Arhīvs

Solus cum Deo solo – viens ar vienīgo Dievu

DIBINĀŠANA

Paulīniešu ordeņa pilns nosaukums ir “Svētā Pāvila pirmā vientuļnieka ordenis” (Ordo Sancti Pauli Primi Eremitae). Šis nosaukums tika aizgūts no sv. Pāvila, vientuļnieka no Tēbām, vārda, kurš dzīvoja Dienvidēğiptē no 228. līdz 341. gadam un kuru Baznīca 491. gadā Romā pāvesta Gelāsija I pontifikāta laikā svinīgi atzina par pirmo vientuļnieku.

Paulīniešu ordenis tika nodibināts Ungārijā. Bartolomejs, Pacs bīskaps, benediktīnietis no Klinī abatijas, vēlējās nodibināt vientuļnieku klosteri, kurš būtu patiesa lūgšanas un gandares oāze. Starp 1215. un 1225. gadu Pacs kalnā tika uzbūvēts šāds klosteris – vientuļnieku mītne par godu sv. Jēkabam. Bīskaps Bartolomejs tur dzīvojošajiem vientuļniekiem piešķīra savu regulu. Tomēr par paulīniešu ordeņa īsto dibinātāju un tēvu uzskata sv. Eisēbiju no Ostrihomas, kurš pēc atklāsmes, kuras laikā redzēja, kā daudzas mazas uguntiņas savienojas vienā lielā liesmā, kopā ar saviem mācekļiem Stefanu un Benediktu nodibināja sv. Krusta klosteri Pilis kalnā, kur sāka dzīvot pēc sv. Pāvila, pirmā vientuļnieka, piemēra, īpaši godinot Dievmāti. Abi klosteri 1250. gadā sv. Eisēbija vadībā apvienojās. 1262. gadā, izmantojot sv. Toma no Akvīnas aizbildniecību, ordenis saņēma pāvesta Urbāna IV svētību. Tikai 1308. gadā pāvests Klements V apstiprināja ordenim sv. Augustīna regulu, bet gadu vēlāk – pirmās ordeņa konstitūcijas.
No Ungārijas paulīniešu ordenis izplatījās Horvātijā, kur nodibinājās ap 50 klosteru, bet Remetē ordenim tika uzcelta pirmā Marijas svētnīca. Horvātijā izdeva arī pirmo paulīniešu breviāru un misāli. Paulīniešiem bija savas skolas un arī universitāte. No paulīniešiem cēlušies daudzi bīskapi, kā arī viens kardināls, kurš miris kā moceklis.

Uz Poliju paulīniešus uzaicināja Šļonskas kņazs Vladislavs Opolskis 1382. gadā, kurš par godu Melnās Madonnas brīnumdarītājai ikonai, kas tika atvesta no Krievijas, uzcēla pirmo paulīniešu klosteri Čenstohovā Jasna Gorā (Gaišajā Kalnā).

Savas attīstības augstāko punktu paulīniešu ordenis sasniedza XVI gadsimtā, kad Eiropas valstīs un pat Palestīnā un Ēğiptē 8 provincēs bija apmēram 300 klosteru. Ungārijas karaspēka sakāve pie Mohačas 1526. gadā atnesa ordenim lielu postu. Turki iznīcināja desmitiem klosteru, sadega arhīvi un bibliotēkas, mūki mira mocekļa nāvē. Pārējos postījumus izdarīja reformācija.

Ordeņa atjaunošana notika līdz ar tā darbības veida maiņu, proti, pārejot no vientuļnieciski-kontemplatīvās (t.i., apcerošās) uz kontemplatīvi-apustulisko. Polijas province ar savu galveno Jasna Goras svētnīcu kļuva par vienu no spēcīgākajiem paulīniešu dzīves centriem.

AICINĀJUMS (HARIZMA) UN GARĪGUMS

Īpašais paulīniešu garīgums jau kopš pašiem ordeņa pirmsākumiem izpaužas kā Dievmāte kulta attīstīšana un izplatīšana, Dieva kontemplācija vientulībā, liturģiskās lūgšanas un gandares iemīlēšana, dvēseļu garīgā aprūpe, Marijas kults, kalpošana ceļojošajai Dieva tautai.

DARBĪBA

Paulīniešu ordeņa mērķis ir Dieva kontemplācija vientulībā, liturğisko lūgšanu izplatīšana un gandares gara realizācija, Dieva Dzemdētājas kulta izplatīšana, apustuliskā darbība, kalpojot Baznīcai un tuvākajam, Dieva Vārda sludināšana, sakramentu, it īpaši Gandarīšanas sakramenta, svinēšana.
“Jasna Gora (…) ir visjūtīgākais aprūpes punkts visā Polijas zemē, īpaši tad, kad ir runa par dvēseļu aprūpi konfesionālā.” Jānis Pāvils II

Tagad Polijā bez Jasna Goras, kur atrodas ordeņa ğenerālā kūrija, paulīniešu klosteri ir arī Krakovā na Skalce (uz Klints), Varšavā, Lešņovā, Lešna Poļaskā, Verušovā, Vlodavā, Brdovā, Toruņā, Oporovā pie Kutnas, Behovā, Paulīņu-Mohovā, Veļgomļinos, Leņčešicā, Vroclavā un Bahļeduvkā pie Zakopanes.
Ārpus Polijas paulīniešu klosteri ir Ungārijā, Horvātijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Čehijā, Slovākijā, Vācijā, Beļğijā, Itālijā, ASV, Austrālijā, Dienvidāfrikā un Kamerūnā.

