Aktualitātes

Sākot ar 24. martu darbosies uzklausīšanas un garīgā atbalsta tālrunis, caur kuru dažādu kongegāciju Latvijas klostermāsas un brāļi būs gatavi sniegt garīgo un emocionālo atbalstu, atbildēt uz jautājumiem savas kompetences robežās.

Uzklausīšanas tālruņa numurs: 28495847

Tālrunis darbojas katru dienu no plkst. 9.00 līdz 21.00. Zvani ir bezmaksas.

Nepaliksim vieni! Esam kopā!

 

Latvijas konsekrēto konference

Martā Vācijā, Regenburgas abatijā uz tikšanos pulcējās Eiropas Konsekrēto konference (EKK) – konsekrēto kopienu priekšnieki. Tikšanās tēma bija “Kopīgi stāties pretī izaicinājumiem Eiropā”, un tās mērķis bija runāt par konsekrētās dzīves izaicinājumiem un to risinājumiem. Eiropas Konsekrēto konferencē ir aptuveni 200 000 locekļu no 28 valstīm. Latvijas konsekrētos pasākumā pārstāvēja Latvijas Konsekrēto konferences prezidente māsa Hanna Rita Laue OP un viceprezidents tēvs Jānis Meļņikovs SJ.

Atklājot konferenci, EKK prezidents Zsolts Labancs (Zsolt Labancz) SP norādīja uz nepieciešamību klausīties citam citā, jo tā var sastapt Dievu. Atsaucoties uz Emausas stāstu Bībelē, tika norādīts, ka maizes laušanā tika atpazīta Kristus klātbūtne. Arī mēs, pucējoties konferencē, esam aicināti ieņemt šo nostāju, daloties savā pieredzē, lai varētu skatīties uz izaicinājumiem, ar kuriem konsekrētie saskaras, un tos spētu risināt. Tikšanās izgaismoja, ka konference Eiropas un nacionālā līmenī ļauj veidot attiecības un kontaktus, citam ar citu dalīties un klausīties, lai kopīgi varētu risināt problēmas.

Māsa Nikola Grohovina (Nicole Grochowina) no luterāņu Kristus brālības ordeņa lekcijā dalījās, ka ikviens kristietis saskaras ar izaicinājumiem. Kristietībā balstīta kārtība, uz kuru gadsimtiem ilgi paļāvāmies, izzūd. Brīvība, kurai nav robežu, veicina bailes, kas savukārt izraisa vispārēju attiecību degradāciju un izolēšanos, izslēgšanu. Izolēšanās un atsvešināšanās ir nopietna cilvēces problēma, kas ved uz iznīcību, tostarp konsekrētās dzīves jēgas izzušanu. Pārmaiņas, kuras nespējam aptvert un kontrolēt, izraisa bailes, kas paralizē. Lielākās bailes ir tās, ka cilvēka dzīve kļūst bezjēdzīga. Indivīds kļūst nenozīmīgs un atsvešināts. Bet cilvēkiem ir vajadzīgas attiecības, kopiena, kas esošajā pasaules kārtībā nepastāv. Kristieši, īpaši, konsekrētie ir aicināti, sekojot Jēzus piemēram, nebaidīties no attiecībām un veidot kopienu, kas var iznīcināt bailes un to sekas.

Šo aspektu uzsvēra arī apustuliskais nuncijs Vācijā Nikola Eterovics (Nikola Eterovic), sakot, ka konsekrētie ir aicināti veidot kopienu, kas ir zīme attiecību iespējamībai pasaulē, kas tik ļoti baidās no attiecībām. Nuncijs atzina, ka dzīve kopienā neizbēgami ietver upurēšanos un kalpošanu, rūpējoties par kopējo labumu, kas ir nozīmīgs aspekts kopienas spēkam, un šīs rūpes norāda uz nākamo kopienas dimensiju – pravietiskumu. Konsekrētie ir aicināti būt pravieši, pravietojot par Dieva esamību pasaulē tiem, kas atsakās no Dieva un dzīves dziļākās būtības un jēgas.

Konferencē izskanēja arī kritiskas piezīmes. Kardināls Žuans Brazs de Avizs (Joao Braz de Aviz), atsaucoties uz pāvestu Francisku, uzsvēra, ka konsekrētie ir aicināti izvairīties no garīgā pasaulīguma, ar ko var slimot, ja sava aicinājuma pamatā liek rūpes par komfortu, pasniedzot tās kā rūpes par Baznīcas labumu, autoritāti, pārāk daudz nodarbojoties ar liturģiju un dogmām, plānošanu, statistiku un organizēšanu, bet aizmirstot par pastorālām vajadzībām un reāliem cilvēkiem.  Konsekrētiem “funkcionalitāte” ir mentalitāte, kas aizstāj augstākos mērķus ar raizēm par savu harizmu. Šāda attieksme diskreditē Evaņģēliju.

Kardināls norādīja uz vajadzību pēc “starp kopienu kopienas”. Tas ir aicinājums iet tālāk par ordeņa robežām. Nevaram palikt vieni, jo tādejādi netiek saņemta lielā Baznīcas bagātība, ko pieprasa garīgums. Tā ir daudz lielāka identitāte, nekā mēs iedomājamies. Nav jābaidās iziet no kopienas robežām, jo tā varam pravietiskāk liecināt par Evaņģēliju, sacīja kardināls. Ir jāapvieno spēki, kas paliek vājāki. Jāatpazīst, ka kopīgais ir Jēzus, un tas ir mūsu misijas pamats. Tas rada kopīgu uzticēšanos, bet pieprasa piepūli, uzdrīkstēšanos un dalīšanos. Tas ir iespējams, ja ejam pie Iemiesošanās un Lieldienu noslēpuma.

