Aktualitātes

como-funciona-prayforsynod-engVarbūt arī Tu (un Tava lūgšanu grupiņa, kopiena, draudze) vēlaties iesaistīties unikālā lūgšanu iniciatīvā visas pasaules mērogā – lūdzot, la jauniešu tēmai veltītā Bīskapu sinode (2018.gadā) nestu bagātīgus pastorālos augļus!

Daudzi jaunieši jau lūdzas visā pasaulē? Kā tas notiek? Apskaties šeit

 

Materiāli lūgšanu vakaram ar jauniešiem (ENG) >>

Aptauja jauniešiem (16-30 g.v.) par viedokli attiecībā uz Baznīcu (LV) >>

 

SITUĀCIJAS IZVĒRTĒJUMS

 

a) Jautājumi, uz kuriem aicināti atbildēt jaunieši:

1. Kādā veidā Baznīca ieklausās jauniešos, viņu dzīves situācijā?

2. Kādi ir svarīgākie mūsdienu izaicinājumi un iespējas mūsdienās jauniešiem Latvijā?

3. Kāda veida pastorālās aktivitātes, tikšanās ir visveiksmīgākās jauniešiem Baznīcā un kāpēc?

4. Kādas aktivitātes, tikšanās ir veiksmīgas darbā ar jauniešiem ārpus Baznīcas un kāpēc?

5. Ko jaunieši patiesībā sagaida no Baznīcas Latvijā šodien?

6. Kādas ir jauniešu iespējas piedalīties ekleziālajā komūnijā (iesaistoties draudzes un kopienu dzīvē)?

7. Kā un cik bieži tiek veidots kontakts ar jauniešiem ārpus Baznīcas?

 

b) Jautājumi par pastorālajām Aicinājuma (arī – profesionālajām) programmām jauniešiem:

8. Kā jauniešu aicinājuma izzināšanā ir iesaistītas ģimenes un kopienas?

9. Kāds ir skolu, universitāšu un citu izglītības iestāžu (civilo vai ekleziālo) ieguldījums jauniešu formācijā viņu aicinājuma izzināšanai?

10. Kādā veidā tiek ņemtas vērā kultūras izmaiņas, ko veicina digitalizācija?

11. Kādā veidā Pasaules Jauniešu dienas vai citas nacionālās / starptautiskās iniciatīvas var kļūt par ikdienas pastorālās aprūpes daļu?

12. Kādā veidā jūsu diecēzē tiek plānoti  diecēzes pastorālās programmas notikumi / pasākumi jauniešiem?

 

c) Jautājumi atbildīgajiem, kas veic pastorālo darbu ar jauniešiem: 

13. Cik daudz laika priesteri un citi formatori velta individuālai garīgai vadībai jauniešiem?

14. Kādas ir formācijas iespējas un iniciatīvas, ko izmanto pastorālā darba veicēji, lai palīdzētu jauniešu aicinājuma izzināšanā?

15. Kāda veida individuālā līdzgaitniecība tiek piedāvāta semināros?

 

d) Specifiski jautājumi, kas attiecas uz jauniešiem Eiropā:

16. Kāda veida atbalsts tiek sniegts jauniešiem, lai viņi varētu raudzīties nākotnē ar uzticību un cerību, apzinoties savu bagātību – Eiropas kristīgās saknes?

17. Jaunieši bieži jūtas izstumti un marginalizēti politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā situācijā, kurā tie dzīvo. Kādā veidā jūs pievēršat uzmanību jauniešu protesta reakcijai, kas var tikt transformēta sadarbībā un līdzdalībā?

18. Cik lielā mērā paaudžu attiecībām joprojām ir nozīme? Ja tās vairs nedarbojas, kā varētu tās atjaunot?

 

AKTIVITĀŠU PLĀNOŠANA

1. Nosauciet svarīgākās pastorālās aktivitātes darbā ar jauniešiem un viņu aicinājuma izzināšanā.

2. Izvēlieties trīs aktivitātes, kuras šķiet visvērtīgākās, lai ar tām dalītos ar visu universālo Baznīcu. Raksturojiet tās, vadoties pēc šiem punktiem:

a) Apraksts: Kas to vada? Kā tā notiek? Kur? utml.

b) Analīze: Kādi ir tās mērķi? Kāds ir aktivitātes teorētiskais pamatojums? Kādas ir vērtīgākās pieredzes, atziņas? Kā tās attīstījušās?

c) Izvērtējums: Kādi ir mērķi un vai tie ir sasniegti? Ja nē – kādēļ? Kāda ir šo aktivitāšu ietekme sociālajā, kulturālajā un ekleziālajā līmenī? Kāpēc un kādā veidā šī aktivitāte ir nozīmīga / formējoša?

20. maijā notika Muzeju nakts, kuras programmā šogad bija iekļauta arī Sv. Marijas Magdalēnas draudze un Sv. Ģimenes Māja. Atsaucoties pr. Andra Kravaļa un Ineses Švekles uzaicinājumam, tajā iesaistījās arī konsekrētās māsas, lai apmeklētājiem pastāstītu par konsekrēto dzīvi. Zīmīgi, ka abas ēkas – Sv. Marijas Magdalēnas baznīca un Sv. Ģimenes māja – vēsturiski ir bijušas daļa no senā cisterciešu klostera.

Mazliet par vēsturi
Pirmā Svētās Marijas Magdalēnas koka baznīca celta ap 1260. gadu Rīgas arhibīskapa Alberta II valdīšanas laikā (1253-1273) kā cisterciešu sieviešu ordeņa klosterbaznīca kapela. Klostera priekšniece Magdalēna, Kaupo (1217), Turaidas lībiešu valdnieka mazmeita, ziedoja līdzekļus mūra baznīcas ēkas celšanai, tāpēc arī tā tika nosaukta viņas svētās aizbildnes — sv. Magdalēnas vārdā. Pats klosteris bija atdalīts ar apkārtmūri un sniedzās līdz pat pilsētas nocietinājumu sienai, pie kuras vēl šodien redzams Jaunavu (senāk arī Klostera) tornis.
Baznīca bija celta cisterciešu stilā, vienkāršā iekšējā un ārējā veidojumā (bez krāsainām logu vitrāžām, bez skulptūrām, lai netraucētu iekšējo sakopojumu u.tml.). Arī tornis bija viens, neliels, ar vienu nelielu zvanu (Svētā Jēkaba katedrāles pusē). Sākotnējā ēka bijusi īsāka un šaurāka, bez prezbitērija un priekštelpas.
14. un 15. gadsimtā ēka tika paplašināta, izveidojot baznīcas sānu ārsienās 5 arku ailes un, piebūvējot sānu jomus, kā arī otro stāvu, kur virs sānu jomiem tika ierīkotas kapelas. Vidusjomā tika augstāk pacelti griesti, bet zem ēkas iebūvēts pagrabs mirušo apbedīšanai. Pēc kāda laika tika piebūvēts arī prezbitērijs.

