Svētuma slavā

Saka, ka saņemto žēlastību lielumu vislabāk var apjaust tikai pēc kāda laika, kas pagājis pēc to saņemšanas. Un tā šoreiz atskatāmies uz notikumu, kas Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu dzīvē paliek neizdzēšami spilgts.

2018. gada 5. maijā Vācijas pilsētā Āhenē notika Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu kongregācijas dibinātājas – mātes Klāras Fei (Clara Fey, 1815 – 1894) beatifikācija. Uz to devās arī astoņas māsas no Latvijas.

Svētki sākās 4. maija vakarā ar svētku vesperēm un adorāciju mūsu vācu māsu klosterī Mihaelsberga ielā. Īpaši mūs saviļņoja adorācijas laikā lasītie dibinātājas teksti – tik ierasti, pazīstami, bet klausījāmies lielā aizgrābtībā – it kā dzirdētu tos pirmoreiz. Klostera baznīcā izskanēja dziesmas svētīgās Klāras godam “Nāciet pie Manis visi..” pirmatskaņojums. Tā aicina vērīgāk lūkoties uz šīs dzīves mazajiem – nabadzīgajiem, vientuļajiem un atstātajiem, lai viņu vaigā ieraudzītu nabadzīgā Bērna Jēzus seju. Vesperu grāmatiņas vāku rotāja mūsu dibinātājas portrets ar izteiksmīgām Dieva mīlestības pilnām mātes Klāras acīm.

4. maija pēcpusdienā priecājāmies par mūsu arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča ierašanos – savējais paliek savējais! Atcerējāmies, ka vienreiz viņš jau ir apciemojis mātes Klāras klosteri Nīderlandē – Simpelfeldā. Šoreiz viņam apmešanās vieta bija sarunāta pie franciskānietēm, pret kurām izjūtam lielas simpātijas mūsu kongregāciju dibinātāju draudzības dēļ – māti Klāru īpaša draudzība vienoja ar svētīgo Francisku Šervjēru. Līdzīgi priecājāmies satikt vēl vienas mūsu dibinātājas draudzenes, arī svētīgās, Paulīnas Malinkrotas māsas. Šī garīgā radniecība ir sena, bet stipra.

Mēs, latviešu māsas, tāpat kā kolumbietes un indonēzietes, nakšņojām hostelī ar skanīgu nosaukumu “Am Bahnhof” – “Pie stacijas” (drīzāk te vietā būtu teikt – “Stacijā”, jo visas nakts garumā skanēja vilcienu riteņu klaboņa). 5. maija rītā tas vairs nebija ne prātā – steidzāmies uz Domu, kas krietnu pusstundu pirms noteiktā laika jau bija pārpildīts, tāpat kā viens no Doma pagalmiem, kur Svētajai Misei varēja sekot uz lielā ekrāna.

Dievkalpojuma centrālais notikums bija Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekta kardināla Andželo Amato nolasītā pāvesta Franciska vēstule, ka Klāra Fei tiek pasludināta par svētīgo. Visas pārējās uzrunas paskaidroja, kāpēc tā notiek: dzīve Dieva klātienē, Euharistijas godināšana, kalpošana bērniem, bet jo īpaši nabagiem, saskatot viņos Kristus vaigu. Māte Klāra mierīgi noraudzījās tajā visā ar savu gaišo starojumu.

Jā, altāra priekšā stāvēja šķirsts ar viņas relikvijām, kas Mises sākumā procesijā tika ienests no bīskapu kriptas, kur tas atradās kopš 2012. gada.

Pēc Svētās Mises bija iespēja pagodināt relikvijas, satikt draugus un labdarus, vērot priekšnesumus uz skatuves līdzās Domam. Mijās bērnu un māsu dejas, mūzika. Tas viss izvērtās par starptautiskiem svētkiem, kuros valdīja prieks un labvēlība.

6. maija rītā atkal steidzāmies uz Domu. Tur notika pirmā Svētā Mise svētīgās Klāras godam. Tai sekoja procesija, kuras laikā viņas relikvijas tika aiznestas uz Bērna Jēzus kapelu Jēkaba ielā. Tā ir vēl viena žēlastību vieta.

7. maija vakarā noklausījāmies Āhenes Doma kora skolas iestudēto mūziklu “Klāras sapnis”. Tīrās, dzidrās bērnu balsis izdziedāja kongregācijas tapšanas stāstu, kā sākums ir Āhene.

8. maijā visi devāmies uz Simpelfeldu Nīderlandē, kur sv. Remīgija baznīcā notika pirmā svētīgās Klāras piemiņas dienas atzīmēšana, kas izvērtās par īstiem tautas svētkiem. Un kā gan citādi – Nabadzīgā Bērna Jēzus māsas no Vācijas ieradās šajā ciemā 19. gs. 70. gados, kad Bismarks aizliedza klosteriem Prūsijā nodarboties ar bērnu aprūpi un mācīšanu. Māsas kopā ar viņām uzticētajiem bērniem pārgāja netālu esošās kaimiņu zemes robežu un cēla jaunu, lielu klostera māju, kurā dzīvoja vairāki simti bērnu un māsu. 2012. gadā tika pieņemts lēmums šo māju slēgt, un mātes Klāras zārkam nācās atgriezties dzimtajā pilsētā Āhenē. Klostera ēka vairākus gadus stāvēja tukša. Nu tajā atgriezās sakrālo lietu muzejs, kurā bagātīgi pārstāvēti māsu darinātie liturģisko drēbju izšuvumi, vaska darbnīcas veidojumi un baznīcā lietojamo sakrālo priekšmetu kolekcija. Tāpat šajā komplektā atgriežas mātes Klāras muzejs: darbistabas, celles iekārtojums u. c. ar viņas dzīvi un darbību saistītas lietas, arī kongregācijas arhīvs.

Pēc Svētās Mises notika saviesīga tikšanās klostera dārzā. Netrūka jautrības un atmiņu, arī prieka, par tik daudzu zemju māsu tikšanos. Apmeklējām kapsētu, lai palūgtos par tur dusošajām latviešu māsiņām. Kapsētas tuvumā ir krustaceļš, kur mīlējis meditēt godājamais bīskaps Boļeslavs Sloskāns.