Izmantojot atvērtās telpas metodi (Open Space), turpinājumā konsekrētie varēja noteikt konferences tematiku. Tā rezultātā iezīmējās vairākas tēmas, kā kopienu harizma, konsekrēto savstarpēja sadarbība, konferenču sadarbība, Bībeles centralitāte, svētsolījumi, vardarbības nepieļaušana. Dažas tēmas bija īpaši būtiskas un savstarpēji cieši saistītas. Vissāpīgākā tēma bija konsekrēto ordeņu brāļu un māsu novecošana un nāve un jaunu aicinājumu neesamība. Tika runāts par aicinājumu pastorāciju, piedāvājot kopīgu programmu veidošanu, uzrunājot iespējamos kandidātus. Būtiski apzināties, ka aicinājumu veicināšanas apustulātā ir neveselīga konkurence, jo visi esam vienas Baznīcas misijā un kalpojumā neatkarīgi no aicinājuma veida. Apzinoties novecošanas problēmu, ir jāmeklē veidi, kā rūpēties par māsām un brāļiem, kas ir sākuši savu beidzamo dzīves ceļu, bet atsevišķos gadījumos jādomā pat par ordeņa vai kongregācijas darbības pārtraukšanu.

Atšķirībā no Rietumeiropas, Austrumeiropā galvenie jautājumi pamatā ir saistīti ar līdzekļu trūkumu kopienu pilnvērtīgai darbībai un misijai. Taču ir iniciatīvas risināt šos jautājumus, solidarizējoties ar kaimiņu konferencēm, mācoties organizēt ekonomisko sfēru, tās pārvaldīšanu, lai stabilizētu konsekrēto kopienu darbību.

COVID-19 vīrusa dēļ konferences darba kārtībā notika izmaiņas. Piemēram, nenotika Eiropas konsekrēto konferences statūtu maiņa un jaunas valdes vēlēšanas, jo daudzi dalībnieki neieradās. Taču darbs noritēja un tika runāts par jaunās ģenerālās sapulces norises vietu. Lai arī gala lēmums netika pieņemts, tomēr tiek izskatīta iespēja to rīkot Austrumeiropā,  iespējams, Latvijā. Šādas vispārējās sapulces notiek ik pēc diviem gadiem. Taču starplaikos tiek organizētas citāda formāta un mēroga tikšanās. Piemēram, lai veicinātu nacionālo konferenču sadarbību, tiks organizēta tikšanās tā saucamajā “Austruma spārna” sastāvā, kas apvieno Lietuvu, Latviju, Krieviju, Ukrainu.

Jānis Meļņikovs SJ

Avots: katolis.lv

2. decembrī Latvijas konsekrēto konferences pārstāvji no dažādām kopienām satikās ar jauno apustulisko nunciju Baltijas valstīs Petaru Rajiču un Latvijas bīskapu konferences priekšsēdētāju bīskapu Viktoru Stulpinu. Konsekrēto konference tika izveidota, lai organizētu un veicinātu dažādo kopienu (ordeņu, kongregāciju un seklārinstitūtu) savstarpējās tikšanās un sadarbību, kā arī konsekrēto sadarbību ar diecēžu bīskapiem un bīskapu konferenci. 2 decembra tikšanās bija šīs vienotības un sadarbības apliecinājums.

Uz tikšanos bija ieradušies 32 konsekrētie, kas pārstāvēja 13 no 23 Latvijā esošajām kopienām. Atvērtā un draudzīgā atmosfērā katras kopienas pārstāvji pastāstīja par savu institūtu. Tā bija iespēja runāt par kopienu garīgumu un devumu Katoļu Baznīcai Latvijā visās diecēzēs.

Šī tikšanās ļāva vēlreiz dzirdēt par kopienām un redzēt, cik dažādi tās iesaistās pastorālajā darbā Latvijā. Ir atšķirības starp vīriešu un sieviešu kopienu kalpošanu, tomēr ir arī kopējas iezīmes tajā, kā tiek izdzīvots aicinājums un pildīta misija. Piemēram, pamatā konsekrētie ir iesaistīti draudžu pastorālajā darbā, vienlaikus cenšoties to veikt, balstoties konkrētās kopienas garīgumā. Konsekrētie izmanto visdažādākās pastorācijas metodes: katehēzi, rekolekcijas, karitatīvo darbu, izglītojošus un formējošus pasākumus utt. Nereti gan par katru konkrēto kopienu vairāk zina vien konkrētā draudze, kurā kopienas locekļi darbojas, tomēr šobrīd tiek domāts par to, lai šīs iespējas darītu zināmas arī plašākam sabiedrības lokam. Atšķirībā no vīriešu kopienām, kuras pārsvarā sastāda brāļi priesteri, konsekrētās māsas nereti veic arī ar tiešu pastorāciju nesaistītu profesionālo darbu piem., strādā kā skolotājas, medicīnas darbinieces, kapelānes, psiholoģes.

Tikšanās reizē tāpat tika runāts arī par izaicinājumiem, ar kuriem saskaras Latvijas konsekrētie. Grūtības sagādā kopīga pastorālā plāna un vīzijas trūkums Latvijas Baznīcā un diecēzēs, kā arī konsekrēto kopienu juridiskā statusa neprecizitāte Latvijas valsts priekšā un Baznīcas iekšienē. Dāvana un reizē izaicinājums ir arī daudzu kopienu internacionālais un multikulturālais raksturs: lai varētu veikt pilnvērtīgu pastorālo darbu, brāļiem un māsām no citām zemēm ātrā laikā jāapgūst latviešu valoda, jāpiemērojas vietējai kultūrai, mentalitātei un klimatam. Arī aicinājumu trūkums tiek izjusts aizvien sāpīgāk.

Tomēr, neskatoties uz izaicinājumiem, konsekrētie ir un var būt jaunas enerģijas un iedvesmas avots pastorālā darba un evaņģelizācijas jomās.