SASTĀVS

Apmēram 50 klosteros dzīvo ap 500 balto paulīniešu mūku – tēvi un brāļi.

IESTĀŠANĀS (FORMĀCIJA)

Kandidatūra ir pirmais etaps paulīniešu formācijā. Tā ilgst pusgadu, kura laikā kandidāts dzīvo klosterī un pārbauda savu aicinājumu.

Noviciāts ir otrais etaps. Par novici var kļūt kandidāts, kuram ir vismaz 17 gadu. Noviciāts ir klostera dzīves skola un aicinājuma pārbaudījums. Noviciāts ilgst vienu gadu tam, kas vēlas kļūt par priesteri, un divus gadus tam, kas vēlas kļūt par klostera brāli. Noviciāts atrodas paulīniešu klosterī pie Ļešņovas Dievmātes Ģimeņu Aizbildnes svētnīcas.

Klerikāts ir formācija tiem, kuri nolēmuši kļūt par priesteriem, un tas ilgst 6 gadus. Paulīniešu ordeņa augstākais garīgais seminārs atrodas Krakovā na Skalce.

KONTAKTINFROMĀCIJA

Skaistkalnes klosteris
Adrese: Slimnīcas iela 2, Skaistkalne, Vecumnieku nov., LV-3924
Tālr.: +371 63933154
Mājas lapa: www.catholic.lv/skaistkalne
Klostera priekšnieks: t. Staņislavs Hoduns OSPPE
E-pasts: pauliniesi@inbox.lv
Klostera mūks: t. Jānis Vīlaks OSPPE
Mob.tālr.: +371 26471142
E-pasts: jvilaks@inbox.lv

Ventspils klosteris
Adrese: Katoļu iela 13, Ventspils, LV-3600
Tālr.: +371 63622361
Klostera priekšnieks: t. Marcins Silvāns Virkovskis OSPPE
Mob.tālr.: +371 26552758
E-pasts: sylwanosppe@yandex.ru
Klostera mūks: t. Juris Krisūns OSPPE
Mob.tālr.: +371 26474648
E-pasts: tevs.juris@gmail.com

Ģenerālā mājas lapa: www.paulini.pl

DIBINĀŠANA

Mazāko brāļu kapucīnu ordenis ir trešais sv. Franciska no Asīzes dibinātā Mazāko brāļu ordeņa reformētais zars. Dedzīgi un ideālu pārņemti, sv. Franciska ordeņa brāļi darīja visu, lai dzīvotu, pilnībā sekojot viņa norādītajam ideālam: galējā nabadzībā, gandarīšanas un kontemplatīvas lūgšanas garā, vienkāršībā un brālīgā mīlestībā. Šī ideāla ietekmē 1525. gadā iesākās kapucīnu reforma. To aizsāka brālis Matejs no Bašo, kuram pievienojās brāļi Ludviķis un Rafaēls no Fossombrones. Ievērojot Katrīnas Cibo lūgumu, pēc pamatīgas lietas izpētes, pāvests Klements VII 1528. gada 3. jūlijā izdeva bullu “Religionis zelus”, kas likumīgi pamatoja jaunās brāļu kopienas pastāvēšanu. Bulla ietvēra sekojošus punktus: tiesības dzīvot “vientuļnieku dzīvi”, ievērojot sv. Franciska regulu; bārdas un habita ar konusveida kapuci nēsāšanu; sprediķošanu tautai; tiesības uzņemt noviciātā gan garīdzniekus, gan lajus. Pirmais ordeņa oficiālais nosaukums bija “Vientuļnieku dzīves mazākie brāļi”. Drīzumā tomēr nosaukums mainījās. Kad brāļi ar garajām bārdām un jaunajā habitā pirmo reizi parādījās Kamerīnas ielās, zēni, domājot, ka tie ir ceļojoši eremīti, sauca: “Scapuccini! Scapuccini! Romiti! Romiti!” (kapucieši, vientuļnieki). Tāpēc brāļus sāka saukt šajā vārdā, kas saistījās ar viņu habitu, pareizāk, ar tā lielo kapuci. No 1534. gada nosaukums kapucīni figurē arī pāvestu dokumentos. Tā radās nosaukums “Mazāko brāļu kapucīnu ordenis”. 1608. gadā pāvests Pāvils V izdeva apustulisko konstitūciju, kurā pasludināja kapucīnus par “patiesiem mazākajiem brāļiem” un “sv. Franciska garīgajiem dēliem”, uzsverot, ka tiem uz šo apzīmējumu ir tādas pašas tiesības kā citiem brāļiem no lielās franciskāņu saimes. 1619. gada 23. janvārī ar tā paša pāvesta lēmumu kapucīni kļuva par atsevišķu sv. Franciska ordeņa atzaru. Kopš šī brīža augstākais priekšnieks tiek saukts par “ğenerālo ministru” un tiek uzskatīts par likumīgo sv. Franciska pēcteci.

