Svētuma slavā

Ziņa par Militia Immaculatae – Bezvainīgās Jaunavas bruņiniekiem[1] – sasniedza Latviju jau 1922. gadā, kad tēvs Maksimiliāns Kolbe kalpoja vēl Grodņā. Viņa centieni īstenot Latvijas ticīgo veltīšanos Bezvainīgajai Jaunavai sastapās ar lielu atbalstu kā poļu, tā latviešu tautības iedzīvotāju vidū.

Šīs kustības veicinātāji Latvijā galvenokārt bija klosterļaudis un diecēžu priesteri. Viņu vidū bija bīskaps Edvards O’Rourke, kā arī bīskaps Jāzeps Rancāns (+ 1969.g.), kurš sarunā ar mariāņu tēvu, priesteri Juri Kārkli par Bezvainīgās Jaunavas bruņinieku ideju teica: “Tā kā Latvija ir Māras zeme (Terra Mariana), tad lai šeit valda Dievs un Marija”. Viņa vēlēšanās bija, lai jo ātrāk ticīgie veltītu sevi Bezvainīgajai Jaunavai un nostātos Viņas bruņinieku rindās. Kustības attīstībā vislielākie nopelni pienākas mariāņu tēvam Jurim Kārkle (+ 1972.g.), kurš bija mariāņu klostera priekšnieks Rēzeknē un arī bīskapu kūrijas cenzors Rīgā. Ne velti tautā viņš tika dēvēts  par latviešu “tēvu Maksimiliānu”. Priestera Kārkles biogrāfija liecina, ka viņš ne tikai labi pārzināja poļu svētā franciskāņa Maksimiliāna Kolbes idejas un tās izplatīja Latvijā, bet arī pats centās dzīvot saskaņā ar tām. Viņš bija ļoti dedzīgs, enerģisks un ar visu sirdi darbojās mariāņu harizmas garā. Savā dzīvē viņš izcēlās ar lielu vienkāršību un nabadzību. Pateicoties viņa pūlēm, Latvijā ļoti strauji uzplauka Bezvainīgās Jaunavas bruņinieku kustība – 1938. gadā dalībnieku vidū bija jau 14 tūkstoši poļu (katrs sestais polis Latvijā bija Bezvainīgās bruņinieks) un 786 latvieši.

Pats tēvs Kolbe Latviju apmeklēja 1939. gadā. Ieraksti Svētās Mises intenciju grāmatās to apstiprina – Rēzeknē sv. Maksimiliāns Kolbe celebrēja Svēto Misi 24. maijā, mariāņu klosterī Viļānos – 25. maijā, bet Daugavpilī – 26. maijā. Tēva Kolbes vizīte Latvijā bija saistīta ar nepieciešamību apskatīt zemes gabalu, kas franciskāņiem tika dāvināts, lai arī Latvijas teritorijā, līdzīgi kā Polijas Ņepokalanovā, tiktu izveidots Bezvainīgajai Jaunavai veltīts centrs. Juzefa Ļinkeviča (Linkiewicz), pēc tautības poliete, kura bija iesaistījusi Bezvainīgās Jaunavas bruņinieku kustībā jau 200 cilvēku, vēlējās dāvināt 13,5 hektāru zemes un māju Romanovkā pie Rāznas upes[2]. 1937. gada 6. novembrī t. Maksimiliāns Kolbe vēstulē toreizējam provinciālajam priekšniekam t. Anzelmam Kubitam rakstīja: “Ļineviča kundze nenogurstoši lūdz mūs pieņemt šo dāvinājumu un pat grib šīs lietas labā pati atbraukt pie mums. Kā rīkoties? Domāju, ka ar Bezvainīgās palīdzību mums ikvienā valstī ir jāveido Militia Immaulatae un jāiekārto centru līdzīgi kā Ņepokalanovā.”[3]

Tā arī notika – konventa kapitula un provinces vadība pieņēma dāvinājumu. 1939. gada 5. augusta sestdienas rītā pēc meditācijas tēvs Maksimiliāns Marija Kolbe paziņoja brāļiem, ka var pieteikties tie, kuri vēlētos uzsākt misiju darbu grūtajos Latvijas apstākļos. Diemžēl visu izjauca karš. Iecere izveidot Bezvainīgi Ieņemtās klosteri Latvijā palika neīstenota. Taču zeme Bezvainīgās Jaunavas pilsētai tika izraudzīta un, kā raksta Janīna Babre grāmatā “Svētums nav greznība: Maksimiliāna Marija Kolbes dzīves stāsts” – “…zeme neizzudīs nekad; pat ne visstiprākajās vētrās. Paies laiks, pirms sen iesētā sēkla nesīs augļus, taču neviens cilvēks nespēs iznīcināt šo sēklu., ja tāda būs Dieva griba”. Zeme neizzuda. Ir vēl cilvēki, kuri atceras Bezvainīgās Jaunavas bruņinieku kustību pirms kara, kuri paši bija tās dalībnieki. Arī tagad viņi gaida uz Vissvētākās Jēzus Sirds valstības pasludināšanu caur Bezvainīgo Jaunavu, kā to darīja tēvs Maksimiliāns Kolbe.