18623482_804601076384194_4765351346201447090_o

Klosteri šodien

Māsas, piedaloties Muzeju nakts pasākumā, jau vien ar savu klātbūtni apstiprināja, ka arī mūsdienās ir cilvēki, kas izvēlas dzīvot dzīvi, kas veltīta Dievam un kalpošanai brāļiem un māsām. Masa Hannah Rita Laue no Betānijas dominikāņu māsu kongregācijas stāstīja par konsekrēto dzīvi Baznīcas vēsturē un par Dominikāņu ordeni. Māsa Natālija no Bērniņa Jēzus māsu karmelīšu kongregācijas stāstīja par kontemplatīvās dzīves aicinājumu – brāļiem un māsām, kas dzīvo klauzūrā, veltot dzīvi Dievam caur lūgšanu. Stāstot par Karmela garīgumu, viņa pieminēja Baskāju Karmela māsu ordeni Ikšķilē un Vissvētākās Jaunavas Marijas no Karmela Kalna Baskāju Brāļu ordeni Rīgā, Sv. Jāzepa draudzē, kā arī pastāstīja par savu kongregāciju.
Liliane Bertrand un Rita Refalo, Apustuliskās Oblātes Pro Sanctitate (sekulārais institūts) paskaidroja, kāda atšķirība ir starp kongregācijām un sekulārajiem institūtiem. Viņas pastāstīja arī par Apustulisko Oblāšu Institūtu un Pro Sanctitate ģimeni (Sociālie Animatori un Kustība Pro Sanctitate).
Muzeju nakts bija izdevusies – piedalījās ļoti daudz cilvēku, kurus intersēja tēma par klosteriem, kā arī senās klostera kriptas apskate, kur tagad ir iekārtots Sakrālo lietu muzejs. Daudzi uzdeva jautājumus un runājās ar masām pēc lekcijas.

Muzeju nakts noslēgusies. Tagad uz tikšanos Baznīcu naktī, kas šogad notiks 2. jūnijā!

 

Liliane Bertrand, Apustuliskā Oblāte Pro Sanctitate

Foto: Svētās Ģimenes māja

TM-609x300

 

Jau pavisam drīz – 25. jūnijā Viļņā svētīgo kārtā tiks iecelts Lietuvas garīdznieks – arhibīskaps Teofils Matuļonis (1873-1962), komunisma laika Baznīcas moceklis.

Matuļonis pirmajos savas priesterības gados ir kalpojis Latvijā – Varakļānu (1900-1901) un Bikavas draudzēs (1902-1910). Viņš brīvi runāja latviešu valodā un sauca Latviju par savu otro dzimteni (izglītību viņš bija ieguvis Daugavpils reālģimnāzijā).

Gaigalavas_baznīca_2000-07-28

Bikavas (Gaigalavas) baznīca, kur, būdams prāvests, Matuļonis veica pārbūvi un organizēja divu 32 m torņu piebūvēšanu.

Līdzīgi kā mūsu bīskaps Boļeslavs Sloskāns, viņš priesterībai gatavojās Pēterburgas garīgajā seminārā (par priesteri ordinēts 1900. gadā, t.i., 17 gadus pirms Sloskāna). Viņu abu dzīves līnijās arī vēlāk saskatāma līdzība – Teofilu Matuļoni 1923. gadā kopā ar citiem garīdzniekiem boļševiku vara arestēja un izsūtīja uz soda izciešanas vietām Krievijas cietumos un Solovku gulagā. Līdzīgi kā bīskaps Sloskāns arī Matuļonis saņēma bīskapa ordināciju paslepus – būdams ieslodzījumā 1928. gadā.

Atļauju atgriezties dzimtenē viņš saņēma 1933. gadā. Viņu un citus izsūtītos garīdzniekus vilciena stacijās sagaidīja ticīgo pulki – par šo aizkustinošo tikšanos vēsturiskas liecības saglabājušās 1933. gada “Katôļu Dzeives” izdevumā, ko pārpublicējam zemāk.

Tomēr arhibīskapa moceklības ceļš ar to vēl nebeidzās. Kad Lietuvu ieņēma padomju vara, Teofils Matuļonis vēlreiz tika izsūtīts uz Sibīrijas lāģeriem. Kopumā 25 gadus no sava gandrīz deviņdesmit gadus garā mūžā viņš ir pavadījis ieslodzījumā. Vēlreiz atgriežoties no Sibīrijas mājās, viņu turpināja uzraudzīt padomju specdienesti, kas bija iesaistīti arī viņa nāvē 1962. gada 20. augustā.

 

matulonis

 

(Pārpublicēts no “Katôļu Dzeive” 1933. gada izdevuma)

Pristeru-mūcekļu atsagrīzšona nu trymdas

Catūrtdīn, 19. oktobrī, caur Indru ībrauce nu komunistiskos Krīvijas Latvijā 11 katoļu bazneickungu. Indras stacijā trimdinīkus sagaideja V. E. Veiskups J. Rancans, Leitovas katoļu prīkšstovis bk. V. Mieleška un daudz cytu.

Dreižī pīnoce viļcīņs. Caur vagona lūgim beja radzamas nūvorgušūs pristeru-mūcekļu sejas. Reigas archiveiskupa vārdā jūs apsveice V. E. Veiskups Rancans. Nu Kaunas deleģētais bk. V. Mieleška apsveice trimdinīkus s. Tāva un Leitovas katoļu vordā. Jys ari, pylnvarôts nu s. Krāsla, deve visim Apostoliskū svēteibu. Uz apsveikumim ar sirsneigim vordim atbiļdēja bk. T. Matuļonis un bk. Bugenis. Atbiļdes beja eisas, bet ļūti sirsneigas. Visi ībraukuši trimdinīki jutos itkai nu kopa pīsacāluši. Pēc sasasveicynsšonas, V. E. Veiskups Rancans īlyudze vysus bejušūs cītumnīkus pi sevis vagonā. Te jī ībaudeja V. E. leidza pajimtos svīstmaizes.

Jūs acīs storôja prīks, ka var pyrmū reizi ēst breivēs zemes maizi.

Viļcīņs sôka kusteitīs. Pēc nailga laika tys sasnēdze Krôslovas staciju. Viļcīni sagaideja lels ļaužu pulks. Visi steidzēs pi vagona, lai apsveikt varūneigūs mūcekļus. Vagonā tyka pīnastas pučes un daudz paceņu ar dažaidom ādamom vīlom. Arī tôļôkôs stacijās viļcīni sagaideja daudz ļaužu. Vysu jūs acīs beja osoras un reizē ari prīks.

Lelu pôrsteigumu visim trimdinīkim sagôdôja V. E. veiskups Rancans storp Sylovas un Užvaldas stacijom. Jys paziņoja, ka tim labi pazeistamais — gara auguma, skrondôs tārpts pristers ir veiskups. Tur pat uzlyka veiskupam-mūcekļam golvā sorkonu miceiti (veiskupa capureiti). Nivīns nu klētasūšim nazynôja, ka jūs vydā beja tik augsts goreidzniks, izjamūt bk. Proncketisu, kurs beja klāt pi konsekracijas Piterpili.