AICINĀJUMS (HARIZMA)

Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa locekļu pamatuzdevums ir sv. Franciska regulas un dzīves pirmatnējo ideālu ievērošana, dodot priekšroku lūgšanai, īpaši kontemplatīvajai; sekojot “mazuma” (minoritas) garam, rūpēties par personīgo un kopienas nabadzību; mīlestībā uz Kunga Krustu censties īstenot dzīves stingrību un veikt gandarīšanu ar prieku; veidot savstarpējās attiecības brālīgas atvērtības garā; ar prieku uzturēties starp nabadzīgajiem, kroplajiem un slimajiem cilvēkiem; kalpošanas garā attīstīt daudzveidīgu, dinamisku apustulisko darbību, sevišķi evaņğelizāciju. Mūsdienās brāļu darbībai ir visai daudzveidīgas formas, starp tām arī misijas visos pasaules kontinentos dažādos sabiedrības slāņos, īpaši tur, kur ir sabiedrības atstumtie, ieslodzītie, slimie un vientuļie. Kapucīnu pastorālā darba harizma ir sprediķošana un grēksūdžu uzklausīšana – īpaši spilgti šis aicinājums ir atklājies sv. Leopolda Mandiča, sv. tēva Pio un svētīgā Honorāta Kožmiņska dzīvēs.

SASTĀVS

2002. gada sākumā bija gandrīz 11 tūkstoši ordeņa locekļu. Kapucīnu ordenis ir ceturtais lielākais vīriešu ordenis pasaulē, brāļi strādā 96 pasaules valstīs. Līdz 1997. gadam pastāvēja Latvijas un Igaunijas kapucīnu ğenerālais komisariāts, tomēr nepieciešamā locekļu skaita trūkuma dēļ komisariāts tika likvidēts, un ğenerālais ministrs rūpes par kapucīnu kopienas atjaunotni uzticēja Varšavas kapucīnu provincei no Polijas.

IESTĀŠANĀS

Brāļu kapucīnu ordenis ir vīriešu ordenis. Lai iestātos ordenī, pirmkārt, ir jāsajūt Dieva aicinājums; jābūt dabiskai spējai dzīvot evaņģēlisku dzīvi brāļu kopienā, kā arī atbilstošai fiziskai un psihiskai veselībai; jātic un jāievēro tas, ko māca katoļu Baznīca. Kandidātam jābūt nobriedušam, ar noteiktu gribu un dedzīgam. Bez tam ordenī var stāties tikai ar tīru nodomu kalpot Dievam un cilvēku pestīšanai. Sīkāku informāciju var iegūt, personīgi sazinoties ar brāļiem.

DARBĪBA

Pēc Pirmā pasaules kara, V.E. Rīgas metropolīta Antonija Springoviča aicināti, Latvijā ieradās kapucīnu brāļi no Bavārijas. 1929. gadā tika nodibināts pirmais klosteris Skaistkalnē. 1933. gadā metropolīts Antonijs Springovičs uzticēja kapucīniem pastorālās rūpes par sv. Alberta baznīcu Rīgā. Vēl pirms Otrā pasaules kara 1936. gadā kapucīni uzcēla klosteri Viļakā. Šajā klosterī strādāja Latvijā ļoti pazīstamais un mīlētais kapucīns tēvs Toms, kas nomira Aktjubinskā, Kazahstānā 1984. gadā, sasniedzis svētuma slavu. 1937. gadā trīs latviešu kapucīni saņēma priesterības svētības. Diemžēl Otrais pasaules karš un padomju režīma gadi daudz ko sagrāva tik cerīgajā kapucīnu klātbūtnē Latvijā. Padomju vara, cīnīdamās pret reliģiskajām organizācijām, aizliedza ordeņa darbību, un brāļi tika izkaisīti. Visi, kuriem neizdevās izbraukt uz Rietumiem, tika apcietināti un izvesti uz lēģeriem Kazahstānā. Tomēr visur, kur brāļi uzturējās, viņi varonīgi apliecināja uzticību Dievam, Baznīcai un cilvēkiem, kuriem kalpo. Latvijas kapucīni strādāja Igaunijā un Kazahstānā. Šāda situācija turpinājās līdz pat 1991. gadam, kad kapucīni atgriezās Rīgā, Sv. Alberta baznīcā, bet 1996. gadā – arī Viļakā. Patlaban kapucīni no Sv. Alberta baznīcas aprūpē ticīgos Ķekavā, strādā Olaines un Pēternieku draudzēs, kalpo arī svētā Franciska draudzē Rīgā. Tiek apkalpotas divas slimnīcas Rīgā, pansionāti un ieslodzījuma vietas. Viļakā dzīvojošie brāļi apkalpo arī Kupravas un Liepnas draudzes.