Kopienu pārstāvji augstu novērtēja iespēju brīvi un atklāti runāt par saviem priekiem un bēdām. Tā bija savstarpējas izpratnes un kopējo labumu veicinoša tikšanās. Apustuliskais nuncijs ar savu klātbūtni un aktīvu iesaistīšanos sarunā, izrādīja interesi un rūpes par konsekrēto dzīvi Latvijā. Savā uzrunā viņš pievērsa uzmanību pāvesta Franciska aicinājumam uz pilnvērtīgu un jēgpilnu formāciju, kas ir vajadzīga konsekrēto kopienām, lai šīs kopienas pašas varētu kļūt par cilvēku formatoriem. Tika uzsvērti vairāki elementi: Baznīcas mācības un tradīcijas zināšanas, personīgā ticība un attiecības ar Dievu, gatavība mācīt un doties tur, kur ir vajadzība, savstarpējās attiecības kopienās un ar cilvēkiem pie kuriem un ar kuriem strādā. Nuncijs uzsvēra pacietības lomu izaugsmes ceļā un pasvītroja, ka priekam ir jākļūst par konsekrēto dzīvi raksturojošu īpašību, liecinot par šī aicinājuma skaistumu.

Lai varētu palīdzēt cilvēkiem, kuri meklē dzīves jēgu un mērķi, konsekrētajiem pašiem ir jāapgūst izšķiršanas spējas.

Nuncijs norādīja, ka tieši jēgas un mērķa meklējumi visbiežāk atved cilvēkus pie dziļākiem ticības meklējumiem, un konsekrētie var būt palīdzība viņu ceļā.

Bīskaps Viktors Stulpins tikšanās noslēgumā norādīja, ka visi esam viena Baznīca ar vienu mērķi, neatkarīgi no aicinājuma, un ir jāstrādā kopā, vienam otru atbalstot. Kā bīskapu konferences priekšsēdētājs viņš uzņēmās atbildību par visa runātā tālāknodošanu citiem bīskapiem.

Šķiroties un katram atgriežoties savās mājās un kalpošanas vietās, varēja sajust, ka esam savstarpēji stiprināti un gatavi strādāt un veicināt arvien ciešāku sadarbību evaņģelizācijas laukā.

Jānis Meļņikovs SJ,
Latvijas Konsekrētās dzīves institūtu priekšnieku
apvienotās konferences viceprezidents

Pārpublicēt: www.katolis.lv

22. jūnijā Viļānos norisinājās Latvijas konsekrēto tikšanās, kuru organizēja Latvijas konsekrēto konference.

Konsekrētās dzīves brāļu un māsu tikšanās pie viesmīlīgajiem tēviem mariāņiem uz Līgo svētkiem notiek jau vairākus gadus, apvienojot gan draudzīgu Jāņu kopāsvinēšanu, gan kopēju lūgšanu un sarunas par aktuāliem tematiem.

Šajā reizē galvenās pārrunu tēmas bija:

  • Svarīgie jautājumi pašreizējā mūsu kopienu situācijā Latvijā.
  • Kādas redzam šībrīža vajadzības, izaicinājumus Latvijas Baznīcā (no konsekrēto skatu punkta).
  • Kā Latvijas konsekrētie varētu labāk, vairāk atbildēt uz šībrīža vajadzībām Latvijas Baznīcā?

Tā kā vairums konsekrēto brāļu un māsu pieder apustuliskās dzīves kopienām un aktīvi iesaistās pastorālajā darbā, tad pārrunu laikā izskanēja rūpes un pārdomas, kas saistītas par Latvijas Baznīcas un draudžu pastorālās dzīves jautājumiem. Tika runāts par pastorālo plānu un padomju nepieciešamību diecēžu līmenī, par draudzes koncepta apzināšanos un vajadzību iesaistīt lajus aktīvā atbildībā par draudzēm (šobrīd tik daudzi cilvēki uztver sevi tikai kā „kulta klientus”), par vajadzību pēc vienotām norādēm, gatavojot cilvēkus sakramentiem.

Viens no aktuālākajiem apskatītajiem jautājumiem bija arī savstarpējā atvērtība un informācijas apmaiņa starp konsekrētajiem ļaudīm un mūsdienu sabiedrību, lai mēs nedzīvotu stereotipos viens par otru vai kādā noslēgtā informācijas laukā.

Ikšķiles kontemplatīvās māsas karmelītes atsūtītā vēstulē runāja par lielo nepieciešamību pēc latviešu valodā tulkota un izdota breviāra. Pašreiz šīs priesteriem un konsekrētajiem obligātās lūgšanas diemžēl gan individuāli, gan kopienās jālasa svešvalodās.

Pārdomājot savu lomu un iespējas šodienas Latvijas Baznīcā un sabiedrībā, tikšanās dalībnieki runāja par cerības un patiesās identitātes liecināšanu un nešanu cilvēkiem. Dziļāk izdzīvodami savu harizmu un veltīšanos Dievam un cilvēkiem, katrs savā darbā un aicinājumā arī vairāk izplatīsim Dieva valstību.

Šodienas sabiedrība un kultūra piedāvā cilvēkiem daudzas pilnveidošanās un izklaides iespējas. Baznīcai nav jācenšas „noturēt konkurenci”. Iet vienkāršā cilvēciskā dialogā ar tiem, kuri meklē un tiem, kuri grib būt atrasti – tādu vairāk šodien redzam konsekrēto lomu. Izskanēja idejas par jautājumu un palīdzības tālruni, kuru koordinētu konsekrētie, par organizētām tikšanās reizēm ar sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, iespējām vienkāršā, neformālā gaisotnē satikties ar klosterļaudīm, par kalpošanu slimnīcās un citās grūtībās nonākušajiem.

Šobrīd Latvijā dzīvo un strādā 166 konsekrētie no 23 klosteru kopienām un apustuliskās dzīves institūtiem.

Latvijas Konsekrētās dzīves institūtu priekšnieku apvienotās konferences pilnsapulcē, kas notika 4. februāra pēcpusdienā jezuītu tēvu rezidencē, 13 konsekrētās dzīves kopienu priekšnieki un priekšnieces (vai arī to deleģētie pārstāvji) piedalījās konferences valdes pārvēlēšanā. Svēto Misi konsekrēto personu nodomā celebrēja arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, iedrošinot konsekrētās māsas un brāļus turpināt sadarboties un kopt garīgu sadraudzību, savstarpēji stiprinot vienam otru un daloties ar ticības izdzīvošanas pieredzi – pasaulē, kas līdzinās “pagāniskajai geraziešu zemei”, par kuru tika lasīts dienas evaņģēlijā (Mk 5, 1-20).