Interesanti izaskateja šys appleisušais mūceklis ar veiskupa capureiti golvā. Jô leidzbidri beja ļūti pārsteigti un nazynôja, vai tei ir patīseiba, vai tikai juki. Beidzūt saprota, ka patiseiba un ar lelu cinu steidzēs nūskupsteit veiskupam rūku.

Pēdeigi viļcīņs sasnēdze Daugavpili. Ari te bejušūs cītumnīkus sagaideja miļzeigs ļaužu daudzums. Īsaroda vītējī goreidznīki un piļsātas vaļdes porstovi. Skūlu jaunôtne nūsastoja uz perona ryndôs. Viļcinam pinokūt, orkestrs sôka spēlēt pavesta un vaļsts himnas. Bejuši trimdiniki tyka pîlyugti stacijas I. kl. bufetē, kur tim vītejī katoli sagatavojuši pušdines. Ēsšonas laikā latvišu skūlu jaunčtne izpiļdeja dažas dzismes. Veiskups Matuļonis sirsneigi pasateice daugavpilīšim par sagaideišonu un deve, pyrmū reizi publiski, sovu Apostoliskū svēteibu.

Jys runôja skaidrā latvīšu volūdā, uzsvārdams, ka Latvija ir jô ūtro dzimtine.

Šite Jys ir strodojis ap 10 godim. Pēc tam visi atsagrize viļcīnī, kurā jau beja pôrlyktas un sakārtotas trimdinīku „Montas”: kules ar sovetu produktim, katleni, trumuli, čainiki, lôdeites un c. Atskanēja svātos dzīsmes. Viļcīņs dēvēs uz Leitovas pusi, kur ticeigô tauta sagaideja sovus lobôkūs dālus. Apmāram pēc pôrs stuņdem pristeri-mūcekli ibrauce sovā dzymtajâ zemē. Satikt beja daudz goreidznīku, vaļdeibas pôrstôvi un ticeigo tauta.

1

Pi roksta pīvīnotos biļdeitēs redzim, kai izaskateja pristeri-mūcekli pēc atsagrīzšonas nu trymdas. Daži nu tim skrondôs tārpti un ir leidzeigi pošim pādejim übogim un lazarim. Nūvorguši. Slimi. Acis īkrytušas. Sejas izteiksmē saskotams nūgurums, bet radzams ari lels gora styprums. Šī pristeri ir leidzeigi senejim katakombu īdzeivotôjim. Un veiskups! Cik nūžālojams jys izaskota! Līkās, leidzeiga jam ūtra naboga plašajā Krīvijā vairs nabeja… Viņš atgôdynoj katakombu veiskupu, kuram vajadzēja slēptīs nu ticeibas vojotojim zam zemes. Patīši, ir jôraud, raugūtīs uz taida skota! Kas tagad teik dareits Krīvijā ar ticeigim, pristerim un myusu svātumim!

Bet tūmār jôdūmoj, ka tū upuri un mūcekļu asnis naīs zudumā. Nav šaubu, ka Krīvija beidzūt byus breiva nu šos nalaimes un lôstim. Dīvs ir un atļaus tikai leidz laikam plūseitīs nataisneigai un varmūceigai bezdīveibai.

Mynātūs mūcekļu par ticeibu korstôkô vēlēšonēs beja apmeklēt Latviju, jo tei jim ir tik pazeistama un tyva. Kai jau redzējom, visi jī, eisoku vai garēku laiku, izaturēja myusu dzimtinē un strôdôja dvēseļu pesteišonas dorbu.

Tai, 4. novembrī daži nu bejušim trimdinīkim, ar veiskupu Matuļonisu, apmeklēja Reigu. Te jī salyka viziti myusu Augstajam Ganeitôjam V. E. Archiveiskupam un sirsneigi pasateice jam par pyrmû sveicini un sajemšonu. Veiskups Matuļonis reizē ar bazneickungim Cegisu, Deinisu, Ilginu, Paškeviču un Ladygu apcīmoja ari Goreigū Semināru. Izjusti visus apsveice kleriku vacokais diak. G. Zirnis. Jys tai apmāram pasaceja:

„Jyusu Ekselence un ļūti cīneitī mūcekli! Līgsmi mes asam, jo šudiņ mums ir gūds un laime redzēt un apsveikt ļūti ratus un meilus visus — uztycamûs Kristus kolpus. Te nok prētā s. Rokstu vordi: „Svēteigi asat, kad jyusus manis dēļ nīvēs un vojos.” Jyus asat tī svēteigī, kas Pesteitôja un dvēseļu dēļ zīdējot sevi vysā un paneset vysaidas cīsšonas un vērgus tamā nūžālojamajā Krivijā. Lai gon mes pazeistam, jo tai varātu teikt, tikai ānu nu jyusu cīsšonom, tūmār tamā vysā saskotama jyusu dziļo ticeiba un mīlesteibā uz Pesteitēju. Kas jyusus spīde uzajimt īt šū cīsšonas ceļu un kas jums deve spākus un iztureibu vysūs tamūs vergūs? Drūši vīn jyusu dziļô ticeiba un korstô mīlesteiba uz Dīvu un dvēselēm. Vvssirsneigôk pasateicam par tū, ka Jyus pagûdynôjot myusus ar sovu apmeklēšonu. Meš asam jauni un veļ bez pīdzeivôjumim. Bet sovā prīškā mes radzam dzeivu Pesteitôja mīlesteibas pīmāru. Lai ticeiba un mīlesteiba myusu sirdīs vēļ vairôk nûsastyprynôtu, lyudzam, Jyusu Ekselenci, pateikt mums dažus pamôceibas vordus un dūt sovu Apostoliskū svēteibu.”

Svātdiņ, 5. novembrī V. E. veiskups Matuļonis nūturēja s. Jākuba katedrālē svineigu s. Misi. Pīmārôtu môceibu pasaceja bk. dekāns Piebalgs. Visi izgôja nu bazneicas ar dziļom nûpyutom.

 

LKDIPAK

Pārdomas pēc svētceļojuma uz Skaistkalni

“Šis svētceļojums bija labākais, kādā esmu bijusi, nevis tikai tāpēc, ka kopā ar mani gāja fantastiski cilvēki un programma bija laba, bet arī tāpēc, ka ļoti daudz ko pārdomāju, īpaši klusuma stundās. Sapratu, ka man ir ļoti daudz iespēju iesaistīties gan kopienās, gan arī draudzes dzīvē,” tā par svētceļojumu uz Skaistkalni stāsta kāda divdesmitgadīga svētceļniece.