KANONISKAIS STATUSS

Mazāko brāļu kapucīnu ordenis atrodas tiešā Apustuliskā Krēsla pakļautībā; savās iekšējās lietās tas ir neatkarīgs, savukārt pastorālo darbu veic, saskaņojot to ar diecēzes bīskapu. Ordenis pieder pie kontemplatīvi aktīvajiem ordeņiem. Saskaņā ar apustuliskā pamudinājuma Vita consecrata 61. numuru tas pieder pie ordeņu institūtiem, sauktiem par “jauktajiem”. Tas sastāv no brāļiem, kas ir priesteri, un no brāļiem, kas tādi nav. Ordenis visiem brāļiem dod vienādas tiesības un uztic vienādus pienākumus, izņemot tos, kuru avots ir svētību sakramentā (priesterībā).

KONTAKTINFROMĀCIJA

t. Andžejs Keiza OFMCap
Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa Svēto Adalberta (Vojceha) un Staņislava Varšavas provinces provinciālministrs

t. Krišjānis Dambergs OFMCap
Mazāko brāļu kapucīnu Varšavas provinces provinciālministra delegāts Latvijā
Mob. +371 26775679
E-pasts: br.krisjanis@gmail.com

Rīgas Mazāko brāļu kapucīnu klosteris
Klostera priekšnieks (gvardians): t. Vitolds Višņevskis OFMCap
Mob. +371 27074730

Olaines Brāļu kopiena
Klostera priekšnieks: t. Jans Karčevskis OFMCap
Mob. +371 20018525
E-pasts: jankarczewski@gmail.com

Klātbūtnes māja Viļakā
Klostera priekšnieks: t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap
Mob.: +371 27074724
E-pasts: br.stanislavs@gmail.com

Mājas lapa: www.kapucini.kapucini.lv

 

 

Contemplare et contemplata aliis trader (Pārdomāt (par dievišķām lietām) un pārdomu augļus nodot citiem)
Veritas – patiesība

DIBINĀŠANA

Ordeņa pirmsākumi meklējami 1207.-1217. gadā pie Osmas diecēzes kanoniķiem Spānijā. Šīs diecēzes kanoniķi, kuru vidū bija arī Dominiks Guzmans, veica tautas evaņģelizāciju, sludinot Dieva Vārdu. Dominiks Guzmans, ordeņa dibinātājs, beidza Palencas universitātes dabaszinātņu un teoloģijas nodaļas, tika iesvētīts par priesteri un 1197. gadā ieskaitīts Osmas kanoniķu kopienā (Spānijā). Ap 1206. gadu Tulūzas apkaimē Dominiks uzsāka savas apustuliskās gaitas, apstaigājot ciemus un sludinot evaņģēlisko mācību, lai atgrieztu albiģiešus un valdiešus. 1215. gadā Dominika uzticīgākie sekotāji viņa klātbūtnē salika svētsolījumus.

1216. gada 22. decembrī pāvests Honorijs III apstiprināja Dominika izveidoto kopienu.

Latvijā pirmie dominikāņi ieradās 1234. gadā un apmetās Rīgā. Blakus Sv. Pētera baznīcai viņi uzcēla Sv. Jāņa Kristītāja klosteri un baznīcu. 1524. gada Lielajā piektdienā dominikāņi (saukti arī par melnajiem mūkiem) bija spiesti atstāt klosteri Rīgā un līdz pat 1543. gadam sludināt Dieva Vārdu ārpus pilsētām.

Dominikāņi vēlreiz atgriezās Latvijā 17. gadsimta beigās un apmetās Pasienē, Aglonā un Rušonā. 1822. gadā tie atgriezās arī Rīgā, lai kalpotu Sāpju Dievmātes baznīcā. 1868. gadā dominikāņu brāļi atkal tiek padzīti no Rīgas, un jau 1893. gadā Aglonā ir palicis tikai viens dominikānis.

Trešais dominikāņu ordeņa vēstures posms Latvijā sākās 1985. gada augustā, kad toreizējais Rīgas Garīgā semināra audzēknis, tagad bīskaps emeritus Vilhelms Lapelis salika savus pirmos svētsolījumus.

AICINĀJUMS (HARIZMA) UN GARĪGUMS

Ordeņa apustuliskā sūtība Baznīcā ir Dieva Vārda sludināšana.