Tā pagāja ar beatifikāciju saistītās svētku dienas. Tās dziļi iespaidoja gan svētkos klātesošās, gan mājās palikušās māsas. Ir sācies jauns žēlastību laiks, kad caur svētīgās dibinātājas aizlūgumu drīkstam cerēt uz lielām lietām.

Mātes Klāras piemiņas diena ir 8. maijs. Kongregācijā visās zemēs tā tiks svinēta kā svētku diena. Svētīgā Klāra, jaunava un kongregācijas dibinātāja, lūdz Dievu par mums!

Iespaidus apkopoja māsa Klāra no Nabadzīgā Bērna Jēzus

TM-609x300

 

Jau pavisam drīz – 25. jūnijā Viļņā svētīgo kārtā tiks iecelts Lietuvas garīdznieks – arhibīskaps Teofils Matuļonis (1873-1962), komunisma laika Baznīcas moceklis.

Matuļonis pirmajos savas priesterības gados ir kalpojis Latvijā – Varakļānu (1900-1901) un Bikavas draudzēs (1902-1910). Viņš brīvi runāja latviešu valodā un sauca Latviju par savu otro dzimteni (izglītību viņš bija ieguvis Daugavpils reālģimnāzijā).

Gaigalavas_baznīca_2000-07-28

Bikavas (Gaigalavas) baznīca, kur, būdams prāvests, Matuļonis veica pārbūvi un organizēja divu 32 m torņu piebūvēšanu.

Līdzīgi kā mūsu bīskaps Boļeslavs Sloskāns, viņš priesterībai gatavojās Pēterburgas garīgajā seminārā (par priesteri ordinēts 1900. gadā, t.i., 17 gadus pirms Sloskāna). Viņu abu dzīves līnijās arī vēlāk saskatāma līdzība – Teofilu Matuļoni 1923. gadā kopā ar citiem garīdzniekiem boļševiku vara arestēja un izsūtīja uz soda izciešanas vietām Krievijas cietumos un Solovku gulagā. Līdzīgi kā bīskaps Sloskāns arī Matuļonis saņēma bīskapa ordināciju paslepus – būdams ieslodzījumā 1928. gadā.

Atļauju atgriezties dzimtenē viņš saņēma 1933. gadā. Viņu un citus izsūtītos garīdzniekus vilciena stacijās sagaidīja ticīgo pulki – par šo aizkustinošo tikšanos vēsturiskas liecības saglabājušās 1933. gada “Katôļu Dzeives” izdevumā, ko pārpublicējam zemāk.

Tomēr arhibīskapa moceklības ceļš ar to vēl nebeidzās. Kad Lietuvu ieņēma padomju vara, Teofils Matuļonis vēlreiz tika izsūtīts uz Sibīrijas lāģeriem. Kopumā 25 gadus no sava gandrīz deviņdesmit gadus garā mūžā viņš ir pavadījis ieslodzījumā. Vēlreiz atgriežoties no Sibīrijas mājās, viņu turpināja uzraudzīt padomju specdienesti, kas bija iesaistīti arī viņa nāvē 1962. gada 20. augustā.

 

matulonis

 

(Pārpublicēts no “Katôļu Dzeive” 1933. gada izdevuma)

Pristeru-mūcekļu atsagrīzšona nu trymdas

Catūrtdīn, 19. oktobrī, caur Indru ībrauce nu komunistiskos Krīvijas Latvijā 11 katoļu bazneickungu. Indras stacijā trimdinīkus sagaideja V. E. Veiskups J. Rancans, Leitovas katoļu prīkšstovis bk. V. Mieleška un daudz cytu.

Dreižī pīnoce viļcīņs. Caur vagona lūgim beja radzamas nūvorgušūs pristeru-mūcekļu sejas. Reigas archiveiskupa vārdā jūs apsveice V. E. Veiskups Rancans. Nu Kaunas deleģētais bk. V. Mieleška apsveice trimdinīkus s. Tāva un Leitovas katoļu vordā. Jys ari, pylnvarôts nu s. Krāsla, deve visim Apostoliskū svēteibu. Uz apsveikumim ar sirsneigim vordim atbiļdēja bk. T. Matuļonis un bk. Bugenis. Atbiļdes beja eisas, bet ļūti sirsneigas. Visi ībraukuši trimdinīki jutos itkai nu kopa pīsacāluši. Pēc sasasveicynsšonas, V. E. Veiskups Rancans īlyudze vysus bejušūs cītumnīkus pi sevis vagonā. Te jī ībaudeja V. E. leidza pajimtos svīstmaizes.

Jūs acīs storôja prīks, ka var pyrmū reizi ēst breivēs zemes maizi.

Viļcīņs sôka kusteitīs. Pēc nailga laika tys sasnēdze Krôslovas staciju. Viļcīni sagaideja lels ļaužu pulks. Visi steidzēs pi vagona, lai apsveikt varūneigūs mūcekļus. Vagonā tyka pīnastas pučes un daudz paceņu ar dažaidom ādamom vīlom. Arī tôļôkôs stacijās viļcīni sagaideja daudz ļaužu. Vysu jūs acīs beja osoras un reizē ari prīks.

Lelu pôrsteigumu visim trimdinīkim sagôdôja V. E. veiskups Rancans storp Sylovas un Užvaldas stacijom. Jys paziņoja, ka tim labi pazeistamais — gara auguma, skrondôs tārpts pristers ir veiskups. Tur pat uzlyka veiskupam-mūcekļam golvā sorkonu miceiti (veiskupa capureiti). Nivīns nu klētasūšim nazynôja, ka jūs vydā beja tik augsts goreidzniks, izjamūt bk. Proncketisu, kurs beja klāt pi konsekracijas Piterpili.