Uz nākamajiem trīs gadiem LKDIPAK valdes sastāvā tika ievēlēti:

  • konferences prezidente: māsa Hanna Rita Laue OP (Betānijas dominikāņu māsa)
  • viceprezidents un padomnieks: tēvs Jānis Meļņikovs SJ (jezuīts)
  • padomniece: māsa Emanuēla SJE (Linda Ceple) (Euharistiskā Jēzus māsa)

 

No kreisās: t. Jānis Meļņikovs, m. Emanuēla (Linda Ceple), arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs un līdzšnējās LKDIPAK valdes locekļi – m. Inese Ieva Lietaviete, māsa Liliane Bertrand un t. Rinalds Stankēvičs.

Priecājamies par jaunās valdes locekļu sirds atvērtību, pieņemot kalpojumu konsekrētās dzīves Latvijā attīstības labā, un novēlam daudz Svētā Gara gaismas atpazīt ceļus, pa kuriem Dievs vada savu Baznīcu!

 

 

 

Atzīmējot Konsekrētās dzīves dienu, 2.februāra vakarā sv. Jēkaba katedrālē pulcējās klosterbrāļi un māsas no vairākām kongregācijām, lai, ticīgo kopienas lūgšanas ieskauti, svinētu pateicību par konsekrētās dzīves dāvanu. Svēto Misi celebrēja Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins, kurš, līdzīgi kā māsas Liliane un Rita (Apustuliskās Oblātes “Pro Sanctitate”), tikai dienu agrāk bija atgriezies kopā ar jauniešiem no Panamas, kur notika Pasaules Jauniešu dienas.

 

 

Uzrunas laikā bīskaps Viktors norādīja uz Kunga prezentācijas templī svētku noslēpumu – Jēzus, pirmdzimtā un vienīgā Marijas Dēla upurēšana Dievam ir aicinājums mums katram dāvāt Dievam pašu vērtīgāko, labāko.

Svinot Konsekrētās dzīves dienu,  varam atcerēties, ka saliekam savu dzīvi kā pašu vērtīgāko, kā pašu dārgāko Dievam upurī. Viņam to atdodam. Šodien mēs esam aicināti pateikties par dzīvības dāvanu, ko esam saņēmuši no Dieva, un ko varam Viņam veltīt.

Bīskaps Viktors, atsaucoties uz piedzīvoto Panamā, pastāstīja, ka Jauniešu dienu kulminācijā, Vigīlijā kopā ar pāvestu Francisku, simtiem tūkstošu jauniešu vienojās lūgšanā par aicinātajiem uz Dievam veltītu dzīvi. Jauniešu lūgšana izsaka viņu ilgas – Baznīcai ir nepieciešami konsekrācijas liecinieki – vīrieši un sievietes, kas izdzīvo veltīšanos Dievam ar visu savu dzīvi!

Mēs pateicamies par konsekrētās dzīves dāvanu!

Paldies Tev, Jēzu, ka uzticies saviem bērniem un aicini sadarboties viņus ar Sevi pestīšanas darbā. Pateicamies par mīlestību, ar kuru aizdedzināji viņu sirdis, un par “jā”, ar kuru viņi Tev atbildēja. Pateicamies par veltīšanos, kalpojot brāļiem, par viņu lūgšanu, uzupurēšanos un viņu mīlestības rūpēm par bērniem, jauniešiem, ģimenēm, vecākiem un sirmajiem, tiem, kuriem visvairāk nepieciešama palīdzība un kuros tie atklāj Jēzus vaigu.

Jēzu, Tu esi dzīvā klātbūtne mazajā Maizes gabaliņā, Tavas lielās mīlestības dēļ atdzīvini daudzu klostermāsu un klosterbrāļu aicinājumu, atbrīvo viņus no ikviena iemesla grēkam un dāvā viņiem žēlastību, lai savā dzīvē viņi būtu konsekrācijas priecīgi liecinieki un būtu uzticīgi uzticētajai misijai. Lai ar savu kalpošanu aizdedzina daudzus teikt līdzīgi Tavai Mātei ‒ “Lai man notiek pēc Tava Vārda!”

Pēc Svētās Mises priecājāmies par iespēju satikt vienam otru sadraudzības brīdī Svētās Ģimenes mājā. Vakars paskrēja nemanot, pateicoties dedzīgajām liecībām par piedzīvoto Jauniešu dienās, ar kurām dalījās šo notikumu liecinieki.

© LRKB IC; www.katolis.lv

Foto: Romualds Beļavskis

3. novembrī kapucīnu brālis Jānis Savickis OFMCap Svētās Mises laikā Rīgas Svētā Alberta baznīcā saņēma diakona svētības. Dievkalpojumā, kuru celebrēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, piedalījās ne tikai brāļi no Rīgas un Olaines kopienas, brāļi priesterībā un ticīgā tauta, bet arī Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa pārstāvji no Varšavas provinces.

Runājot par diakona kalpojumu, Z. Stankevičs uzsvēra, ka “diakoniem ļoti labi būtu iesaistīties žēlsirdības darbos. Mums konkrēti šobrīd attīstās “Caritas” darbība. Tā ir joma, kurā diakons īpašā veidā ir aicināts.” Tālākajā uzrunā arhibīskaps norādīja, ka “mūsdienās Eiropas kultūra dodas cauri dekristianizācijas procesam. No kultūras pakāpeniski tiek stumts laukā viss, kas saistās ar Evaņģēliju un kristīgajām vērtībām. Bet tava misija un aicinājums kā garīdzniekam ir sludināt Kristu, kurš ir nomiris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, un Viņa vārdā mums tiek dota grēku piedošana un jauna dzīvība. Un cilvēks nevar būt laimīgs citādi vien, kā atverot savu sirdi dzīvā Dieva klātbūtnei. Ja viņš nepiepildās ar Svēto Garu, tad viņā vienmēr būs kaut kāda neapmierinātība un tukšums, kuru viņš mēģinās aizpildīt ar kaut ko citu. Garīdznieka uzdevums ir ar pilnu jaudu Svētā Gara spēkā sludināt pasaulei, kur ir īstais piepildījums, kā var atrast patieso laimi. Tas, kurš ir izvēlējies svētuma ceļu, jau šīs zemes laikā sāk piedalīties debesu svētlaimē, lai arī vēl nepilnīgā veidā, neskatoties uz neveiksmēm un pārbaudījumiem.”