Dominiku, kā arī viņa sekotājus, raksturo līdzjūtība, kas tiek izrādīta konkrētam cilvēkam, kurš ir nomaldījies Dieva meklējumos vai vispār Viņu nepazīst. Šī līdzjūtība izpaužas kā Evaņģēlija sludināšana jeb sprediķošana, kas ir dominikāņu galvenais mērķis un harizma. Devīze Contemplare et contemplata aliis tradere uzliek par pienākumu katram dominikānim, pirms tas sludina Dieva Vārdu, to pārdomāt personīgā lūgšanā un kontemplācijā.

Dominikāņiem rūp patiesība un tās sludināšana, tāpēc tie savā formācijā lielu uzmanību pievērš studijām. Nepārtraukto zināšanu padziļināšanu dominikāņu ordenī ierosina kalpošana Baznīcai, sludinot tās mācību, kā arī katra cilvēka prāta attīstības nepieciešamība.

Dominikāņu garīgumam piemīt teocentriski kristocentrisks raksturs. Īpašu vietu tajā ieņem krustā sistā Jēzus un Dievmātes kults. Garīguma pamatā ir apziņa, ka jebkuras apustuliskās darbības mērķis ir Dieva goda vairošana un dvēseļu pestīšana.

Brāļu dominikāņu dzīvi raksturo dzīve kopienā, nabadzības, šķīstības un paklausības solījumu uzticīga ievērošana, kopēja liturģija, jo īpaši Euharistija un breviāra lūgšanas, centīgas studijas un stingra klostera iekšējo likumu ievērošana.

SASTĀVS

Dominikāņu ordeni veido apustuliskās vīriešu kopienas, klauzūras māsas, apustuliskās māsas un dominikāņu laji. Ordeni tā plašākajā nozīmē dēvē par dominikāņu ģimeni, kurā līdzās augstāk minētajām ietilpst vēl citas dažāda veida kopienas, kurās tās locekļi dzīvo saskaņā ar dominikāņu garīgumu.

KANONISKAIS STATUSS

Brāļu priesteru ordenis.

DARBĪBA LATVIJĀ

Dominikāņu ordenis veic apustulisko darbību gan laju, gan garīdznieku vidū. Tā izpaužas kā sprediķošana, grēksūdžu uzklausīšana, rekolekciju un misiju dienu vadīšana, lekciju lasīšana mācību iestādēs, sadarbība ar plašsaziņas līdzekļi un draudžu vadīšana. Apustuliskajā darbā tiek iesaistītas gan klauzūras māsas, kuras atbalsta brāļus ar lūgšanu un garīgajiem upuriem, gan apustuliskās māsas un laji, kuri tajā aktīvi piedalās.

IESTĀŠANĀS

Ordenī var iestāties ticību praktizējoši, katoļticīgi vīrieši, kas nav jaunāki par 17 gadiem. Kandidātiem, kuri vēlās kalpot ordenī kā brāļi priesteri, ir jābūt pabeigtai vidējai izglītībai, lai varētu uzsākt sešus gadus ilgās teoloģijas studijas. Kandidātiem, kas vēlas kļūt par klosterbrāļiem, vēlama vismaz arodizglītība. Pēc sīkākas informācijas lūdzam griezties klosterī pie atbildīgā par aicinājumiem, rakstot uz e-pastu: dominiksop@inbox.lv vai zvanot uz mob. tālr. +371 26793614.

KONTAKTINFROMĀCIJA

Klostera adrese:
Sv. Dominika klosteris
Jelgavas iela 17
Liepāja, LV-3401

Brāļi priesteri:
Pijus Virginijus Eglinas OP, Mag. theol.
Klostera priekšnieks
Tālr. +371 63480051
E-pasts: dominikonai@yahoo.com

Oskars Jabloņskis OP. Mag. theol.
Sv. Dominika draudzes prāvests
Tālr. +371 63480051
Mob.tālr. +371 26313485
E-pasts: oskars.op@gmail.com

Sergejs Ivanovs OP, Mag. Lic. theol.
Tālr. +371 63480051
E-pasts: dominiksop@inbox.lv

Vladimir Gussev OP, Mag. theol.
Tālr. +371 63480051
E-pasts: vladgus@inbox.lv

Zelo zelatus sum pro Domino Deo exercituum

Degtin es esmu aizdedzis savā centībā Kungam, Dievam Sabaotam (sal. 1 Ķēn. 19,10)

DIBINĀŠANA

Karmela ordeņa vēsture aizsākās XIII gs. Palestīnā, Karmela kalnā. Šīs kalnu grēdas augstākā virsotne sniedzas 550 m augstumā. Iestiepjoties jūrā, tā veido līci, kura pretējos krastos atrodas divas senas pilsētas: Haifa un Akko. Tur krusta karu gājienu laikā no Rietumeiropas ieceļoja vientuļnieki, kuri, atsaucoties uz pravieša Elija un Dievmātes personu, izveidoja kopienu, kurai Baznīca vēlāk deva oficiālu nosaukumu: Vissvētākās Jaunavas Marijas no Karmela Kalna Baskāju Brāļu Ordenis.