Interesanti izaskateja šys appleisušais mūceklis ar veiskupa capureiti golvā. Jô leidzbidri beja ļūti pārsteigti un nazynôja, vai tei ir patīseiba, vai tikai juki. Beidzūt saprota, ka patiseiba un ar lelu cinu steidzēs nūskupsteit veiskupam rūku.

Pēdeigi viļcīņs sasnēdze Daugavpili. Ari te bejušūs cītumnīkus sagaideja miļzeigs ļaužu daudzums. Īsaroda vītējī goreidznīki un piļsātas vaļdes porstovi. Skūlu jaunôtne nūsastoja uz perona ryndôs. Viļcinam pinokūt, orkestrs sôka spēlēt pavesta un vaļsts himnas. Bejuši trimdiniki tyka pîlyugti stacijas I. kl. bufetē, kur tim vītejī katoli sagatavojuši pušdines. Ēsšonas laikā latvišu skūlu jaunčtne izpiļdeja dažas dzismes. Veiskups Matuļonis sirsneigi pasateice daugavpilīšim par sagaideišonu un deve, pyrmū reizi publiski, sovu Apostoliskū svēteibu.

Jys runôja skaidrā latvīšu volūdā, uzsvārdams, ka Latvija ir jô ūtro dzimtine.

Šite Jys ir strodojis ap 10 godim. Pēc tam visi atsagrize viļcīnī, kurā jau beja pôrlyktas un sakārtotas trimdinīku „Montas”: kules ar sovetu produktim, katleni, trumuli, čainiki, lôdeites un c. Atskanēja svātos dzīsmes. Viļcīņs dēvēs uz Leitovas pusi, kur ticeigô tauta sagaideja sovus lobôkūs dālus. Apmāram pēc pôrs stuņdem pristeri-mūcekli ibrauce sovā dzymtajâ zemē. Satikt beja daudz goreidznīku, vaļdeibas pôrstôvi un ticeigo tauta.

1

Pi roksta pīvīnotos biļdeitēs redzim, kai izaskateja pristeri-mūcekli pēc atsagrīzšonas nu trymdas. Daži nu tim skrondôs tārpti un ir leidzeigi pošim pādejim übogim un lazarim. Nūvorguši. Slimi. Acis īkrytušas. Sejas izteiksmē saskotams nūgurums, bet radzams ari lels gora styprums. Šī pristeri ir leidzeigi senejim katakombu īdzeivotôjim. Un veiskups! Cik nūžālojams jys izaskota! Līkās, leidzeiga jam ūtra naboga plašajā Krīvijā vairs nabeja… Viņš atgôdynoj katakombu veiskupu, kuram vajadzēja slēptīs nu ticeibas vojotojim zam zemes. Patīši, ir jôraud, raugūtīs uz taida skota! Kas tagad teik dareits Krīvijā ar ticeigim, pristerim un myusu svātumim!

Bet tūmār jôdūmoj, ka tū upuri un mūcekļu asnis naīs zudumā. Nav šaubu, ka Krīvija beidzūt byus breiva nu šos nalaimes un lôstim. Dīvs ir un atļaus tikai leidz laikam plūseitīs nataisneigai un varmūceigai bezdīveibai.

Mynātūs mūcekļu par ticeibu korstôkô vēlēšonēs beja apmeklēt Latviju, jo tei jim ir tik pazeistama un tyva. Kai jau redzējom, visi jī, eisoku vai garēku laiku, izaturēja myusu dzimtinē un strôdôja dvēseļu pesteišonas dorbu.

Tai, 4. novembrī daži nu bejušim trimdinīkim, ar veiskupu Matuļonisu, apmeklēja Reigu. Te jī salyka viziti myusu Augstajam Ganeitôjam V. E. Archiveiskupam un sirsneigi pasateice jam par pyrmû sveicini un sajemšonu. Veiskups Matuļonis reizē ar bazneickungim Cegisu, Deinisu, Ilginu, Paškeviču un Ladygu apcīmoja ari Goreigū Semināru. Izjusti visus apsveice kleriku vacokais diak. G. Zirnis. Jys tai apmāram pasaceja:

„Jyusu Ekselence un ļūti cīneitī mūcekli! Līgsmi mes asam, jo šudiņ mums ir gūds un laime redzēt un apsveikt ļūti ratus un meilus visus — uztycamûs Kristus kolpus. Te nok prētā s. Rokstu vordi: „Svēteigi asat, kad jyusus manis dēļ nīvēs un vojos.” Jyus asat tī svēteigī, kas Pesteitôja un dvēseļu dēļ zīdējot sevi vysā un paneset vysaidas cīsšonas un vērgus tamā nūžālojamajā Krivijā. Lai gon mes pazeistam, jo tai varātu teikt, tikai ānu nu jyusu cīsšonom, tūmār tamā vysā saskotama jyusu dziļo ticeiba un mīlesteibā uz Pesteitēju. Kas jyusus spīde uzajimt īt šū cīsšonas ceļu un kas jums deve spākus un iztureibu vysūs tamūs vergūs? Drūši vīn jyusu dziļô ticeiba un korstô mīlesteiba uz Dīvu un dvēselēm. Vvssirsneigôk pasateicam par tū, ka Jyus pagûdynôjot myusus ar sovu apmeklēšonu. Meš asam jauni un veļ bez pīdzeivôjumim. Bet sovā prīškā mes radzam dzeivu Pesteitôja mīlesteibas pīmāru. Lai ticeiba un mīlesteiba myusu sirdīs vēļ vairôk nûsastyprynôtu, lyudzam, Jyusu Ekselenci, pateikt mums dažus pamôceibas vordus un dūt sovu Apostoliskū svēteibu.”

Svātdiņ, 5. novembrī V. E. veiskups Matuļonis nūturēja s. Jākuba katedrālē svineigu s. Misi. Pīmārôtu môceibu pasaceja bk. dekāns Piebalgs. Visi izgôja nu bazneicas ar dziļom nûpyutom.