Droši vien daudzi no 65 svētceļniekiem, kas devās ceļā no Rīgas 4. maijā, varēja teikt līdzīgus vārdus 7. maijā, sasnieguši Skaistkalnes Dievmātes, Latvijas Ģimeņu Karalienes svētvietu. Lai arī svētceļojumam uz Skaistkalni ir jau desmit gadus ilga priekšvēsture, tomēr šogad tas patiešām bija īpašs – gatavojoties  Labā Gana svētdienai, Lūgšanu dienai par aicinājumiem, kas šogad iekrita tieši pirmajā maija nedēļas nogalē, svētceļotājiem pievienojās arī Rīgas Garīgā semināra audzēkņu pulks un konsekrētās māsas. Tādējādi varējam piedzīvot aicinājumu dažādību un skaistumu, kā arī Dieva svētību sadarbībai.

“Dievam nav nepieciešami pūļi, lai veiktu Savu nodomu. Viņam ir nepieciešams viens cilvēks. Un tas esi tu,”

teica pr. Ilmārs Tolstovs pēdējā konferencē. Kopā ar pr. Renāru Birkovu uzņemoties svētceļojuma garīgo vadību, pr. Ilmārs katrai dienai bija sagatavojis ļoti uzrunājošas pārdomas par aicinājuma būtību, balstoties uz Dieva Atklāsmi, ko saņēma Ādams un Ieva , Ābrahams, Mozus, pravieši un apustuļi. Tagad ir mūsu kārta – būt Dieva sūtītiem. Kā nekā Pāvests Francisks savā vēstījumā 54. Lūgšanu dienai par aicinājumiem, ko svinējam 7. maijā,  par galveno tēmu ir izvēlējies misiju – piedzīvot, ka visi esam “Gara mudināti doties misijā”.

Daudzu jauniešu dzīvēs jau tagad var pamanīt šādas ilgas un dedzību veltīt laiku un spēkus lieliem mērķiem  – tā, piemēram, Radio Marija Latvija komandas jaunieši, ejot kopā ar mums svētceļojumā, centās nodrošināt lūgšanu translāciju radio klausītājiem.

Ko paši jaunieši sagaida no Baznīcas?

Lūk, dažas no viņu atbildēm:

  • “Jaunieši meklē vietu, kur satikties un būt. Baznīcai būtu jākļūst par telpu (ne tikai fiziskā nozīmē), kur elpot un salikt kopā visu, kas notiek. Vietu, kas nav nodalīta no pārējās dzīves pieredzēm, bet gan palīdz to visu sakārtot, izprast un ieraudzīt jēgu. Līdz ar to šī telpa ietver vietu, kur būt, fiziskā nozīmē, citus jauniešus kā kopienu, kas pieņem un parāda, ka ir iespējams izdzīvot kristietību arī mūsdienu kultūrā, un, ja vien iespējams, arī kādu atvērtu un nobriedušāku personu, kas sagaida un nepamāca, bet gan uzklausa, iedrošina un palīdz ieraudzīt tādu kopēju virzību. Un tad jau nāk klāt viss pārējais – aktivitātes, piesaistīšanas un iesaistīšanas pasākumi utml., kam, protams, jābūt labā kvalitātē.”
  • “Jaunieši no Baznīcas sagaida interesantu un jauniešiem atbilstošu veidu kā izzināt garīgās lietas, jo tas ir viens no soļiem, lai jaunieši varētu pietuvoties Dievam.”
  • “Es nezinu, ko citi gaida, bet es… es no Baznīcas gaidu atbalstu.”
  • “Šis svētceļojums man raisīja domas par to, ka ja cilvēks pieņem savu aicinājumu, tad Dievs viņam palīdz un atbalsta. Un nav jābaidās pieņemt aicinājumu! No Baznīcas es sagaidu garīgu atbalstu un palīdzību, ja tas ir nepieciešams.”

Mēs ticam, ka Baznīca vēlas un var sniegt šo atbalstu. Svētceļojums uz Skaistkalni, kurā mūs aizveda ilgas atrast un pilnīgāk izdzīvot savu kristīgo aicinājumu, šķiet, bija pierādījums varēšanai.

“Baznīcā ikvienam ir sava vieta, neatkarīgi no kārtas un stāvokļa. Ikviens, arī jaunieši ir aicināti būt aktīvi un klātesoši Baznīcā,”

apkopojot savas pārdomas par būtiskākajām atziņām svētceļojuma laikā, teica pr. Ilmārs. Gribas cerēt, ka svētceļojums uz Skaistkalni arī turpmākajos gados apvienos visus aicinājumus un harizmas, kādas ir mūsu Latvijas Baznīcā, vienotā lūgšanā par aicinājumiem.

Ar prieku varam pavēstīt vēl kādu priecīgu ziņu saistībā ar  Skaistkalnes svētvietu  – šogad tā ir izraudzīta arī par norises vietu ikgadējai vasaras nometnei jauniešiem “Campo Jēzus”, kas notiks 5.-8. jūlijā. Nometne jau trešo gadu pulcēs jauniešus, kas vēlas piedzīvot prieku, ko sniedz attiecības ar Dievu un kopība ar citiem līdzīgi domājošiem vienaudžiem.

Ieklausoties Pāvesta Franciska pamudinājumā, stāsimies pretī “mazdūšības kārdinājumam”, turpinot lūgt Kungu, lai Viņš “dotu mums Evaņģēlijā iemīlējušos priesterus (un arī lajus! – piebilde), kuri būtu spējīgi kļūt par tuvākajiem visiem saviem brāļiem un, tādējādi, būt par Dieva žēlsirdīgās mīlestības dzīvo zīmi.”

m. Inese Ieva

Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsa kalpone

(Svētceļnieku fotogrāfijas)

1

“Nomaini dīvānu pret sporta apavu pāri,” šis Pāvesta Franciska iztēli rosinošais uzaicinājums jauniešiem Pasaules Jauniešu dienu noslēgumā daudziem ir palicis spilgtā atmiņā. Gatavojoties svētceļojumam uz Skaistkalni (4.-7. maijā), kura laikā lūgsimies par aicinājumiem uz svētām ģimenēm, konsekrēto dzīvi, priesterību, evaņģelizāciju un misiju, aicinām izlasīt Pāvesta Franciska vēstījumu. Un meklējam jau kedas!!!

logo


Vēstījums 54. Lūgšanu dienai par aicinājumiem

Gara mudināti doties misijā

 

Dārgie brāļi un māsas,

iepriekšējo gadu laikā mums bija iespēja pārdomāt par diviem kristīgā aicinājuma aspektiem – par pamudinājumu “iziet no sevis”, lai klausītos Kunga balsi, un par to, cik liela nozīme ir ekleziālajai kopienai, kas ir īpaša vieta, kur Dieva aicinājums rodas, tiek dzīvināts un izpaužas.