Homīlijas noslēgumā arhibīskaps aicināja brāli Jāni izvēlēties “savos pamatuzstādījumos sludināt Jēzu Kristu, kurš ir miris un augšāmcēlies par mūsu grēkiem, dāvā mums jaunu dzīvību Svētajā Garā. Un to darīt neslēpjoties, nebaidoties, ka par tevi smiesies. Darīt to laikā un nelaikā, kā saka svētais Pāvils. Mūsdienu pasaulē vislielākais deficīts ir drosmīga Evaņģēlija sludināšana. Tajā ir vajadzīgi Svētā Gara svaidīti Evaņģēlija sludinātāji. Šodien tu tiec tam īpašā veidā pilnvarots un Svētā Gara svaidīts.”

Svētās Mises noslēgumā arhibīskaps sirsnīgi pateicās par Mazāko brāļu kapucīnu kopienas klātbūtni Latvijā un izteica cerību, ka pēc īsa laika diakons Jānis tiks iesvētīts arī par priesteri.

Sveicam diakonu Jāni un vēlam visas nepieciešamās Svētā Gara žēlastības aicinājuma ceļā un Dieva Vārda sludināšanā!

 

Oktobra pēdējās dienās (29.-30. oktobrī) mums, Latvijas konsekrētajiem, bija iespēja sagaidīt īpašu ciemiņu – salvatoriāņu tēvu Kšištofu Vonsu, SDS, Garīgās formācijas centra Krakovā direktoru, Lectio Divina skolas attīstītāju.

Sākumā pr. Kšištofs Vonss tikās ar Rīgas arhidiecēzes priesteriem un arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču ikmēneša priesteru konferences ietvaros Garīgajā seminārā. Savā uzrunā priesteriem pr. Vonss uzsvēra Dieva Vārda lasīšanas nozīmi, lai sadzirdētu to, ko saka Dievs un kā tas ietekmē priestera sludināšanu un kalpošanu Dieva tautai:

“Ja es kā priesteris nejautāju, ko man šodien saka Dievs caur savu Vārdu, tad man rodas citi jautājumi – ko saka manas problēmas? ko citi sagaida no manis? – un mēs dzīvojam zem šo jautājumu smaguma. Svarīgi, lai pēdējais dienas brīdis ir veltīts tam, lai mēs atvērtu Bībeli un jautātu: “Ko saka Dievs?” Jo, kā bieži lasām Kompletorijā, – “saviem mīļajiem Viņš bagātīgi dod pat miegā” (Ps 127, 2). (..) Ja sadzirdi, kā Dievs runā ar tevi šodien caur Vārdu, tu varēsi to tikpat spēcīgi pasludināt citiem. (..) Ir tāds brīdis tavā dzīvē, kad Dieva Vārds tevi tā pārveido, ka tu sāc lasīt savu dzīvi, visu, kas notiek Baznīcā, pasaulē – it kā ar Dieva acīm, ar Viņa skatienu. Un tā ir Lectio Divina – Dievišķā lasīšana, nevis lectio humana – cilvēcīga lasīšana un skatījums.”

29. oktobra pievakarē ar Svēto Misi sv. Franciska baznīcā iesākās pr. Vonsa vadītā formācijas sesija “Viscaur skaista. Lectio Divina ar Mariju”, kas turpinājās visu nākamo dienu Garīgā semināra telpās. Tajā piedalījās aptuveni 70 konsekrētās personas, priesteri un semināristi, to skaitā – arī 28 māsas no Lietuvas.

No pr. Kšištofa Vonsa pārdomām:

Marija, Pilnībā Skaistā, mums atgādina, ka skaistums ir aicinājums. (…) Mēs, līdzīgi kā Marija, esam aicināti, lai būtu skaisti, ne tikai mazliet, ne tikai daļēji. Bet viscaur skaisti, pilnīgi skaisti!

Marijas skaistuma noslēpums ir apslēpts Vārdā: viņa ir pilnībā skaista, jo pilnībā ir atdevusies Dieva Vārda rīcībā!

 

Pēc tikšanās māsas ar pateicību dalījās tajā, kas viņas bija uzrunājis. No Apustuliskajām Oblātēm “Pro Sanctitate” saņēmām divas skaistas liecības:

“Divas dienas, pavadītas ‘svēto kompānijā’!” pēc tikšanās māsa Liliane dalījās ar piedzīvoto. “Kā Dievs sūtīja Eņģeli Gabriēlu pie Marijas, lai darītu Viņai zināmu savu plānu, tāpat Dievs sūtīja tēvu Kšištofu pie manis, lai atklātu, ka man nemitīgi jāatgriežas pie īstā Skaistuma, kas ir Viņš! Un to mēs piedzīvojām kopā ar māsām no Lietuvas, kuras kuplā skaitā apciemoja mūs un dalījās ar mums!”

“Tēvs Kšištofs palīdzēja mums dziļāk pārdomāt Marijas skaistumu, būt kopā ar Viņu un kontemplēt klusumā visu to, ko Dievs bija darījis Marijā. Ja mēs Dievam atļausim, Viņš to pašu darīs arī ar mums!” uzsvēra māsa Rita. “Skaistums, svētums, pazemība – tas palīdz katram no mums kļūt skaistam/tai! Ja mēs kontemplēsim Skaistuma Avotu – Jēzu, Dieva Dēlu – mēs arī kļūsim skaisti. Pasaulei šodien ir vajadzīgs šis skaistums! Mums ir jābūt harmonijā – jūtas, domas, vēlmes, dvēsele, ķermenis. Viss pieder Dievam, un ar visu to Viņš mūs pārveido par dzīvības skaistuma un svētuma Baznīcas akmeni. Paldies par šo Lectio Divina!”