 

LKDIPAK

©  Avots: www.katolis.lv

15.martā Vatikānā notika konsistorijs, kura laikā pāvests Francisks paziņoja piecu svētīgo kanonizācijas svinību datumus. Viņu vidū ir arī Latvijā pārstāvētu kopienu dibinātāji: Mariāņu kongregācijas dibinātājs svētīgais Staņislavs Papčinskis un Žēlsirdības misionāru kongregācijas dibinātāja svētīgā māte Terēze no Kalkutas.

Mariāņu kongregācijas dibinātājs dzimis 1631. gada 18. maijā Podegrodzē, Polijā. Pēc izstāšanas no Pijaru kongregācijas nodibināja vīriešu Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas tēvu mariāņu kongregāciju. Viņš nomira 1701. gada 17. septembrī. Īsi pēc nāves tika atklāts viņa beatifikācijas process, bet politiskās situācijas dēļ tas tika pārtraukts un tika atjaunots tikai 1953. gadā. Par svētīgo tēvs Staņislavs tika pasludināts 2007. gada 16. septembrī. Savukārt viņa kanonizācija notiks šī gada 5. jūnijā.

Māte Terēze jeb Agnese Ganksa Bojakshiu ir dzimusi 1910. gada 26. augustā Skopjē, Dienvidslāvijā, albāņu izcelsmes ģimenē. Astoņpadsmit gadu vecumā viņa iestājās Loreto Dievmātes māsu kongregācijā Īrijā un tika nosūtīta noviciātā uz Indiju. 1950. gadā Terēze saņēma Baznīcas atļauju dibināt Žēlsirdības misionāru kongregāciju. Māte Terēze ir mirusi 1997. gada 5. septembrī. 2003. gadā pāvests Jānis Pāvils II viņu pasludināja par svētīgo, savukārt kanonizācija notiks šī gada 4. septembrī, viņas nāves 19. gadadienas priekšvakarā.

LRKB IC 

 

m. Otīlija Kovaļevska, © Katoļu Baznīcas Vēstnesis

Pasaule dažreiz ir mazāka, bet vēsture tuvāka, nekā šķiet. Tikai pāris stundu braucienā no Rīgas, Lietuvas pilsētiņā Paņevežā kāda valsts profesionāli tehniskā skola nosaukta Margaritas Rimkevičaites vārdā (Panevėžio Margaritos Rimkevičaitės technologinė mokykla). Tikai retais zina, ka šī sieviete ir pirmā zināmā māsa no Latvijas, kas 19. gs. beigās iestājās Bezvainīgās Vsv. Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijā. Ar m. Margaritu (Sofiju) Rimkeviču saistās ne vien minētās skolas pirmsākumi, bet visa māsu kalpoņu vēsture Lietuvā, kā arī savā ziņā māsu kalpoņu pirmsākumi Latvijā.

© www.kapucini.lv

Tēvs Andrejs – Jānis Pavlovskis – ir dzimis 1914. gada 16. februārī Latgalē, Daugavpils rajona Višķu pagastā, Višķu sādžā. Pēc ģimnāzijas pabeigšanas Aglonā un pēc tam Daugavpilī 1932. gadā viņš iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, kur ļoti labi apguva latīņu valodu. Tad 1933. gadā, kopā ar diviem citiem kandidātiem (Pēteri Kiseļevski un Pāvilu Savicki), iestājās Kapucīnu ordenī. Drīzumā viņš aizbrauca uz klosteri Laufen, Bavārijā, kur uzsāka formāciju un salika pirmos klostera solījumus1934. gada 4. jūlijā un drīz vien pēc tam atgriezās Latvijā.

Kāpēc vēl šodien daudzi cilvēki atceras Tēvu (1914-2000)? Kas ir šis Tēva Andreja dzīves efekts? Kāpēc vēl šodien mēs vēlamies viņu atcerēties, kad ir pagājuši jau 15 gadi kopš viņa nāves? Noteikti tādēļ, ka viņa dzīve saistās ar Mazāko Brāļu Kapucīnu ordeņa klātbūtnes pirmsākumiem Latvijā, tās uzplaukumu, ciešanām un vajāšanām, ko tā piedzīvoja, kā arī ar tās atjaunotni. Taču arī tādēļ, ka viņš bija misionārs daudzām tautām.

Latvijas valstī pirmajos gados pēc tās izveidošanās bija nepieciešamas misijas – bija nepieciešams uzmodināt ticību daudzos, jo daudzos cilvēkos. Tāpat kā to ir nepieciešams uzmodināt arī šodien. Uz šo nepieciešamību atbildēja Mazāko Brāļu Kapucīnu ordenis, uzticot rūpes par Latviju Bavārijas Kapucīnu provincei. Uz Latviju kā Kapucīnu ārzemju misiju zemi no Vācijas devās vairāki brāļi – gan priesteri, gan nepriesteri. 1929. gadā tika nodibināts klosteris Skaistkalnē, 1933. gadā – Rīgā, pie Sv. Alberta baznīcas un 1936. gadā – Viļakā. Un jau 1938. gadā tika nodibināta autonoma ordeņa pārvaldes vienība – Latvijas ģenerālais komisariāts. Vēl pēc diviem gadiem komisariātam tika pievienota arī Igaunija. Liels trieciens Mazāko Brāļu Kapucīnu ordeņa klātbūtnei Latvijā bija II Pasaules kara sākšanās 1939. gada 1. septembrī. Patlaban Mazāko Brāļu Kapucīnu ordeņa ietvaros uz ordeņa vienību – provinču, kustodiju un delegatūru fona mums, kapucīnu brāļiem Latvijā, vairs nav savas autonomas pārvaldes. Taču šādā gadījumā Marija, Serafiskā Ordeņa Karaliene, var brīvāk darboties Savā Zemē caur kapucīniem.