 t. Mareks M. Dettlaff, OFMConv

(“Nasze Życie”, 44, 1992)

[1] lat. Militia Immaculatae – Bezvainīgās Jaunavas bruņinieki – organizācija, kuru 1916. gadā nodibināja tēvs Maksimiliāns Kolbe un kuras mērķis bija palīdzēt atgriezties pie Dieva grēciniekiem, herētiķiem un shizmātiķiem, īpaši masoniem, un tuvināt visus cilvēkus Dievmātes mīlestībai. Savu misiju un ilgas sv. Maksimiliāns formulēja vienā teikumā: “Visu atjaunot Kristū ar Bezvainīgās Jaunavas starpniecību”.

[2] Romanovka – toreiz apdzīvota vieta, kas atrodas pie Rēzeknes – Viļānu šosejas, 7 km attālumā no Viļāniem.

[3] Ms Archiwum MI Niepokalanów – 662.

Cisterciešu ordeņa pirmsākumi meklējami 10.gs. Par ordeņa dibinātāju tiek uzskatīts sv. Roberts no Francijas, kurš dzimis ap 1027. gadu un 15 gadu vecumā iestājies benediktīniešu klosterī. Kad klosteris bagāto dāvinājumu un neatbilstošu personu uzņemšanas dēļ sāka atkāpties no sākotnējā askētisma, sv. Roberts kopā ar citiem brāļiem nolēma klosteri atstāt un dibināt citu, kurā sv. Benedikta regula tiktu ievērota pilnībā. Tā 1098. gada 21. martā viņš nodibināja jauno klosteri, kas vēlāk ieguva nosaukumu “Cistercium”. Klosterī 1112. gadā iestājas arī sv. Bernards. Viņa piemērs un svētuma slava pamudināja arī citus dižciltīgos jauniešus pievienoties, un drīz vien cistercieši kļuva par vadošo ordeni pārējo vidū. Klosterī bija noteikti stingri dzīves noteikumi – jāievēro stingra atturība, vienkāršība, nabadzība un paklausība bīskapam. Pirmie cistercieši par savu mērķi bija noteikuši ar lūgšanām un fizisko darbu pildīt Sv. Benedikta regulu. Vadoties pēc tā, ordenis sākotnēji nodarbojās ar lauksaimniecību, lopkopību, dārzkopību un zvejniecību. 1120. gadā Tartā, Francijā, tika nodibināts arī pirmais cisterciešu sieviešu klosteris. Sieviešu klosteru īpašā nodarbošanās bija meiteņu audzināšana. Tie gādāja arī par nabadzīgajiem un dzīves atstumtajiem, sniedzot viņiem palīdzību un reizēm arī patvērumu.

Livonijā pirmais cisterciešu mūku klosteris ap 1203. gadu tika nodibināts Daugavgrīvā un nosaukts sv. Nikolaja vārdā. Savukārt pirmais cisterciešu mūķeņu klosteris tika nodibināts Rēvelē 1250. gadā, bet drīz vien cisterciešu māsas parādījās arī Rīgā, pie Sv. Jēkaba baznīcas. Oficiāli Rīgas klostera dibināšanu pāvests Aleksandrs IV apstiprināja 1255. gada 2. augustā. Klostera dibināšanas iniciators bija arhibīskaps Alberts, kurš uzskatīja, ka Jaunavas Marijas godam, kurai Livonija ir sevišķi veltīta, uz šejieni jāaicina cisterciešu māsas. Klosteris tika veltīts Jaunavas Marijas Dieva Dzemdētājas godam un aizbildniecībai, taču vēlāk bieži vien tika dēvēts par Sv. Marijas Magdalēnas klosteri. Visticamāk tāpēc, ka laikā, kad cisterciešu klosteris Rīgā cēla savu baznīcu, lai to atšķirtu no Marijas baznīcas (Rīgas Doma), to nosauca sv. Marijas Magdalēnas vārdā, un šis nosaukums tika piešķirts arī klosterim.