Tagad, atzīmējot 54. Pasaules Lūgšanu dienu par aicinājumiem, es gribētu pievērsties kristīgā aicinājuma misionārajai dimensijai. Tas, kurš ļauj Dieva balsij sevi piesaistīt  un sāk sekot Jēzum, ļoti ātri atklāj sevī neizdzēšamu vēlmi nest Labo vēsti brāļiem, iesaistoties evaņģelizācijā un mīlestības kalpojumā. Visi kristieši pēc savas dabas ir Evaņģēlija misionāri! Patiesi, māceklis nesaņem Dieva mīlestības dāvanu savam mierinājumam; viņš nav aicināts izrādīt sevi, ne arī rūpēties par kāda uzņēmuma interesēm; vienkārši, viņu ir skāris un pārveidojis prieks par to, ka var justies Dieva mīlēts, un viņš nespēj paturēt šo pieredzi tikai sev: “Evaņģēlija prieks, kas piepilda mācekļu kopienas dzīvi, ir misionārais prieks” (ap. pamudinājums Evangelii gaudium, 21).

Tāpēc misionārais uzdevums nav kaut kāda kristīgās dzīves piedeva, it kā tas būtu kāds rotājums, bet, tieši pretēji, pieder ticības pašai būtībai: attiecības ar Kungu ietver sevī šo “būt sūtītiem” pasaulē kā Viņa vārda praviešiem un Viņa mīlestības lieciniekiem.

Pat ja mēs sevī piedzīvojam daudz trauslumu un reizēm varam justies mazdūšīgi, mums ir jāpaceļ galva uz Dievu, neļaujot sevi nospiest nepiemērotības sajūtai un nepadodoties pesimismam, kas padara mūs par pasīviem gurdenas un rutīnas pārņemtas dzīves vērotājiem. Bailēm nav vietas: pats Dievs ierodas šķīstīt mūsu “netīrās lūpas”, padarot mūs misijai piemērotus. “Noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks. Un es dzirdēju Kungu sakām: ‘Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?’ Tad teicu: ‘Es te, sūti mani!’” (Is 6,6-8).

Katrs māceklis misionārs dzird savā sirdī šo dievišķo balsi, kas to aicina “doties” ļaužu vidū, kā to darīja Jēzus, visus “dziedinot un svētījot” (Apd 10,38). Patiesi, esmu jau atgādinājis citas reizes, ka katrs kristietis Kristības spēkā ir “kristoforo”, tas ir, “tas, kurš nes Kristu” brāļiem (sal. Katehēze, 2016. gada 30. janvāris). Tas sevišķi attiecas uz tiem, kuri ir aicināti īpaši veltīt savu dzīvi, kā arī uz priesteriem, kuri nesavtīgi ir atbildējuši “Lūk, te es esmu, Kungs, sūti mani!”. Viņi ir aicināti ar atjaunotu misionāro entuziasmu iziet no svētajiem dievnama mūriem, lai ļautu Dieva maigum pārplūst pār cilvēkiem (sal. Hrizmas svētīšanas Svētās Mises homīlija, 2016. gada 24. marts). Baznīcai ir vajadzīgi  priesteri, kas būtu paļāvīgi un miera pilni, jo ir atklājuši īsto dārgumu, un, kas būtu nemiera dzīti, lai ar prieku dotos atklāt to visiem (sal. Mt 13,44).

Protams, runājot par kristīgo misiju, rodas ne mazums jautājumu: ko nozīmē būt Evaņģēlija misionāram? Kas piešķir mums spēku un drosmi sludināšanai? Kāda ir tā evaņģēliskā loģika, no kuras misija smeļas iedvesmu? Mēs varam atbildēt uz šiem jautājumiem, kontemplējot trīs evaņģēliskās ainas: Jēzus misijas sākumu Nācaretes sinagogā (sal. Lk 4,16-30); ceļa gājumu, ko Viņš, būdams augšāmcēlies, veic kopā ar Emmausas mācekļiem (sal. Lk 24,13-35); un, visbeidzot, līdzību par sēklu (sal. Mk 4,26-27).

Jēzus ir Svētā Gara svaidīts un sūtīts

Būt māceklim misionāram nozīmē aktīvi piedalīties Kristus misijā, ko pats Jēzus apraksta Nācaretes sinagogā: “Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem. Viņš ir sūtījis mani pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu; salauztos darīt brīvus, pasludināt Kunga žēlastības gadu“ (Lk 4,18-19). Tā ir arī mūsu misija: būt Svētā Gara svaidītiem un iet pie brāļiem, lai sludinātu Vārdu, tādā veidā kļūstot viņiem par pestīšanas instrumentu.

Jēzus iet mūsu ceļā mums līdzās

Saskaroties ar jautājumiem, kas iznirst no cilvēka sirds dziļumiem, un ar izaicinājumiem, kas saistās ar šīs dzīves realitāti, mēs varam justies nomaldījušies un var likties, ka mums pietrūkst enerģijas un cerības. Pastāv risks uzskatīt kristīgo misiju tikai par neīstenojamu utopiju vai vismaz par kaut ko, kas pārsniedz mūsu spēkus. Tomēr ja kontemplējam Augšāmcēlušos Jēzu, kurš soļo līdzās Emmausas mācekļiem (sal. Lk 24,13-15), tad mēs atkal no jauna varam atgūt paļāvību; šajā evaņģēliskajā ainā mums ir darīšana ar īstu “ceļa liturģiju”, kas ir pirms Vārda un Maizes laušanas liturģijas, un kas vēstī, ka uz katra mūsu soļa Jēzus ir mums līdzās! Divi mācekļi, Krusta ieļaunojuma ievainoti, atgriežas mājās pa sakāves ceļu: viņi nes savā sirdī salauztu cerību un nerealizējušos sapni. Evaņģēlija prieka vietu viņos ieņem skumjas. Ko dara Jēzus? Viņš tos netiesā, bet iet kopā ar viņiem. Tā vietā, lai celtu vēl lielāku mūri, Viņš palīdz tiem izrauties ārā. Viņš lēnām pārveido viņu mazdūšību, liek degt viņu sirdīm un atver viņu acis, sludinot Vārdu un laužot maizi. Tāpat arī kristietis nenes viens pats misijas nastu, bet piedzīvo – tai skaitā, grūtībās un neizpratnē – “ka Jēzus viņu pavada, elpo kopā ar viņu, strādā kopā ar viņu. Viņš jūt, ka dzīvais Jēzus ir ar viņu visos viņa misionāra pienākumos” (ap. pamud. Evangelii gaudium, 266).

Jēzus liek uzdīgt sēklai

Visbeidzot, ir svarīgi mācīties no Evaņģēlija, kādā stilā vajadzētu sludināt. Patiesi, nereti pat vislabāko nodomu vadīti, varam iekrist zināmā varas, prozelītisma vai tolerances trūkuma pilna fanātisma mānijā. Turpretī Evaņģēlijs aicina mūs atmest panākumu un varas elkdievību, pārlieku lielās raizes par strukturālo sakārtotību, kā arī zināmas bailes, kas ir vairāk saistītas ar sasniegumu, nevis ar kalpošanas garu. Pat ja Valstības sēkla ir maza, neredzama un reizēm nenozīmīga, tā tomēr klusi aug, pateicoties Dieva nemitīgajai darbībai: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana” (Mk 4,26-27). Tas ir mūsu paļāvības pirmais iemesls: Dievs pārsniedz mūsu gaidas un pārsteidz mūs ar savu nesavtību, panākot, ka mūsu darbs nes tādus augļus, kas pārsniedz cilvēciskās efektivitātes aprēķinus.