Kopš 1933. gada, kad Sv. Alberta baznīca un draudze tika uzticēta Mazāko Brāļu Kapucīnu ordenim, Rīgas Arhibīskaps prāvesta un vikāra amatā ieceļ tos kapucīnu brāļus, kurus nozīmē ordeņa priekšniecība, saskaņojot to ar Arhibīskapu. Tāpat par brāļu sagatavošanu priesterības svētībām un pielaišanu pie tām ir atbildīga ordeņa priekšniecība, kas lūdz tās piešķirt kādam no bīskapiem. Tēvs Andrejs kopā vēl ar diviem kapucīniem – latviešiem – kļuva par pirmajiem Latvijas kapucīnu brāļiem, kuri tika sagatavoti un ordinēti tieši šādā veidā. 1937. gada 4. jūlijā, salikdams ordeņa mūžīgos solījumus (tas ietver paklausības, nabadzības un šķīstības praktizēšanu), kopā ar br. Pēteri un br. Pāvilu tā paša gada 11. jūnijā viņi tika iesvēti par priesteriem Rīgas Sv. Alberta baznīcā. Viņus iesvētīja bīskaps Jāzeps Rancāns. Taču viņš vēl turpināja mācības Garīgajā seminārā – Rīgas Arhidiecēzes Teoloģijas Augstskolā un līdz 1938. gada 11. jūlijam bija atbrīvots no dvēseļu aprūpes pienākumiem. No 1938. gada septembra T. Andrejs bija ticības mācības skolotājs Rīgas 2. Lietuviešu pamatskolā. Vienlaicīgi T. Andrejs studēja Latvijas Universitātes Romas katoļu teoloģijas fakultātē un bija vikārs Rīgas Sv. Alberta Romas katoļu draudzē. 1944. gadā T. Andrejs kļuva par Sv. Alberta draudzes prāvestu. Šos pienākumus viņš pildīja līdz 1949. gadam, kad Padomju Latvijas valdība likvidēja Kapucīnu klosteri pie Sv. Alberta baznīcas. T. Andrejs kopā ar pārējiem Latvijas kapucīnu brāļiem tika apcietināts un notiesāts uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē. Viņš tika atbrīvots 1956. gadā. Padomju Latvijas valdība viņam tomēr neļāva atgriezties, lai strādātu Rīgā. Tad viņš kalpoja vairākās draudzēs: Atašienē, Ruskulovas draudzē, Tukumā un Smiltenē. 1964. gadā viņš devās uz Igauniju un tur kalpoja Tartu pilsētā. Savukārt 1977. gadā viņš devās uz Kazahstānu un tur kalpoja Džambulas pilsētā (mūsdienās – Taraza). Tikai 1991. gadā Latvijas valdība viņam atļāva atgriezties Rīgā, klosterī pie Sv. Alberta baznīcas un būt par prāvestu Sv. Alberta draudzē.

Tēvu Andreju nedrīkst uzlūkot vienu pašu, neredzot viņa personā visu Mazāko Brāļu Kapucīnu ordeņa kopienu. Jo tas, ko viņš darīja bija vienotībā ar visu ordeni, gan tad, kad viņš darbojās ordeņa priekšniecības uzdevumā, gan tad, kad darīja klātesošu Kapucīnu ordeni visur tur, kur viņš tika sūtīts vai nonāca.
Sociālajos tīklos var atrast interesantu video. Vācijā trīs vīrieši pārģērbušies par ceļu policistiem veic alkohola testu šoferiem. Pēc pārbaudes, kurā tiek izmantots mēraparāts, šoferiem tiek piedāvāta līdzsvara pārbaude. Trīs šoferi sinhroni veic dejas soļus, un viņiem līdzi jādejo arī šim šoferim. Ar grūtībām katrs nākamais šoferis mēģina dejot līdzi policistiem, pārsteigts par šādu testu un pat nenojaušot, ka tie nav policisti. Tikai testa noslēgumā šoferiem tiek atklāts, ka tas bija joks un ir uzņemts ar slēpto kameru. Līdzīgi arī T. Andrejs, cilvēkiem bija un ir nevis vienkārši Jānis Pavlovskis, bet kapucīnu brālis. Un ne tikai tad, kad nēsāja kapucīnu brāļa habitu, bet arī tad, kad bija tērpts diecēzes priestera sutanā, vai arī bija spiests staigāt darba drēbēs nometnē Karlagā.

Tēvam Andrejam piemita valodu dāvana. Tā kā viņš ir dzimis netālu no Daugavpils, tad ļoti labi runāja latgaliešu valodā. Savukārt latviešu valodā viņš runāja bez latgaliešu valodas akcenta. Viņš brīvi pārvaldīja vācu valodu. Grūtības viņam nesagādāja lietuviešu valoda un pirmā viņa kalpošanas vieta, uzreiz pēc studiju pabeigšanas Garīgajā seminārā, bija bērnu katehizēšana Lietuviešu pamatskolā. Noteikti, jau kopš studijām Rīgas Garīgajā seminārā un kalpošanas Rīgas Sv. Alberta draudzē, viņš labi zināja poļu valodu. Vai viņš zināja kazahu valodu? Grūti pateikt, katrā gadījumā kazahu-krievu valodas vārdnīca T. Andrejam bija. Taču igauņu valodu viņš labi zināja. Pirmos vārdus igauņu valodā viņš iemācījās no kameras biedra – igauņa – savā pirmajā apcietinājumā Rīgā. Viena no valodām, kuru viņš vislabāk pārvaldīja, bija krievu valoda. Šajā valodā Tēvs Andrejs ir uzrakstījis visvairāk savu grāmatu. Viņš brīvi lūdzās un lasīja latīņu valodā un tulkoja no šīs valodas. Andrejtēvs bija iemācījies un izmatoja ļoti interesantu piezīmju valodu – stenogrāfiju, turklāt viņš bija ieviesis arī savas stenogrāfijas zīmes.