Kas bija šie brāļi? Daži no viņiem tur ieradās kā vientuļnieki – svētceļnieki, kuri bija devuši Dievam solījumu svētceļot uz Svēto Zemi, citi nāca no krustnešu vidus. Norimstot asiņainajām cīņām un normalizējoties politiskajai, reliģiskajai un ekonomiskajai situācijai, daļa bruņinieku nolika malā savas bruņas un zobenus, lai uzsāktu garīgo cīņu. Vairumā tie bija vienkārši un neizglītoti cilvēki, kurus vienoja vēlme dzīvot vientulībā, piepildot to ar lūgšanu, gandari un roku darbu.

Laikā starp 1206. un 1214. gadu, kad Jeruzālemes patriarhs Alberts uzturējās Svētajā Zemē, mūki viņu lūdza uzrakstīt regulu, kas apstiprinātu mūku izvēlēto dzīves veidu. Alberts uz šo lūgumu atbildēja ar vēstuli, kas publiski pazīstama kā Karmelītu regula. Ar patriarha Alberta vēstuli eremītu kopiena saņēma oficiālu bīskapa apstiprinājumu, pateicoties tam, tā kļuva par Ordeni.

Sākumā šķita, ka Ordenis paliks Palestīnā, kur tika dibināts. Sakarā ar turku iebrukumu Palestīnā, vientuļniekiem vajadzēja atstāt Karmela kalnu. Tie, kuri tomēr palika, mira mocekļa nāvē. 1238. gads tiek pieņemts par oficiālo datumu emigrācijai uz Eiropu. Pirmais galamērķis karmelītiem bija Sicīlija, tad Dienvidfrancija un Anglija.

XV un XVI gs. ir reformas laiks, tās galvenais mērķis bija atgriešanās pie pirmavotiem – dzīves, kādu vientuļnieki dzīvoja iesākumā Karmela kalna nogāzēs. Tolaik notika vairākas reformas, starp tām īpaša uzmanība jāpievērš sv. Terēzes no Jēzus un sv. Jāņa no Krusta reformai, kuras rezultātā tiek dibināts Baskāju Karmelītu Ordenis ar stingrāku regulu – pārējie no tā laika tiek saukti par karmelītiem. Reforma tika sākta 1562. g. – vispirms ar Sv. Jāzepa sieviešu klosteri Avilā, bet 1578. gadā tika dibināts pirmais vīriešu klosteris Duruelo (Spānija).

Latvijā baskāju karmelīti ieradās 2006. gada 9. septembrī, pēc V.E. kardināla Jāņa Pujāta ielūguma. Sākumā tā bija starptautiska kopiena, brāļi dzīvoja Rīgā, O. Vācieša ielā 6 – Rīgas Katoļu ģimnāzijas Mazajā seminārā.

Tēva Ģenerāla vizitācijas laikā 2007. gadā V.E. kardināls uzticēja karmelītiem Rīgas Svētā Jāzepa Romas katoļu draudzi.

2007. gada 15. oktobrī brāļi pārcēlās uz māju, kura atrodas pie viņiem uzticētās baznīcas – Embūtes ielā 12/14. Pašlaik Latvijā dzīvo trīs karmelītu tēvi no Krakovas provinces.

HARIZMA UN GARĪGUMS

Mūsu harizma ir kontemplatīvi apustuliska. „Ir jādzīvo labprātīgā pakļautībā Jēzum Kristum un ar skaidru sirdi, pēc vislabākās sirdsapziņas, Viņam jākalpo…” (Karmela Regula)

Šie vārdi ir visu Ordeņa harizmas elementu avots un pamats. Karmelīti cenšas dzīvot paklausībā Jēzum Kristum – klausoties Dieva Vārdu, celebrējot Euharistiju un Stundu Liturģiju. Svarīgs dzīves elements ir dzīve kopienā un kalpošana cilvēkiem.

Sv. Terēze no Avilas un sv. Jānis no Krusta, uzsākot reformu XVI gadsimtā, atgriezās pie pirmavotiem, tur smeļot spēku, lai mainītu sirdi un atjaunotu harizmu. Dieva klātbūtnes pieredze, ikdienas Dieva Vārda meditācija un to īstenošana dzīvē, ir skaists piedzīvojums, kurš jāizdzīvo katram karmelītam.

Mūsu kalpojums ietver arī garīgo vadīšanu – cilvēki nāk pie mums, lai sarunātos un stiprinātu ticību.
Ordeņa nosaukums ir Vissvētākās Jaunavas Marijas no Karmela kalna brāļi (baskāju karmelīti), esam garīga ģimene, kas veltījusies Jaunavas Marijas godināšanai un Viņas kulta izplatīšanai. Cenšamies kalpot Jēzum pēc Marijas parauga. Vispirms to īstenojam caur Svētā Skapulāra dievkalpojumu, apliecinot, ka caur šo zīmi piederam Marijai – cenšamies viņu rādīt pasaulei.