LKDIPAK

  • 20180924 Riga. Pavesta Franciska vizite. Photo / Ilmars Znotins

Pāvesta Franciska apciemojums – nu jau atmiņās – ierakstīsies kā žēlastības laiks, kurā, līdzīgi kā Atmodas gados, atkal varējām piedzīvot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vienotību un Baznīcas skaistumu, kas sniedzas pāri valstu robežām.

Baltijas svētceļojumā (Viļņa-Kauņa-Aglona-Tallina) devāmies aptuveni 60 cilvēki – jaunieši un sirdī jaunie, Dievam veltītas dzīves  kopienu pārstāvji (māsas kalpones, Apustuliskās oblātes “Pro Sanctitate”, Mātes Terēzes māsas misionāres, kapucīnu brālis Jānis un jezuītu tēvs Tadeušs, kurš, starp citu, mums ļāva iepazīt pāvestu Francisku kā jezuītu!). Svētceļnieku prieku un vienkāršo dzīvi – garās gaidīšanas stundas laukumos un autobusā, īsās miega stundas uz matracīša skolu sporta zālēs – ar mums dalīja bīskaps Viktors Stulpins. Vēlāk mums pievienojās arī meitenes no Lietuvas un trīs jaunieši no Krievijas, kas jo īpaši ļāva piedzīvot pārdabisku vienotības izjūtu, pēc kuras tik ļoti ilgojamies ikdienā. Vienotību, kuras redzamā zīme ir pāvests.

Patiess prieks bija 23. septembrī, kad no Latvijas pievienojās vēl viena māsu grupa – ar Ikšķiles Karmela māsām karmelītēm, Bērniņa Jēzus māsām karmelītēm, māsām palīdzētājām dvēselēm šķīstītavā un Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām – un mēs kopīgi devāmies uz Santakos laukumu, kur pāvesta Franciska svinētajā Svētajā Misē piedalījās aptuveni 100 000 ticīgo un 1300 konsekrēto personu!

Ar konsekrētajām personām un priesteriem pāvests Francisks tikās Kauņas katedrālē – tā bija negaidīti personīga, atklāta saruna ar “savējiem”, daloties rūpēs un mīlestībā par Baznīcu. Pāvests aicināja priesterus un konsekrētos īpašā veidā izdzīvot savu garīgo tēvišķību un mātišķību – ne vien rūpējoties par garīgajiem bērniem, bet pat, ja tie ir aizmaldījušies prom no Baznīcas, dodoties tos uzmeklēt tā, kā to dara vecāki. Arī šeit pāvests vispirms piegāja pie gados vecajiem priesteriem un klostermāsām, komunisma gados vajātās Baznīcas lieciniekiem.

 

 

Skaista zīme mums, konsekrētajiem, bija iespēja būt kopā arī ar Igaunijas māsām un brāļiem Svētās Mises laikā Brīvības laukumā (Vabaduse väljak) Tallinā. Igaunijas Baznīca ir misionāra Baznīca, ļoti maz ir vietējo aicinājumu uz garīgo kārtu (tikai trīs no piecpadsmit priesteriem Igaunijā un viena māsa pēc tautības ir igauņi!). Vienotībā ar kristiešiem Igaunijā, Svētajā Misē piedalījās arī vairāki garīdznieki no Latvijas – skaisti bija vērot, kā priesteri visu laiku – no upurdāvanu sagatvošanas brīža līdz pat komūnijia turēja rokās biķerus ar hostijām, kuras vēlāk, konsekrētas kā Euharistisko Maizi, viņi dalīja ticīgajiem laukumā. Daudzu cilvēku acīs bija aizkustinājuma asaras. Igaunijas katoļi nereti mēro pat 100 km tālu ceļu, lai piedalītos svētdienas Svētajā Misē…

Lai pāvesta Franciska apciemojuma laikā piedzīvotais kļūst mūsos par dzīvu impulsu izdzīvot pāvesta teiktos vārdus konsekrētajiem, kurus publicējam zemāk!

 


SVĒTĀ TĒVA UZRUNA

Tikšanās ar priesteriem, konsekrētajām personām un semināristiem

Kauņa, Svētā Pētera un Pāvila katedrāle, 2018. gada 23. septembrī

 

Dārgie brāļi un māsas!

Mana vizīte jūsu dzimtenē iesākās ar vārdiem: „Jēzus Kristus – mūsu cerība”. Tuvu šīs dienas noslēgumam lasām apustuļa Pāvila tekstu, kurš aicina mūs uz izturīgu cerību. Šo aicinājumu viņš izsaka pēc tam, kad ir atklājis mums Dieva ilgas attiecībā uz katru cilvēku, pat vairāk, attiecībā uz visu radību: jo „tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu” (Rom 8, 28); Dievs sadarbojas ar viņiem, „iztaisno” visas lietas – tā to varētu skaidrot burtiski.

Šodien vēlos dalīties ar Jums pārdomās par šīs cerības raksturu, īpaši to, uz ko esam aicināti kā priesteri, klēriķi, konsekrētie vīrieši un sievietes.

Pirms mudināt uz cerību, svētais Pāvils vispirms trīs reizes atkārto vārdu „nopūta”; nopūšas radība, nopūšamies mēs, cilvēki, un nopūšas mūsos Svētais Gars (sal. Rom 8, 22-23,26). Mēs nopūšamies korupcijas izraisītās nebrīves dēļ, nopūšamies ilgās pēc pilnības. Ir vērts sev šodien uzdot jautājumu, vai šī nopūta ir mūsos klātesoša, vai arī – gluži pretēji – nekas mūsos vairs neatsaucas, neilgojas pēc dzīvā Dieva. Brieža slāpēm, kas brēc pēc ūdens avotiem, ir jākļūst par mūsējām, meklējot Dieva dziļumus, patiesību un skaistumu. Iespējams, „labklājības sabiedrība” mūs jau ir pārsātinājusi ar dažādiem labumiem un pakalpojumiem, savukārt mēs esam kļuvuši tā visa „nomākti” un tukšuma pilni.