Tēvs Andrejs kā vienu no svarīgākajiem ikviena priestera uzdevumiem mūsdienās pildīja atbrīvošanas kalpošanu. Vispirms jau caur bērnu un pieaugušo katehizēšanu, kam viņš veltīja daudz uzmanības. Arī tad, kad viņa kontakti ar bērniem, jauniešiem, inteliģenci un citiem cilvēkiem bija ierobežoti. Tad viņš vienkārši gatavoja materiālus un rakstīja grāmatas. Tēvs Andrejs gribēja, lai katehisms būtu katrā ģimenē. Tāpēc viņš ļoti rūpējās par katehismu izdošanu. Atrodoties jau brīvajā Latvijā, viņš domāja arī par visām tām pārējām 14 valstīm, kurās vēl tik nesen komunisms bija svinējis uzvaru. Tāpēc viņš rūpējās par grāmatu izdošanu arī krievu valodā. Un, kad vien bija tāda iespēja, sūtīja grāmatas uz šīm valstīm. T. Andrejs uzskatīja, ka katra grāmata ir kā misionārs. Tēvs Andrejs daudz lūdzās par cilvēkiem, gan dalot Svētos Sakramentus, gan arī lūdzot par viņu atbrīvošanu un dziedināšanu. Viņš bieži lūdzās eksorcisma lūgšanas un bēdājās, ka tās tiek maz izmantotas. Viņa dzīve bija cīņa ar ateismu, kas tik ļoti daudz ļauna bija nodarījis cilvēkiem, un viņiem T. Andrejs centās palīdzēt, cik vien spēja.

© www.mariani.lv

Viktors Pentjušs ir dzimis 1915. gada 7. septembrī Meža Vepros, Rundēnu draudzē. Jau no agras bērnības viņš bija audzināts kristīgā garā. Kalpojot kā ministrants dzimtajā draudzē, Viktors sāka aizdomāties par dzīves ceļa izvēli un nolēma kļūt par priesteri.

1931. gadā viņš tika uzņemts Mariāņu Kongregācijas noviciātā un pēc svētsolījumu salikšanas turpināja mācības Aglonas ģimnāzijā, kuru pabeidza 1937. gadā. Tajā paša gadā Viktors Pentjušs – pēc mūža svētsolījumu došanas – iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, kas jau nākamajā gadā kļuva par Latvijas Universitātes katoļu teoloģijas fakultāti. Studijas turpinājās līdz 1940. gadam, kad, pēc Padomju karaspēka ienākšanas Latvijā un tās pievienošanas pie Padomju Savienības, fakultāte tika likvidēta un lielākajai daļai semināristu nācās turpināt mācības neklātienē, apgūstot nepieciešamas zināšanas pieredzējušo priesteru vadībā un kārtojot eksāmenus pie profesoriem.

Pēc visu nepieciešamo eksāmenu nokārtošanas 1942. gada 9. martā Viktors Pentjušs tika iesvētīts par priesteri. Tas notika slepeni, mazā kapelā pie sv. Franciska draudzes Rīgā. Taču primīcijas sv. Mise notika atklāti Viļānu baznīcā, kur bija klāt t. Benedikts Skrinda, t. Antons Šķeļs kā arī t. Pēteris Upenieks – semināra garīgais tēvs. Viļānu draudze bija arī pr. Viktora pirmā kalpošanas vieta. Sākumā viņš bija draudzes vikārs, bet 1943. gada rudenī tika nozīmēts par šīs draudzes prāvestu. Tas bija grūts laiks priekš Viļānu draudzes – vācieši atkāpjoties uzspirdzināja klosteri un izpostīja baznīcu, tāpēc uz prāvesta pleciem tika uzlikts pienākums savest kārtībā baznīcu. Īsā laikā tika paveikti nepieciešamie darbi, lai draudze varētu funkcionēt tālāk.

Pēc t. Benedikta Skrindas nāves 1947. gadā valdība piespieda t. Viktoru atstāt Viļānus un pārcelties uz Kurzemi, kas pārsvarā bija protestantu apdzīvota. Viņš – kā katoļu priesteris – tur būtu mazāk „kaitīgs”. Tēvs Pentjušs bija Tukuma un Lamiņu draudžu prāvests, kā arī braukāja uz citiem ciematiem, kur dzīvoja katoļi. Tomēr arī tur t. Viktoru nelika mierā. 1948. gada 25. oktobrī viņš tika arestēts un atvests uz Rīgu. Izmeklēšana Viktora Pentjuša lietā ilga vairāk par četriem mēnešiem. Šajā laikā viņu daudzas reizes izsauca uz pratināšanu, izmantojot dažādas spīdzināšanas metodes. Visbiežāk izmantotā metode bija neļaut ieslodzītiem gulēt – naktīs notika pratināšana līdz rītam, bet pa dienu gulēt bija aizliegts un par nepaklausību draudēja ieslodzījums karcerī.

1949. gada 5. martā t. Viktoram „par palīdzību vācu okupantiem un pretpadomju aģitāciju” tika piespriests 10 gadu piespiedu darbu sods un viņš tika izsūtīts uz ogļu raktuvēm Vorkutā.
Tomēr pat strādājot smagus darbus šahtā, viņš turpināja priestera kalpojumu – biktēja ieslodzītos, dalīja sv. Komūniju, slepeni celebrēja sv. Mises. Grūtības viņu nesalauza. Viņš pats par šo laika posmu stāstīja, ka tās bija viņam lieliskas rekolekcijas.

1956. gadā t. Viktors tika atbrīvots un pēc neilgas ārstēšanās atgriezās Lamiņu draudzē, bet nākamajā gadā arhibīskaps Antons Springovičs viņu pārcēla uz Viļāniem. Tomēr valdība bija neapmierināta ar viņa darbību un t. Pentjušs atkal bija spiests pārcelties. Šoreiz uz Ārlavu, kur bija uzcelta neliela koka baznīca. Tomēr arī tur t. Viktors atrada iespēju kalpot katoļiem arī citās vietās, kur nebija savas baznīcas.

1958. gadā t. Viktoru atkal pārcēla. Viņš tika nozīmēts par prāvestu Saldū un Silaiņos. Tas nebija viegls darbs, jo iepriekšējais šo draudžu prāvests bija atstājis priesterību un katoļticību. Daudzi ticīgie bija ieļaunojušies par tādu rīcību. Pēc pieciem gadiem t. Pentjušs tika nozīmēts par Eglaines un Grenzdas draudžu prāvestu, kur nokalpoja deviņus gadus.