SASTĀVS

Šodien baskāju karmelītu ordenī ir aptuveni 3970 mūku, 10 230 mūķeņu, kuras pakļautas Ordeņa jurisdikcijai, kā arī aptuveni 40 000 laju. Mūsu Ordenis ir klātesošs visos kontinentos, to veido 40 provinces. Āfrikā un Āzijā ordeņa attīstība ir ļoti strauja. Polijā ir divas provinces: Krakovas un Varšavas, kuras veido 333 mūki. Krakovas provincei šobrīd pieder 236 klosterbrāļi, kuri kalpo 24 klosteros, 9 no tiem ir Polijas teritorijā, 15 – ārzemēs.

IESTĀŠANĀS

Par karmelītu var kļūt vīrietis, kurš sasniedzis vismaz 18 gadu vecumu un jūt savā sirdī Dieva aicinājumu uz dzīvi šajā ordenī. Tā kā Latvijā kalpo brāļi no Krakovas provinces, formācija notiek Polijā un ilgst astoņus gadus. Kandidātiem, kuri vēlas kļūt par priesteriem, ir jābūt pabeigtai vidējai izglītībai. Kandidātiem, kas vēlas kalpot kā klosterbrāļi, vēlama vismaz arodizglītība.

DARBĪBA LATVIJĀ

Cenšamies bagātināt Latvijas Baznīcu ar savu harizmu caur lūgšanu, rekolekcijām, grēksūdžu uzklausīšanu, garīgo vadīšanu un kalpošanu Rīgas Svētā Jāzepa Romas katoļu draudzē. Kalpojam arī Iļģuciema sieviešu cietumā. Viens no brāļiem kalpo kā eksorcists.

KONTAKTINFROMĀCIJA

Adrese: Embūtes iela 12/14, Rīga, LV-1007
Tālr. +371 67472299

Klostera priekšnieks: t. Staņislavs Pračaks (Stanisław Praciak)
Mob. +371 22035236
E-pasts: stanislawocd@mail.ru

Kungs Dievs dzīvo, kura Vaiga priekšā es stāvu (1 Ķēn 17, 1)

DIBINĀŠANA

Karmela ordeņa vēsture aizsākās 13. gs. Palestīnā, Karmela kalnā, kur tika nodibināta Vissvētākās Jaunavas Marijas godinātāju kopiena. Pēc savas atrašanās vietas kopiena ieguva Karmela ordeņa nosaukumu. Katram eremītam piederēja sava celle, kurā viņš uzturējās dienu un nakti, meditējot Svētos Rakstus un lūdzoties. Eiropā karmelīti ieradās 1238. gadā. Pirmie klosteri ārpus Svētās Zemes tika izveidoti Sicīlijā, Anglijā, kā arī Dienvidfrancijā. 16.gs. ir Karmela ordeņa atjaunošanās un klostera reformas laiks. Reformas galvenais mērķis bija atgriešanās pie pirmavotiem – dzīves, kādu vientuļnieki dzīvoja iesākumā Karmela kalna nogāzēs. Pirmo Baskāju karmelīšu klosteri 1562. gadā Avilā atvēra Spānijas karmelīšu māsa Terēze, kas tagad pazīstama kā svētā Terēze no Avilas (1515-1582). Salīdzinoši nelielā laika posmā sv. Terēze no Avilas Spānijā dibināja jau 17 klosterus. Karmela klosteru reforma norisinājās ne tikai Spānijā, bet arī Itālijā (1590). Tālāk sv. Terēzes no Avilas dibinātie Karmela klosteri izplatījās Francijā (1604) un Beļģijā (1607). Šobrīd Baskāju Karmela ordenis atrodas 81 pasaules valstī, tai skaitā arī Latvijā.

BASKĀJU KARMELA ORDENIS

16. gs. svētā Avilas Terēze atjaunoja Karmela ordeni, atgriežoties pie pirmatnējās regulas. Baskāju karmelīšu māsas dzīvo klauzūrā, vienkāršībā un nabadzībā, lūdzoties it sevišķi par tautu, kuras vidū dzīvo. Viņas gūst iztikas līdzekļus, strādājot roku darbu, arī cepot hostijas. Dienu un nakti māsas lūgšanā ir nomodā par Baznīcu un pasauli. Pēc Karmela klostera regulas vienā kopienā drīkst būt ne vairāk kā 21 māsa, jo katra kopiena dzīvo kā ģimene. Karmels ir Marijas ordenis. Tā simbols ir Baznīcā plaši pazīstamais skapulārs.

AICINĀJUMS (HARIZMA) UN GARĪGUMS

Baskāju Karmela ordeņa māsu galvenā misija ir lūgšana. Uzturoties savā klosterī, māsas dzīvo nošķirtībā no pasaules. Viņas lūdzas apmēram 7 stundas dienā, strādā un ar savu dzīvi liecina par Kristus mīlestību un Viņa atnākšanu. Māsas upurē lūgšanas un lūgumus par visu Baznīcu, bet jo īpaši par priesteriem un Dieva kalpiem. Vissvētākās Jaunavas Marijas ordenis no Karmela kalna apvieno cilvēkus, kuru aicinājums ir meditēt (apcerēt), mīlēt Dievu ar visu savu būtību, arī to cilvēku vārdā, kas vēl nepazīst Dievu, nemeklē Viņu un vēl nemīl Viņu.