Varbūt tas viss mūs ir apdullinājis vai darījis ārišķīgus, tomēr mūs nav piepildījis. Mēs, vīrieši un sievietes, kas esam īpaši veltīti Dievam, nekad nedrīkstam pazaudēt šīs iekšējās nopūtas, to sirds nemieru, kas atpūtu var atrast tikai Dievā (sal. SV. AUGUSTĪNS, Atzīšanās, I, 1,1). Neviena steidzama informācija, tūlītēja virtuālā saziņa nedrīkst mums atņemt konkrētu, ilgstošu laiku – jo tieši pastāvīgas pūles ir svarīgas – dialogam ar Kungu lūgšanā un adorācijā. Tas ir jautājums par mūsu ilgām pēc Dieva, kuras ir jākopj, jo, kā raksta svētais Jānis no Krusta: „Centies vienmēr palikt lūgšanā un arī fizisku darbu laikā nepamet to novārtā. Ēdot, dzerot, sarunājoties, tiekoties ar cilvēkiem pasaulē, vai ko citu darot, centies rīkoties tā, lai ilgotos pēc Dieva un Viņa virzienā vērstu savas sirds jūtas” (Četras pamācības kādam klosterbrālim pilnības sasniegšanā, 9).

Šīs nopūtas izriet arī no cilvēku dzīves uz zemes kontemplācijas, tas ir sauciens pēc dzīves pilnības mūsu visnabadzīgāko brāļu un māsu trūkuma priekšā, jauniešu dzīves jēgas trūkumā, sirmgalvju vientulībā, ļaunprātīgi izmantotu vides resursu apstākļos. Tie ir vaidi, kas cenšas apvienoties, lai mainītu valstu, pilsētu notikumus. Nevis kā spiediens vai vara, bet kā kalpošana. Mūsu tautas vaidiem ir jāuzrunā mūsu sirdis, līdzīgi kā tika uzrunāts Mozus, kuram Dievs atklāja savas tautas ciešanas tikšanās laikā pie degošā krūma (sal. Izc 3, 9). Ieklausīšanās Dieva balsī lūgšanas laikā ļauj mums saskatīt, sadzirdēt, iepazīt citu cilvēku ciešanas, lai mēs steigtos viņiem palīgā. Bet mums ir jāsatraucas arī tad, kad mūsu tauta pārstāj nopūsties un pārstāj meklēt ūdeni, kas dzesē slāpes. Tas ir laiks, kad ir nepieciešama arī izzināšana – kas ir nocietinājis mūsu tautas balsi?

Sauciens, kas liek mums meklēt Dievu lūgšanā un pielūgsmē, ir tas pats, kas pamudina mūs ieklausīties mūsu brāļu vaidos. Viņi „cerību liek uz mums”, tāpēc mūsu pienākums ir, veicot uzmanīgu atpazīšanu, būt organizētiem, plānot, kā arī būt drosmīgiem un radošiem mūsu apustulātā. Lai mūsu klātbūtne nav tikai improvizācijas centieni, bet lai tā atbild Dieva tautas vajadzībām, tādējādi kļūstot par ieraugu mīklā (sal. Adhort. Evangelii gaudium, 33).

Bet apustulis runā arī par pastāvību; pastāvību ciešanās, pastāvību palikt labajā. Tas nozīmē – būt atvērtam Dievam, palikt Viņā cieši iesakņotam, esot uzticīgam mīlestībā.

Jūs, gados visvecākie – kā lai šeit nepiemin arhibīskapu Sigitasu Tamkevičiusu – jūs varēsiet liecināt par pastāvību ciešanās, par šo „cerību pretēji cerībai” (Rom 4, 18). Vardarbība, kas tika vērsta pret jums, kad aizstāvējāt pilsonisko un reliģisko brīvību, jūsu labā vārda nomelnošana, apcietinājumi un deportācijas nespēja uzvarēt jūsu ticību Jēzum Kristum, kas ir Kungs pār vēsturi. Tāpēc jums ir daudz, ar ko dalīties ar mums un ko iemācīt, un ko ierosināt, bez nepieciešamības nosodīt jaunākās paaudzes šķietamo vājumu. Un jūs, gados jaunākie, kad, piedzīvojot dažādas neveiksmes, izjūtiet sevī vēlmi noslēgties, izvairīties, pieņemot dažādas nostājas, kas nav saskaņā ar konsekrācijas garu, meklējiet tad savas saknes un uzlūkojiet ceļu, ko ir mērojuši gados vecākā paaudze. Tieši vajāšanas atklāj kristīgās cerības raksturīgās iezīmes, jo tad, kad tā ir tikai cilvēciska cerība, tad varam vilties un būt neveiksmju satriekti. Turpretī tā nenotiek kristīgas cerības gadījumā: tā iziet no ciešanu un pārbaudījumu tīģeļa daudz attīrītāka.

Ir taisnība, ka laiki ir mainījušies un dzīvojam citās struktūrās, tomēr patiesība ir arī tā, ka vieglāk varam pieņemt padomus, ja tie, kas ir izgājuši caur grūtajiem pārbaudījumiem, nenoslēdzas sevī, bet dalās ar tiem, izmantojot kopā būšanas brīžus. Viņu stāsti nav piesātināti ar nostalģiju par aizgājušajiem laikiem, kas bijuši labāki, nedz arī ar slēptu nosodījumu tiem, kuru psiholoģiskā struktūra ir mazāk uzņēmīga. Mācekļu kopiena var nodrošināt savu ilgtspējību tikai tad, ja spēj savienot kā Evaņģēlijā minētais Rakstu mācītājs – jauno ar veco (sal. Mt 13, 52), kad tā apzinās, ka piedzīvotais vēsturē ir sakne, lai koks varētu augt.