1972. gada 26. jūnijā pēkšņi nomira Semināra garīgais tēvs P. Upenieks MIC un, saņemot atļauju no valsts iestādēm, arhibīskaps Juliāns Vaivods nozīmēja t. Pentjušu par garīgo tēvu un morālteoloģijas pasniedzēju, kā arī sv. Jēkaba katedrāles vice-prāvestu. Šajā amatā t. Viktors palika daudzus gadus.

Vērts pieminēt, ka strādājot draudzēs un it īpaši Garīgajā Seminārā, t. Viktors aktīvi darbojās Kongregācijas labā. Daudzi mūsdienu mariāņi ir viņa audzēkņi – viņi slepeni izgāja noviciātu un salika svētsolījumus. Pateicoties tēvam Pentjušam, mariāņi Latvijā netika iznicināti.

Pēc Latvijas Tautas Frontes dibināšanas, kad Padomju vara jau tuvojās rietam, t. Viktora lieta tika atkal pārskatīta un viņš tika rehabilitēts. Pēc brīvības atgūšanas t. Viktors Pentjušs varēja neslēpjoties pielietot savus Dieva dotos talantus – vadīja rekolekcijas, pasniedza, uzstājās televīzijā un radio. Piedalījās Rīgas Katehētikas institūta dibināšanā. 1992. gadā tika nozīmēts par Rīgas Garīga Semināra vice-rektoru un kļuva arī par Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes vice-prāvestu. Sakarā ar veselības stāvokli, 2000. gadā t. Viktors pārcēlās uz mariāņu klosteri pie Sāpju Dievmātes draudzes Rīgā un pārstāja pildīt savus pienākumus seminārā. Tomēr, pat dzīvojot tikai klosterī, viņš turpināja pastorālo darbību – katru dienu celebrēja sv. Misi, pieņēma savus garīgos bērnus, uzklausīja grēksūdzi. Kad mariāņi atstāja Rīgu, t. Viktors palika Sāpju Dievmātes draudzē, jo viņam pārcelšanās sagādātu lielas grūtības. Bet tomēr viņš interesējās par savu klostera kopienu un citi mariāņi viņu bieži apciemoja.

2007. gadā naktī no 18. uz 19. februāri, t. Viktors Pentjušs nomira. Viņa pēdējie vārdi ir kā testaments visiem tiem, kuriem viņš bija dārgs un kurus viņš veda pie Dieva:

„Mēs dzīvosim tālāk. Redzēsimies mūžībā. Dzīvosim mūžīgi”.

Tēvs Viktors Pentjušs tika apbedīts Viļānu baznīcas dārzā. Turpat tajā paša dienā tika apbedīts arī monsinjors Jānis Vaivods, Mariāņu Kongregācijas goda loceklis, kurš nomira 20. februārī. Uz tēva Viktora Pentjuša kapa vienmēr ir dzīvi ziedi un deg sveces, jo viņa apbedīšanas vietu bieži apciemo daudzi svētceļnieki.

 

Foto: Jānis Valdemārs Helmanis

Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas māsas 11.aprīlī svin savas Dibinātājas mātes Klāras Fey 200. dzimšanas dienu.

Mēs esam pateicīgas Dievam par māti Klāru un viņas dibināto kongregāciju: par tām māsām, kuras stāvēja pie dibinājuma šūpuļa; par tām kuras lūdzas un darbojas tagad un par tām, kas vēl nāks. Mums jāiedzīvina mātes Klāras harizma!

Māte Klāra jau pirmsākumā teica māsām: „ Ja mēs gribam savu aicinājumu pareizi izprast, tad mums kontemplatīvā dzīve jāsavieno ar aktīvo, tad mūsu ārējai darbībai sākums jārod iekšienē. Mūsu ārējai darbībai jāsavieno mūs ciešāk ar Kungu.” Un tālāk viņa atgādina:

„ Kļūt par labu klostera māsu ir mūsu vienīgais uzdevums, un katra ordeņa iekšējais gars jau arī pastāv tajā – mīlēt Jēzu Kristu, kļūt arvien līdzīgākai Viņam.”

Lai kļūtu par labu klostera māsu mums, jāsaņem veldze no Avota, no kura izplūst tie ūdeņi, kas ieplūst mūžīgajā dzīvē un tas ir Jēzus Vissvētākajā Altāra Sakramentā. Māte Klāra ar  visu savu būtību ir sapratusi šo dziļo patiesību,  un ar to arī izskaidrojamas viņas dedzīgās pūles nodrošināt euharististiskā Pestītāja klātbūtni katrā jaunā klostera kopībā.

No paradīzes mums palikušas pāri trīs lietas: zvaigznes naktī, ziedi dienā un bērna acis./Dante/

Tēta Antona un māmiņas Veronikas pirmdzimtā meitiņa Radītāja brīnišķīgo pasauli ieraudzīja vasaras pilnbriedā 1919. gada 20. augustā. Jau pēc četrām dienām viņa saņēma, kā vēlāk rakstīs „Dzīves dziesmā”, savas sūtības lielāko un skaistāko dāvanu – Kristību un vārdu Sofija. Svētais Gars meitenes dvēselē ielēja trīs dievišķos tikumus: ticību, cerību un mīlestību, un no šā brīža mazā kļuva par dzīvo Dieva svētnīcu. Dažus gadus vēlāk Sofijai piebiedrojās māsiņa Broņislava un pēc tam arī brālītis Antons. Dzimtās mājas atradās netālu no Daugavas, Nīcgales draudzes Rasnačos, kur viņa pavadīja laimīgu bērnību. Vēlāk Sofija rakstīs: „Mana pirmā tikumu skola bija vecāku piemērs.”