Ar šo evaņģēlisko paļāvību mēs atveramies Gara klusajai darbībai, Gara, kurš ir misijas pamats. Bez pastāvīgas kontemplatīvās lūgšanas nekad nevarēs pastāvēt ne pastorālais darbs aicinājumu jomā, ne kristīgā misija. Tāpēc ir jādzīvina kristīgā dzīve, klausoties Dieva Vārdu, un jo īpaši ir jāizkopj personīgas attiecības ar Kungu Euharistijas adorācijā, kas ir tikšanās ar Dievu īpašā “vieta”.

Es gribu sevišķi pamudināt uz šo dziļo draudzību ar Kungu, lai izlūgtu no augšienes īpaši jaunus aicinājumus uz priesterību un konsekrēto dzīvi. Dieva tautai ir vajadzīgi gani, kuri veltī savu dzīvi kalpošanai Evaņģēlijam. Tāpēc lūdzu draudžu kopienām, asociācijām un daudzām Baznīcā esošajām lūgšanu grupām: stājoties pretī mazdūšības kārdinājumam, turpiniet lūgt Kungu, lai Viņš sūtītu strādniekus savā laukā un dotu mums Evaņģēlijā iemīlējušos priesterus, kuri būtu spējīgi kļūt par tuvākajiem visiem saviem brāļiem un, tādējādi, būt par Dieva žēlsirdīgās mīlestības dzīvo zīmi.

Dārgie brāļi un māsas, arī šodien mēs varam no jauna atgūt dedzību, lai sludinātu Evaņģēliju, un mēs varam iedrošināt, sevišķi jauniešus, sekot Kristum. Izplatoties pagurumam ticībā vai tam, ka šī ticība tiek aprobežota tikai ar “pildāmajiem pienākumiem”, mūsu jaunieši grib atklāt Jēzus personas mūžam aktuālo pievilcību, ļaut Viņa vārdiem un žestiem izvirzīt sevī jautājumus, un visbeidzot, pateicoties Viņam, tie grib sapņot par patiesi cilvēcisku dzīvi, kuru piepilda ar prieku mīloša sevis ziedošana.

Vissvētākajai Jaunavai Marijai, mūsu Pestītāja Mātei, pietika drosmes piepildīt šo Dieva sapni, ieliekot Viņa rokās savu jaunību un savu entuziasmu. Lai viņa ar savu aizbildniecību izlūdz arī mums tādu pašu sirds atvērtību, gatavību atbildēt Kunga aicinājumam, sakot savu “Lūk, te es esmu”, un prieku doties ceļā (sal. Lk 1,39), lai, tāpat kā viņa, sludinātu Viņu visai pasaulei.

 

+ Pāvests Francisks

Vatikānā, 2016. gada 27. novembrī
Adventa Pirmajā svētdienā

Tulkojums ©www.katolis.lv

17310801_1347072495353409_1317534330_o

Vairs tikai mēnesis atlicis līdz Labā Gana svētdienai, lūgšanu dienai par aicinājumiem. To šogad īpašā veidā izdzīvosim, dodoties svētceļojumā uz Skaistkalni, kurā lūgsimies par stiprām ģimenēm, labiem dzīvesdraugiem, kā arī aicinājumiem uz konsekrēto dzīvi un priesterību.

Skaistkalne šogad ir izraudzīta arī par vietu, kur notiks gadskārtējā nometne jauniešiem “Campo Jēzus” (3.-6. jūlijs)!

Svinot Konsekrētās dzīves dienu, sv. Jēkaba katedrālē pulcējās vairāk kā 40 konsekrētās personas, lai arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča vadībā svinētu Svēto Misi, atjaunotu savu uzticību Kungam svētsolījumos un lūgtos viens par otru. Konsekrētās dzīves dienu pēc sv. Jāņa Pāvila II iniciatīvas sāka svinēt 1997.gadā kā lūgšanas dienu par konsekrētajām personām. Svinot to Kunga prezentācijas svētnīcā svētkos jeb Sveču dienā (2.februārī), tā ir atgādinājums, ka konsekrētie ir aicināti būt par Kristus gaismas atspīdumu visiem cilvēkiem.

Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, uzrunājot Dievam veltītos, uzsvēra šī aicinājuma nozīmi Baznīcā, kā arī pasaulē. Ejot savu ceļu, Dievam veltītais kļūst par zīmi pasaulei, kas pretojas egoistiskām sabiedrības tendencēm, “nepeld pa straumi”, bet paliek uzticīgs citām vērtībām. Viņi kļūst kā svece.

Svece – simbols gaismai no debesīm, kas savā spožumā apvērš prioritātes.

Arhibīskaps uzsvēra, ka konsekrētie, saliekot solījumus, apzināti izvēlas būt atvērti Dievam:

Šie svētki mums atgādina, ka “ne no maizes vien dzīvo cilvēks”. Mūsu visu sirdīs slēpjas dziļākas ILGAS, kas lika Simeonam saukt: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu”. Esam aicināti atvērties ILGĀM, kas ir mūsos. Katrs ir aicināts iziet pretī Dievam un ļaut, lai Dieva gaisma ienāk viņā.

 


UZZIŅAI

Latvijas Baznīcā Svētais Gars ir ļāvis uzplaukt kopienām ar ļoti dažādām harizmām – ir gan kontemplatīvās dzīves māsas (Baskāju Karmela māsas Ikšķilē), gan arī daudzas kopienas, kas savā ikdienā apvieno lūgšanu ar apustulisko darbību (11 sieviešu un 7 vīriešu kongregācijas un ordeņi, kā arī 3 sekulārinstitūti). Pavisam kopā Latvijā Dievam konsekrētu dzīvi izdzīvo vairāk kā 100 sievietes un 30 vīrieši. Ordeņu brāļi kalpo arī kā priesteri Latvijas draudzēs. Konsekrētās personas palīdz katehēzes darbā, veic individuālo garīgo vadību, vada jauniešu grupas un svētceļojumus, palīdz ģimenēm. Jau vairākus gadus Latvijā tiek organizētas padziļinātas rekolekcijas, brāļu un māsu vadībā. Sadarbībā starp kopienām ir izveidojusies un turpinās ikgadējā nometne jauniešiem “Campo Jēzus”. Kopienas – aicinātas būt par mīlestības vietām – sniedz dažāda veida garīgo un materiālo palīdzību cilvēkiem krīzes situācijās, kā arī velta savu dzīvi, lai kalpotu Jēzum sabiedrības atstumtajos, nabagajos, cietējos, cietumniekos.