Visbeidzot, uzlūkot Jēzu Kristu kā mūsu cerību nozīmē līdzināties Viņam, kopīgi līdzdalīt Viņa likteni. Apustulim Pāvilam atpestīšana nav saistīta tikai ar negatīvo aspektu – kā atbrīvošana no iekšējās un ārējās apspiestības, bet viņš uzsvaru liek uz kaut ko ļoti pozitīvu: tā ir līdzdalība Kristus dzīvē godībā (sal. 1 Tes 5, 9-10), Viņa valstībā debesīs (sal. 2 Tim 4, 18), miesas atpirkšana (sal. Rom 8, 23-24). Līdz ar to ir nepieciešams dziļi iepazīt to neatkārtojamo projektu, ko Dievs ir sagatavojis mums katram. Tā kā neviens mūs nepazīst līdz dziļumiem un nepazīst tā kā Dievs, tad esam nolemti kaut kam tik lielam, kas mums šķiet pat neiespējams. Viņš mūsos ir ierakstījis savas ilgas, un mūsu cerība ir Viņā.

„Mēs” ne vien integrē, bet arī ir augstāks un pārspēj „es”; Kungs aicina mūs, attaisno un ieceļ godībā visus kopā, lai apņemtu visu radību. Tik bieži uzsveram personīgās atbildības nozīmi, ka kopienas aspekts ir kļuvis vien par fonu, par dekorāciju. Tomēr Svētais Gars vada mūs visus kopā, pārvarot mūsu atšķirības un veidojot jaunu dinamiku, ar mērķi stiprināt Baznīcas misiju (sal. Evangelii Gaudium, 131; 235).

Svētā Pētera un Pāvila godam veltītajā svētnīcā, kurā esam pulcējušies, virs mums ir lustra – laivas formā. Abi apustuļi apzinājās, cik liels dārgums viņiem uzticēts, viņi tika uzaicināti sākt „no jauna” (sal. Lk 5, 4). Mēs visi esam šajā laivā, vienmēr cenšoties saukt uz Kungu, paliekot nesatricināmi grūtībās un liekot cerību Jēzū Kristū. Un šī laiva, kas ir Baznīca, kā savas misijas centrālo vēsti apliecina ilgas pēc tās godības, kas ir Dieva klātbūtne savas tautas vidū, augšāmceltā Kristus klātbūtne, un godības, ko nopūšoties gaida visa radība un kas reiz atklāsies Dieva bērnos; šis ir apsolījums, kas mūs rosina doties uz priekšu: tas ir evaņģelizācijas mandāts. Tas ir mūsu cerības un mūsu prieka iemesls. Bet šodienas jūru veido „vienmēr jaunie scenāriji un izaicinājumi” no nu jau „aizejošās Baznīcas” puses. Mums no jauna sev ir jāuzdod jautājums: ko no mums vēlas Kungs? Kurās perifērijās visvairāk ir nepieciešama mūsu klātbūtne, lai tur aiznestu Evaņģēlija gaismu? (sal. Adhort. Evangelii gaudium, 20)

Pretējā gadījumā, kurš gan ieticēs, ka Jēzus Kristus ir mūsu cerība? Tikai mūsu dzīves piemērs piešķir jēgu mūsu cerībai uz Viņu.

 

Foto: Anita Sosnāre, Ilmārs Znotiņš, Gintaro Česonio, Olev Mihelmaa

Oficiālās fotogrāfijas no pāvesta vizītes Latvijā >>

Lietuvā >>

Igaunijā >>

Reģistrācijas anketa >>

No 2018.gada 22. līdz 25.septembrim notiks Baltijas svētceļojums, piedaloties pāvesta Franciska vizītes pasākumos Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Svētceļojumā īpaši aicināti piedalīties jaunieši no 18 gadu vecuma, jauniešu darba vadītāji, priesteri un konsekrētās personas. To organizē Latvijas konsekrēto personu konference (LKDIPAK) sadarbībā ar jauniešu kustībām.

“Sestdien, 22.septembrī, dosimies no Rīgas (caur Daugavpili) uz Viļņu, kur notiks Austrumeiropas jauniešu tikšanās ar pāvestu Francisku – Viļņas katedrāles laukumā. Savukārt svētdien, 23.septembrī Kauņā, Santakas parkā, kur saplūst divas upes, piedalīsimies Svētajā Misē par ģimenēm,” stāsta Anna Briška, viena no svētceļojuma koordinatorēm. Šajā dienā plānota arī pāvesta tikšanās ar konsekrētajām personām (lai piedalītos tajā, konsekrētajiem ir nepieciešama atsevišķa reģistrācija, ko var veikt, rakstot uz konsekretie@gmail.com).

Pirmdien, 24.septembrī, kopā ar tūkstošiem svētceļnieku sagaidīsim pāvestu Francisku Aglonā, kur pēcpusdienas stundās tiks svinēta Euharistija, lūdzot Dieva svētību Latvijai.

Svētceļojuma galamērķis ir Tallina, kur 25. septembrī pāvests Francisks tiksies ar dažādu konfesiju jauniešiem (dienas piemajā pusē, Tallinas Domā Tallinna Toompea – Kārļa baznīcā), savukārt pēcpusdienā, pirms pāvesta Franciska došanās atpakaļ uz Romu, tiks svinēta Svētā Mise  Brīvības laukumā). Pēc tam svētceļnieki atgriezīsies Latvijā.

Ar pāvesta Franciska vizītes programmu var iepazīties vizītei veltītajā mājaslapā.

Pieteikšanās Baltijas svētceļojumam ir iespējama līdz 14.augustam, rakstot uz e-pastu info.svetcelojums@gmail.com

Līdzdalības maksājums svētceļojumā ir 60 eiro (iekļautas naktsmītnes un transporta izdevumi).

Svētceļnieki tiek aicināti uz informatīvu satikšanos – tā notiks Aglonā, 14. augustā, plkst. 16:00 (Aglonas bazilikas kriptā).

 

LKDIPAK