izcēla arī dažādu konsekrētās dzīves kopienu pārstāvju klātbūtne, kuri kuplā skaitā bija pulcējušies pie Aglonas Dievmātes, līdzīgi kā iepriekšējos gados, kad Baznīcā tika atzīmēts Konsekrētās  dzīves gads.

“Tas nav noslēgums, bet gan mūsu dzīves jauns etaps – tagad esam aicināti būt Dieva žēlsirdības liecinieki pasaulē, kurai tik ļoti ir nepieciešama žēlsirdība. Tāpēc bija šis gads – lai mēs mācītos būt žēlsirdīgi kā Tēvs,”

uzsvēra Nuncijs, atsaucoties uz Pāvesta Franciska izdoto vēstuli Žēlsirdības gada noslēgumā “Misericordia et misera” (Žēlsirdība un nožēlojamā). Uzrunājot konsekrētos, arhibīskaps Kintana iedrošināja izdzīvot Dieva žēlsirdību, tajā atrodot veidus, kā konsekrētā dzīve var atjaunoties un uzplaukt.

“Apzināti izdzīvotā žēlsirdībā mēs varam atklāt izlīguma, piedošanas un patiesi brālīgas dzīves ceļu.”

Viņš norādīja arī uz kārdinājumiem, kas ved nevis uz žēlsirdību, bet žēlošanos – tieksmi apsūdzēt Dievu visās grūtībās, kas piemeklē, vēlēšanos radīt “neapmierināto grupu” savam atbalstam, pieprasot, lai mainītos citi, nevis pats, kā arī mazdūšību.

“Iegājām caur Žēlsirdības durvīm, bet ne jau lai šeit, baznīcā, paliktu. Tagad esam aicināti pārkāpt slieksni uz pretējo pusi  – kā svētceļnieki, kā žēlsirdības liecinieki pasaulei.”

Arī Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis ar cerību modinošiem vārdiem iedrošināja klātesošos ticēt Latvijas nākotnei un atdzimšanai. Īpaši saviļņojošs bija brīdis, kad bīskaps aicināja visus dievnamā pulcējušos vienoties kopīgā lūgšanā – himnā “Dievs, svētī Latviju”.

Kā īpaša žēlastība bija iespēja pagodināt sv. Staņislava Papčiņska un sv. Mātes Terēzes relikvijas – Žēlsirdības gads mums ir nesis prieku par divu Latvijā kalpojošu kongregāciju – Priesteru mariāņu un Žēlsirdības misionāru – dibinātāju kanonizāciju, kā arī par Dzīvības Mātes institūta dibinātāja t. Marija Eugēnija no Bērna Jēzus beatifikāciju! Dieva žēlsirdību varējām slavēt arī bīskapa Antona Justa dzīvē, sveicot viņu trīskāršajos svētkos (svinot 85 dzīves gadus, 55. priesterības un 20. bīskapa ordinācijas gadadienu), kā arī māsas Teresitas Pijas PIJ aicinājumā – viņa tieši pirms 60 gadiem 21. novembrī Aglonas klosterī saņēma ordeņa tērpu, veltot dzīvi Dievam.

Pēc svinīgās Euharistijas konsekrētās māsas un brāļi, kā ierasts, tikās savā lokā, lai dalītos liecībās par Žēlsirdības gada laikā piedzīvotajām žēlastībām. Izskanēja prieks par sadraudzību un vienotību kopīgi veiktajā misijā – gan Pasaules Jauniešu dienu laikā, gan kopīgi organizētajās rekolekcijās jauniešiem “Campo Jēzus” un citos Žēlsirdības gada notikumos. Tikšanās laikā tika pārspriestas arī citas aktualitātes – Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves apvienību kongregācijas darbs pie dokumenta “Mutuae Relationes”, kas apskata bīskapu un konsekrēto personu sadarbību Baznīcas kopīgajā misijā, kā arī 2018. gada oktobrī plānotā Bīskapu sinode “Jaunieši, ticība, aicinājums”, kas iecerēta kā turpinājums sinodei par ģimenes jautājumiem.

Neraugoties uz to, ka Žēlsirdības gads noslēdzas, esam jauna uzdevuma priekšā – no Tēva saņemto žēlsirdību nest tālāk citiem.

LKDIPAK

Foto: BVJ Marijas māsas kalpones