 

LKDIPAK

Foto: BVJM māsas kalpones

banner5-1080x493

2018. gada oktobrī Romā notiks Bīskapu sinodes XV kārtējā ģenerālā asambleja, kuras tēma šoreiz būs: “Jaunieši, ticība un aicinājuma izzināšana”. Sinodes ģenerālsekretārs kardināls Lorenco Baldiseri (Lorenzo Baldisseri) šī gada 13. janvārī preses konferencē Romā iepazīstināja sabiedrisko saziņas līdzekļu pārstāvjus ar Bīskapu sinodes priekšziņojumu par šo tēmu.

Dokuments ir nosūtīts Austrumu katoļu Baznīcu hierarhu padomēm, bīskapu konferencēm, Romas kūrijas dikastērijiem un Konsekrētās dzīves institūtu ģenerālpriekšnieku savienībai, tādējādi uzsākot apspriešanas posmu “visā Dieva tautā”. Tas paredz ievākt informāciju un pienācīgi izzināt mūsdienu jauniešu situāciju dažādās dzīves jomās, lai to iestrādātu Bīskapu sinodes darba dokumentā Instrumentum laboris. Apspriešanā aicināti piedalīties arī visas pasaules jaunieši.

Kardināls atzīmēja, ka jauniešiem veltītā Sinode turpina to ceļu, ko Baznīca iet pāvesta Franciska vadībā. Priekšziņojumā akcentēta prieka un mīlestības centralitāte, atsaucoties uz adhortāciju Evangelii gaudium un Amoris lætitia. Netrūkst arī atsauču uz Laudato si, Lumen Fidei, kā arī pāvesta Benedikta mācību.

Dokumentam ir trīs daļas. Pirmā aicina ieklausīties realitātē. Otra uzsver, cik liela nozīme ir aicinājuma dziļākai izpratnei ticības gaismā, lai izdarītās izvēles patiešām atbilstu Dieva gribai un nāktu personai par labu. Trešā runā par pastorālo darbu Baznīcas kopienā. Dokumentu ievada evaņģēliskais “mīļotā mācekļa” tēls.

Pirmā daļa, kas saucas “Jaunieši mūsdienu pasaulē”, apraksta jauniešu situāciju mūsdienu realitātē, ņemot vērā atsevišķu reģionu īpatnības. Tā atsaucas uz dažiem sociālo pētījumu rezultātiem, kas var palīdzēt risināt ar aicinājuma izzināšanu saistītos jautājumus (izaicinājumi, kas saistīti ar “scientisko” kultūru, nedrošība, bezdarbs, korupcija, kā arī alkoholisma problēma, spēļu atkarība un narkomānija).

Otrā, centrālā, daļa – “Ticība, atpazīšana, aicinājums” – uzsver, ka aicinājuma atpazīšanas pamatā ir “ticība kā līdzdalība Jēzus uztveres veidā”. Pateicoties tai, “dialogā ar Kungu un, ieklausoties Svētā Gara balsī”, cilvēks izdara savas dzīves fundamentālās izvēles. Vienīgi korekti atpazīstot savu aicinājumu, jaunietis spēs atrast savu īsto, vienīgo un neatkārtojamo dzīves ceļu. Šo procesu raksturo trīs vārdi, kas izmantoti jau dokumentā Evangelii Gaudium, 51: atpazīt (to, kas notiek iekšējā pasaulē), interpretēt (to, kas ir atpazīts) un izlemt (tas ir “autentisks cilvēka brīvības un personiskās atbildības akts”).

Dokuments paskaidro, ka vārds “aicinājums” jāsaprot plašākā nozīmē – tas aptver visu iespēju spektru, kādā cilvēks var pilnībā realizēt savu dzīvi ar prieku un mīlestību, ko dod sevis dāvāšana Dievam un citiem. Runa vispirms ir par kādas konkrētas formas izvēli, kādā šī realizācija var notikt – tā ir “izvēļu sērija, kas iezīmē dzīves kārtu (laulība, priesterība, konsekrētā dzīve), profesiju, iesaistīšanos sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, dzīves stilu, laika un naudas menedžmentu utt.”

Izvēle notiek apslēpti sirdsapziņas dziļumos. Tur katrs pats ieklausās Dieva balsī, runā ar Viņu un visbeidzot pieņem lēmumu. Citu cilvēku palīdzība, ciktāl tā ir vajadzīga, nevar aizstāt šo intīmo un personisko dialogu.

Trešajā nodaļā, kuras nosaukums ir “Pastorālais darbs”, uzsvērts, cik lielu uzmanību Baznīca piešķir tam, lai “palīdzētu jauniešiem pieņemt Evaņģēlija prieku” mūsdienās, tik lielas nenoteiktības un nedrošības apstākļos.

 (tulk. m. Otīlija Kovaļevska)

logo

Sindodi sagatavojošais dokuments (ENG) >>

Lūgšanu iniciatīva par Sindodi #PrayforSynod >>

Žēlsirdības gada noslēguma svinības kā varens beigu akords izskanēja Aglonas Dievmātes bazilikā 21. novembrī, pulcinot cilvēkus no tuvām un tālām Latvijas draudzēm. Apustuliskā Nuncija arhibīskapa Pedro Lopeza Kintana vadībā tika svinēta Euharistija, koncelebrējot visiem Latvijas bīskapiem, kā arī vairāk kā piecdesmit priesteriem. Tā bija pateicība Dievam par Pāvestam Franciskam dāvāto iedvesmu izsludināt Žēlsirdības gadu, kā arī šajā laikā saņemtajām žēlastībām. Baznīcas vienotības dimensiju izcēla arī dažādu konsekrētās dzīves kopienu pārstāvju klātbūtne, kuri kuplā skaitā bija pulcējušies pie Aglonas Dievmātes, līdzīgi kā iepriekšējos gados, kad Baznīcā tika atzīmēts Konsekrētās  dzīves gads.

“Tas nav noslēgums, bet gan mūsu dzīves jauns etaps – tagad esam aicināti būt Dieva žēlsirdības liecinieki pasaulē, kurai tik ļoti ir nepieciešama žēlsirdība. Tāpēc bija šis gads – lai mēs mācītos būt žēlsirdīgi kā Tēvs,”

uzsvēra Nuncijs, atsaucoties uz Pāvesta Franciska izdoto vēstuli Žēlsirdības gada noslēgumā “Misericordia et misera” (Žēlsirdība un nožēlojamā). Uzrunājot konsekrētos, arhibīskaps Kintana iedrošināja izdzīvot Dieva žēlsirdību, tajā atrodot veidus, kā konsekrētā dzīve var atjaunoties un uzplaukt.

“Apzināti izdzīvotā žēlsirdībā mēs varam atklāt izlīguma, piedošanas un patiesi brālīgas dzīves ceļu.”

Viņš norādīja arī uz kārdinājumiem, kas ved nevis uz žēlsirdību, bet žēlošanos – tieksmi apsūdzēt Dievu visās grūtībās, kas piemeklē, vēlēšanos radīt “neapmierināto grupu” savam atbalstam, pieprasot, lai mainītos citi, nevis pats, kā arī mazdūšību.