Tiek uzskatīts, ka kopumā klosterī dzīvoja ne vairāk par 100 mūķenēm. Īsi pirms Reformācijas klosterī bija 60 māsas un viņas visas bija nākušas no dižciltīgām ģimenēm. Pateicoties ziedojumiem un dāvinājumiem no Vidzemes un Kurzemes dzimtām, kuru meitas dzīvoja šajā klosterī, 15.gs. vidū Sv. Marijas Magdalēnas klosteris bija kļuvis bagāts, ar plašiem īpašumiem un ienākumiem gan Livonijā, gan ārpus tās.

Mūķenes tika iedalītas kora un konversmāsās. Kora māsas vairāk nodevās garīgām nodarbēm – lūgšanām, apcerēm un dievkalpojumiem. Savukārt konversmāsas veica dažādus fiziskos darbus. Rīgas cistercietes savu oficiumu, vismaz daļu, dziedāja korī, tādēļ arī bieži tika sauktas par “dziedošajām māsām”. Lai arī cisterciešu regula pieprasīja ar savu roku darbu nopelnīt sev uzturu, sieviešu klosteros no šī punkta ar laiku atkāpās. Rīgas cistercietes arvien vairāk laika veltīja 10-13 gadu vecu dižciltīgo meiteņu audzināšanai.

Cisterciešu māsām bija raksturīga dziļa uzticība pāvestam, sirsnīga Euharistijas un Vissv. Jaunavas Marijas godināšana. Īpaša nozīme tam bija Reformācijas laikā, kad Rīgas mūķenes piedzīvoja nozīmīgus ticības pārbaudījumus. 1524. gadā, kad Rīgas rāte izraidīja franciskāņus un dominikāņus, konfiscējot viņu īpašumus, kā arī daudzi priesteri bija spiesti atstāt Rīgu, mūķenes spēja nosargāt savu klosteri. Diemžēl, lai arī Sv. Marijas Magdalēnas klosterī patvērumu atrada vairāki priesteri, dievkalpojumu aizliegums skāra arī viņas. Arī viņu personīgā drošība bija apdraudēta. Varam tikai iedomāties, cik dramatiski mirkļi māsām bija jāpiedzīvo katoļu baznīcu grautiņu dienās, jo pūlis trakoja turpat tuvumā, Sv. Jēkaba baznīcā. Uz ielas viņas nevarēja parādīties, jo tika izsmietas, klostera logos lidoja akmeņi, apkārt bija troksnis dienu un nakti.

1524. gada 8. augustā, kad Doma baznīca tika pilnībā izpostīta, Sv. Marijas Magdalēnas baznīca un klosteris palika vienīgā vieta, kurā vēl saglabājās kaut kas katolisks. Arī no tiem priesteriem, kuri grautiņu laikā bija atraduši patvērumu pie cisterciešu māsām, tikai viens palika uzticīgs saviem solījumiem, sniedzot māsām garīgo mierinājumu, Grēksūdzes sakramentu un Svēto Komūniju. Bet, kad pēc dažiem gadiem nomira arī viņš, tuvākā apkārtnē vairs nebija neviena priestera. Tas māsas satrieca visvairāk. Kad viņas uzzināja, ka Aizputes klosterī vēl dzīvo kāds vecs priesteris, uz turieni tika deleģēta māsa Otīlija, kurai māsas iedeva līdzi rakstiski izsūdzētus grēkus. Šis priesteris katrai rakstiski atsūtīja absolūciju un Sv. Komūniju. Šādā veidā ar māsas Otīlijas starpniecību absolūciju un Sv. Komūniju māsas pieņēma vairākus gadus. Bet nomira arī šis priesteris – pēdējais garīgais atbalsts Sv. Marijas Magdalēnas klosterim. Un tā, bez kādas cerības vēl kādreiz saņemt Sv. Sakramentus, cisterciešu māsas 40 gadus palika uzticīgas saviem solījumiem, pildīja klostera regulu, smeldamas spēkus pie Sv. Hostijas, ko ar vislielāko mīlestību glabāja no pēdējā māsas Otīlijas priestera apciemojuma. Klosterī pastāvīgi dega svētā uguns un sveces Sv. Hostijas priekšā.