Viņa mācījās paļauties uz Dievu, svētīt svētdienas, piedalīties Svētajā Misē, lūgties, būt pašaizliedzīga, mīlēt nabagus un tiem palīdzēt. Sofija māmiņas acīs saskatīja tik daudz labestības un maiguma, ka viņai gribējās teikt – tajās mirdzēja debesis. Kā jau visiem bērniem, arī Sofijai gadījās kļūmes, reizēm viņa kļuva ietiepīga un pat spītīga. Viņa pati raksta: „Biju egoistiska, liela bija mana patmīlība un lepnība. Es vēlējos, kaut varētu visai pasaulei patikt un dzīvot laicīgās mīlestības laimē vieglu dzīvi. Man patika katrs glaims, piemēram, ka man ir skaistas acis, ka esmu laba…” Sofija ļoti mīlēja dabu, priecājās par rāmi plūstošo Daugavu, saules staru rotaļu virs ūdeņiem, vienkāršajiem pļavu ziediem, māmiņas stādītajām dārza puķēm, mirdzošajām zvaigznēm debesu velvē.

Pienāca skolas gadi. Tētis jau iepriekš bija iegādājies ābeci, lai mācītu Sofiju lasīt. Meitene nebija sevišķi apdāvināta, bet toties uzcītīga un ar labu uzvedību. Jau no skolas gadiem Sofija vēlējās būt skolotāja un centās to īstenot: palīdzēja māsiņai un brālītim tikt galā ar skolas uzdevumiem.

Pēc 3. klases beigšanas Sofija gatavojās pirmajai grēksūdzei, ticības mācībā viņai nebija nekādu grūtību. Vēl pēc gadiem viņa atcerēsies: „Es jutos tik laimīga, tik laimīga bija sirds…”

1931. gada 24. maijā Sofija pirmo reizi pieņēma Svēto Komūniju. Meitenē modās jaunas, vēl neapjaustas vēlmes – kļūt svētai, kļūt moceklei par ticību. Bet pagaidām Sofija priecājās par to, ka var pieņemt svētos sakramentus, iet procesijā un nest spilventiņu ar Dievmātes monogrammu. „Jēzu un Mariju mana sirds mīlēja.” Mazās egoistes un tiepšas sirsniņa kļūst paklausīga, pašaizliedzīga, savaldīga un arvien mīļāka.

Savu 14. dzīves gadu Sofija vēlāk nosauks par atgriešanās laiku, kurā sāka domāt par savas dzīves mērķi: „Ko man pie nāves līdzēs viegla, ērtībām, goda, laicīgo labumu pilna dzīve – tikai tas pastāvēs, kam ir mūžības vērtība.” Šīs ilgas kļūt svētai viņa uztur, mācoties arī Daugavpils Skolotāju institūtā. Jau šeit viņā dzimst jauna doma, un dvēselē iedegas aicinājuma zvaigzne – būt klostermāsai.

 

Jānis Mendriks dzimis 1907. gada 21. janvārī Kalupes draudzes teritorijā Antona un Annas ģimenē. 1926. gadā viņš iestājās Mariāņu kongregācijā un tēva Benedikta Skrindas vadībā izgāja noviciātu Viļānos.

Pēc svētsolījumu došanas 1927. gadā turpināja mācības Aglonas ģimnāzijā, bet vēlāk – no 1933. līdz 1938. gadam – studēja Rīgas Garīgajā seminārā. Viņš tika iesvētīts par priesteri Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē 1938. gada 3. aprīlī un uzreiz nozīmēts darbam Viļānu draudzē.

Kaut studiju laikā tēvam Mendrikam bija grūtības ar mācību satura apgūšanu, tomēr Viļānos viņu vēl joprojām atceras kā labu un dedzīgu dvēseļu ganu. Vecie tēvi stāsta, ka Viļānos dzīvoja kāda ģimene, kur tēvs nemaz negribēja dzirdēt par ticību un negāja uz baznīcu. Kad viņš jau bija uz nāves gultas, ģimenes locekļi lūdza mariāņu tēvus pierunāt šo cilvēku pirms nāves pieņemt Gandarīšanas un Slimnieku sakramentu. Viļānu mariāņu tēvi viens pēc otra gāja pie slimā un runāja ar viņu, bet viņš tomēr atteicās no sakramentiem. Kad visi argumenti un līdzekļi bija izsmelti, nolēma aizsūtīt jauno priesteri Jāni Mendriku. Neviens nezina, par ko viņi runāja, bet pēc divām stundām pr. Jānis atnāca uz baznīcu, lai paņemtu Sv. Komūniju slimniekam, jo viņš beidzot bija piekritis izsūdzēt grēkus, pieņemt Sv. Komūniju un Slimnieku sakramentu. Tie, kas atceras tēvu Mendriku, stāsta, ka pie viņa konfesionāla vienmēr bija garas rindas.

Savas dedzības dēļ tēvs Jānis nepatika ne vācu, ne padomju varai. 1942. gadā viņš atteicās apbedīt kādu partizāņu nošauto vācu policijas ierēdni, jo tas bija dzīvojis bez Laulības sakramenta un bija „slavens” ar netikumisko dzīves veidu. Vietējā vara tēvam Mendrikam par to piesprieda nāves sodu, un viņš bija spiests slēpties. Bet pat slēpjoties viņš nevarēja nesludināt Dieva Vārdu. Tiklīdz priesteris sev atrada patveršanās vietu, cilvēki to uzreiz uzzināja un gāja pie viņa aprunāties vai izsūdzēt grēkus. Tā viņam atkal vajadzēja meklēt citu patveršanās vietu.

Pēc kara tēvs Mendriks beidzot varēja atklāti strādāt draudzēs. 1948. gadā viņam uzticēja Jaunbornes un Elernes draudzes, kurās viņš kalpoja līdz 1950. gadam. 1950. gadā Jaunbornē viņu arestēja un piesprieda 10 gadu sodu „par pretpadomju nacionālistisko bandu organizēšanu un pretpadomju aģitāciju”.

Tēvs Mendriks tika deportēts uz Vorkutu Komi autonomajā republikā pie Ziemeļu Ledus okeāna aiz Polārā loka. Staļina laikā tā bija viena no lielākajām nometnēm ar vissliktāko slavu. 50. gadu sākumā tur atradās vairāk nekā 70 000 ieslodzīto, kuri briesmīgos apstākļos bez brīvdienām raka ogles Padomju Savienības vajadzībām.