“Iegājām caur Žēlsirdības durvīm, bet ne jau lai šeit, baznīcā, paliktu. Tagad esam aicināti pārkāpt slieksni uz pretējo pusi  – kā svētceļnieki, kā žēlsirdības liecinieki pasaulei.”

Arī Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis ar cerību modinošiem vārdiem iedrošināja klātesošos ticēt Latvijas nākotnei un atdzimšanai. Īpaši saviļņojošs bija brīdis, kad bīskaps aicināja visus dievnamā pulcējušos vienoties kopīgā lūgšanā – himnā “Dievs, svētī Latviju”.

Kā īpaša žēlastība bija iespēja pagodināt sv. Staņislava Papčiņska un sv. Mātes Terēzes relikvijas – Žēlsirdības gads mums ir nesis prieku par divu Latvijā kalpojošu kongregāciju – Priesteru mariāņu un Žēlsirdības misionāru – dibinātāju kanonizāciju, kā arī par Dzīvības Mātes institūta dibinātāja t. Marija Eugēnija no Bērna Jēzus beatifikāciju! Dieva žēlsirdību varējām slavēt arī bīskapa Antona Justa dzīvē, sveicot viņu trīskāršajos svētkos (svinot 85 dzīves gadus, 55. priesterības un 20. bīskapa ordinācijas gadadienu), kā arī māsas Teresitas Pijas PIJ aicinājumā – viņa tieši pirms 60 gadiem 21. novembrī Aglonas klosterī saņēma ordeņa tērpu, veltot dzīvi Dievam.

Pēc svinīgās Euharistijas konsekrētās māsas un brāļi, kā ierasts, tikās savā lokā, lai dalītos liecībās par Žēlsirdības gada laikā piedzīvotajām žēlastībām. Izskanēja prieks par sadraudzību un vienotību kopīgi veiktajā misijā – gan Pasaules Jauniešu dienu laikā, gan kopīgi organizētajās rekolekcijās jauniešiem “Campo Jēzus” un citos Žēlsirdības gada notikumos. Tikšanās laikā tika pārspriestas arī citas aktualitātes – Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves apvienību kongregācijas darbs pie dokumenta “Mutuae Relationes”, kas apskata bīskapu un konsekrēto personu sadarbību Baznīcas kopīgajā misijā, kā arī 2018. gada oktobrī plānotā Bīskapu sinode “Jaunieši, ticība, aicinājums”, kas iecerēta kā turpinājums sinodei par ģimenes jautājumiem.

Neraugoties uz to, ka Žēlsirdības gads noslēdzas, esam jauna uzdevuma priekšā – no Tēva saņemto žēlsirdību nest tālāk citiem.

LKDIPAK

Foto: BVJ Marijas māsas kalpones

© Jānis Evertovskis, Vatikāna Radio

Audiencē pie pāvesta piektdien, 28. oktobrī ieradās Bīskapu konferenču pārstāvji, kuri ir atbildīgi par konsekrētās dzīves institūtiem. Vēršoties pie garīdzniekiem un konsekrētajām personām, Svētais tēvs aicināja novērtēt harizmu dažādību vietējās Baznīcās un atgādināja, ka Baznīcai ir īpaši vajadzīgas kontemplatīvās dzīves kopienas, kuru locekļi klusumā lūdzas.

„Konsekrētā dzīvē ir garīgs mantojums, kas nes labumu visai Kristus Miesai”, sacīja Francisks. Tā ir dāvana Baznīcai. Viņš mudināja garīgos ganus būt tuviem konsekrētajām personām, izturēties pret viņām ar maigumu un mīlestību, un palīdzēt Dieva tautai saskatīt konsekrētās dzīves nozīmi. Gani ir aicināti – viņš uzsvēra – respektēt Baznīcas daudzdimensiālo raksturu un nepieļaut nekādas manipulācijas. Tā kā Svētais Gars nemitīgi dveš tur, kur Viņš grib un kad Viņš grib, visu laiku veidojas dažādi konsekrētās dzīves institūti. Ļoti liela nozīme ir izšķiršanas dāvanai. Bīskapiem ir jāprot saskatīt harizmātisko dāvanu autentiskumu. Tā ir nopietna atbildība, ko viņi uzņemas universālās Baznīcas vārdā.

Konsekrētās personas pāvests aicināja nejaukt leģitīmo autonomiju ar norobežošanos un neatkarību, kā arī paturēt prātā, ka viņas ir Baznīcas sastāvdaļa. Viņām nemitīgi jātiecas uz centru, proti, uz Kristu. Runājot par attiecībām starp garīgajiem ganiem un konsekrētajām personām, Francisks mudināja klātesošos padziļināt šīs attiecības, veidot un izkopt dialogu, censties aizvien labāk vienam otrā ieklausīties un kopīgi meklēt patiesību. „Savstarpējas attiecības nevar pastāvēt tur, kur vieni dod pavēles, bet citi baiļu vai izdevīguma dēļ pakļaujas”, uzsvēra Svētais tēvs un atgādināja, ka visi ir aicināti būt par tiltu veidotājiem un brālīgi līdzdarboties citam ar citu Baznīcas labā. Mūsdienās ir īpaši vajadzīga vienotība dažādībā. Pāvests mudināja nebaidīties no dažādības, kuras avots ir Svētais Gars.

Uzrunas noslēguma daļā Francisks sevišķu vērību piegrieza kontemplatīvajām māsām, atsaucoties uz savu šī gada 22. jūlijā izdoto apustulisko konstitūciju “Vultum Dei quaerere” (Meklējot Dieva vaigu), kas ir veltīta sieviešu kontemplatīvajai dzīvei. Dokumentā Francisks atgādina, ka pasaulei, kura meklē Dievu, tai skaitā, darot to neapzināti, konsekrētajām personām jākļūst par gudriem sarunu biedriem, lai saskatītu jautājumus, ko izvirza Dievs un cilvēce. Līdz ar to, viņas nekad nedrīkst pārtraukt meklēt Dievu. Baznīcai ir vajadzīgas „kontemplatīvās māsas”, lai mūsdienu cilvēks saņemtu Evaņģēlija Labo vēsti. Viņām ir jābūt par „lukturiem un lāpām”, kas izgaismo mūsdienu cilvēkam ceļu pie Kristus, kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Uzrunā pāvests aicināja garīgos ganus atbalstīt kontemplatīvās māsas ar brālīgu mīlestību un vienmēr izturēties pret viņām kā pret pieaugušām sievietēm, nepārkāpjot viņu lauka robežas.

„Dārgie brāļi”, mudināja Francisks, „mīliet konsekrēto dzīvi un centieties to iepazīt aizvien labāk”.

Minētās audiences dalībnieki n0 28.-30. oktobrim  piedalījās starptautiskā saietā par tematu „Bīskapi un Konsekrētās personas: Vienotības ceļš”.

Pāvesta Franciska uzruna kongresa dalībniekiem >>