AICINĀJUMS UN DZĪVESVEIDS

Baskāju Karmels – slēgts klosteris, kas nenodarbojas ar apustulisko kalpošanu, bet visu veltī lūgšanai Dievam Baznīcas sirdī visu cilvēku nodomā. Baznīca māsām dod privilēģiju un misiju dzīvot un lūgties klauzūrā. Pilnībā kontemplatīvai dzīvei klauzūras vientulībā veltītie ordeņu institūti Kristus mistiskajā Miesā ieņem sevišķu vietu. Tie pienes Dievam cildenu slavas upuri, bagātina Dieva tautu ar svētuma vērtīgiem augļiem, iededzina to ar savu piemēru un ļauj tai augt noslēpumainā apustuliskā auglīgumā. (Sal. Perfectae caritatis, 7) Šī dzīves forma atdarina Kristu, kurš kavējās uz kalna lūgšanā, un ir dalība Viņa Lieldienu noslēpumā, miršana cerībā uz augšāmcelšanos. Vēl vairāk – īpašā veidā tā īsteno un iemieso Baznīcas kontemplatīvo aicinājumu kā līgava, kas, ar Kristu apslēpta Dievā, meklē to, kas ir augšā, modri gaidot Kunga galīgo atklāšanos. (1991. gada Konstitūcijas, 106)

Klauzūras mērķim un prasībām sv. Terēzes izpratnē ir paliekoša vērtība. Tās ir patiesi cieši saistītas ar radikālo sekošanu Kristum un ar pašaizliedzību Evaņģēlija garā. Tās saglabā kopienas dzīves brīvību un harmoniju un veicina pilnīgu atdevi Dievam kontemplatīvā dzīvē priekš Baznīcas. (1991. gada Konstitūcijas, 108)

Visa dienas kārtība tiek pakārtota lūgšanām, dvēseles iespējai savienoties ar Dievu un būt Viņa klātbūtnē. Tāpēc māsas pavada dienas un naktis klusējot, izņemot vienu stundu pēc pusdienām un vienu stundu pēc vakariņām, kas veltītas ikdienas rekreācijai, tas ir, laikam, kad visas māsas sapulcējas, lai brīvi sarunātos, veicot rokdarbus.

Klostera dienas kārtība paredz, ka no 5.00 – 22.00 ir laiks lūgšanām un darbam: rītos no 5.25 – 8.00 – Kunga eņģelis, laudes, apcere, terca, Svētā Mise; pēc brokastīm darbs vienatnē cellē vai klostera darbnīcā, seksta, pusdienas, Kunga eņģelis, rekreācija, atpūta, nona, lasīšana cellē; pēc tam divas stundas darbam; 16.30 vesperes, apcere, Kunga eņģelis; 18.00 vakariņas, rekreācija; 19.30 kompletorija lūgšana, laiks cellē, 21.00 – matutīns. Katrai māsai ir jāstrādā kopienas labā.

DARBĪBA LATVIJĀ

Šobrīd Latvijā darbojas viens kontemplatīvais Karmela māsu klosteris, kuru Ikšķilē ir dibinājis Esenes Karmela klosteris Vācijā.

IESTĀŠANĀS

Baskāju Karmela ordeņa kandidātēm jābūt lūgšanas cilvēkiem, kuras tiecas pēc mīlestības pilnības un distances no pasaules. Viņām jābūt ar labu atbildības apziņu, spējīgām dzīvot ciešā māsu kopienā klauzūras nošķirtībā. Iestāties var no 18 gadu vecuma, tomēr vēlama pabeigta izglītība un apgūta profesija.

SASTĀVS

Kopienā dzīvo gan postulantes un novices, gan arī māsas ar pirmajiem un mūžīgajiem svētsolījumiem. Vienā kopienā drīkst būt ne vairāk kā 21 māsa. Tajā kopienā, kurā māsa iestājas, viņa parasti paliek uz mūžu, to nemainot.

KANONISKAIS STATUSS

Katra Baskāju karmelīšu māsu kopiena ir neatkarīga priores vadībā. Augstākā priekšniecība ir Apustuliskais Krēsls, kuram māsas pilnībā pakļaujas, kā arī ordeņa ģenerālais tēvs un diecēzes bīskaps.

KONTAKTINFROMĀCIJA

Karmels “Marija, Pestītāja Māte”
Adrese: Smilšu iela 15, Ikšķile, Ikšķiles nov., LV-5052
Tālr. +371 65021625
Mob. +371 29925047
E-pasts: ikskile.karmels@inbox.lv
Mājas lapa: www.karmeliti.lv, www.ocd.pcn.net