Nevarot samierināties ar māsu uzticību saviem solījumiem, pie viņām uz klosteri bieži nāca sprediķotāji. Rīgas rāte mēģina viņas piespiest atteikties no klosterdzīves ar dažādām pavēlēm, savukārt pūlis ar draudiem un izsmieklu. Visi šie uzbrukumi tika apbrīnojami atvairīti, īpaši abates Adelheides Vrangeles laikā, kura ar savu autoritāti un dziļo padevību prata saistīt ap sevi pārējās māsas – viņas laikā klosteri neatstāja neviena māsa. Pēc tam, kad 1551. gadā abate Adelheide nomira un viņas vietā par abati kļuva Elizabete Dēnhofa, uzticība katoļu tradīcijām strauji samazinājās. No katoļticības atkrita ne tikai pati Elizabete, bet arī vairākas citas mūķenes. Turklāt, abate lika palikušajām māsām nojaukt baznīcas vidū esošo Sv. Krusta altāri un nodzēst uguni, ko māsa Otīlija Vissv. Sakramenta priekšā tik rūpīgi sargāja. Lai pasargātu Vissv. Sakramenta drošību, trīs visuzticīgākās māsas, Anna Notkena, Anna Tēpele un Otīlija Kaizerlinga, to slepeni pārvietoja uz kādu krāsni, aizsedzot ar segām un pie Vissv. Sakramenta iededzot uguni. Šī slepenā vieta trim māsām pārvērtās par adorācijas vietu, kur ar asarām acīs viņas lūdzas, lai Dievs drīzāk sūta palīgu.

Pēc abates Elizabetes nāves 1571. gadā, baidoties, ka bez klostera priekšnieces viņas var tikt izraidītas, mūķenes par jauno abati iecēla Annu Notkenu. Tomēr luterāņi joprojām neatteicās no klostera likvidēšanas. Sprediķotāji nāca uz Sv. Marijas Magdalēnas baznīcu un savus sprediķus spieda klausīties arī mūķenēm. Drīz vien baznīca tika pilnībā pārņemta un tajā noturēja luterāņu dievkalpojumus. Māsām vajadzēja tajos piedalīties, bet viņas aizspieda ausis un turpināja lūgties. Viņas arī rūpīgi sargāja baznīcas dārgos piederumus, kas, kastēs iesaiņoti, tika izglābti 40 gadus, bieži pārvietojot uz jaunu slēptuvi. Brīnumainā kārtā tika saglabāts arī svētītais ūdens, ar kuru pat tika dziedināts kāds kareivis. Pēc šī notikuma mācītāji kategoriski pieprasījuši abati Annu šo ūdeni izliet, bet mūķene nav bijusi iebaidāma.

Šajā laikā māsām nācās piedzīvot arī badu, jo klostera muižas bija nopostītas. Māsas tomēr atteicās no piedāvājuma tikt apgādātas ar visu nepieciešamo no Rīgas rātes puses, ja vien viņas atstās klosteri. Abate Anna palika nelokāma savā ticībā un rātes pārstāvjiem atbildēja, ka Dieva valstībā nepastāv ēšana un dzeršana un viņas ir gatavas ciest vēl lielāku trūkumu, ja tāda būtu Dieva griba.

Cisterciešu māsu uzticība saviem svētsolījumiem tika atalgota 1582. gada 7. aprīlī, kad Rīgas rāte piekāpās Polijas karaļa Stefana Batorija priekšā un nodeva katoļu rīcībā Sv. Jēkaba un Sv. Marijas Magdalēnas baznīcu ar klosteri. Māsas atsāka apmeklēt Sv. Jēkaba baznīcu. Ar lielu ziņkāri uz viņām, kā sen neredzētu parādību, nāca skatīties luterāņi. Tomēr klostera pastāvēšana vairs nebija ilga. Ar pāvesta Gregora XIII parakstīto bullu 1583. gada 1. martā Sv. Marijas Magdalēnas klosteris tika likvidēts. Tā paša gada 25. jūnijā ar pašu cisterciešu piekrišanu tika apstiprināta jezuītu kolēģijas dibināšana, kam nodeva Sv. Marijas Magdalēnas klosteri un baznīcu. Pēdējā Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas cisterciešu klostera mūķene, abate Anna, mira 1591. gada 8. janvārī. Tika izpildīta māsas pēdējā vēlēšanās – viņa tika apbedīta pēc cisterciešu tradīcijām blakus ievērojamākajai šī klostera abatei Adelheidei.

Cisterciešu māsu nepagurstošā ticība bija saglabājusi katoļticības “ieraugu” Reformācijas laikā, atvieglojot ceļu katolicisma atdzimšanai Rīgā un zināmā mērā arī Kurzemē un Vidzemē. Māsu uzticības piemērs, pateicoties E. Tolksdorfa 1612.g. uzrakstītajai hronikai „Annales earum rerum, quae tempore monalium in monasterio contingerunt eo tempore, quo haeresis primo Livoniam et Riga occupavit”, kļuva par katoliskās apziņas atdzīvināšanas un nostiprināšanas faktoru pat Eiropas mērogā, un joprojām ir īsts svētuma paraugs.

Balstoties uz pr. Heinriha Tropa (1908-1994) veikto pētījumu,

sagatavoja Sandra Novika

© Katoļu Baznīcas Vēstnesis