Baznīcas dokumenti

  • 20180924 Riga. Pavesta Franciska vizite. Photo / Ilmars Znotins

Pāvesta Franciska apciemojums – nu jau atmiņās – ierakstīsies kā žēlastības laiks, kurā, līdzīgi kā Atmodas gados, atkal varējām piedzīvot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vienotību un Baznīcas skaistumu, kas sniedzas pāri valstu robežām.

Baltijas svētceļojumā (Viļņa-Kauņa-Aglona-Tallina) devāmies aptuveni 60 cilvēki – jaunieši un sirdī jaunie, Dievam veltītas dzīves  kopienu pārstāvji (māsas kalpones, Apustuliskās oblātes “Pro Sanctitate”, Mātes Terēzes māsas misionāres, kapucīnu brālis Jānis un jezuītu tēvs Tadeušs, kurš, starp citu, mums ļāva iepazīt pāvestu Francisku kā jezuītu!). Svētceļnieku prieku un vienkāršo dzīvi – garās gaidīšanas stundas laukumos un autobusā, īsās miega stundas uz matracīša skolu sporta zālēs – ar mums dalīja bīskaps Viktors Stulpins. Vēlāk mums pievienojās arī meitenes no Lietuvas un trīs jaunieši no Krievijas, kas jo īpaši ļāva piedzīvot pārdabisku vienotības izjūtu, pēc kuras tik ļoti ilgojamies ikdienā. Vienotību, kuras redzamā zīme ir pāvests.

Patiess prieks bija 23. septembrī, kad no Latvijas pievienojās vēl viena māsu grupa – ar Ikšķiles Karmela māsām karmelītēm, Bērniņa Jēzus māsām karmelītēm, māsām palīdzētājām dvēselēm šķīstītavā un Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām – un mēs kopīgi devāmies uz Santakos laukumu, kur pāvesta Franciska svinētajā Svētajā Misē piedalījās aptuveni 100 000 ticīgo un 1300 konsekrēto personu!

Ar konsekrētajām personām un priesteriem pāvests Francisks tikās Kauņas katedrālē – tā bija negaidīti personīga, atklāta saruna ar “savējiem”, daloties rūpēs un mīlestībā par Baznīcu. Pāvests aicināja priesterus un konsekrētos īpašā veidā izdzīvot savu garīgo tēvišķību un mātišķību – ne vien rūpējoties par garīgajiem bērniem, bet pat, ja tie ir aizmaldījušies prom no Baznīcas, dodoties tos uzmeklēt tā, kā to dara vecāki. Arī šeit pāvests vispirms piegāja pie gados vecajiem priesteriem un klostermāsām, komunisma gados vajātās Baznīcas lieciniekiem.

 

 

Skaista zīme mums, konsekrētajiem, bija iespēja būt kopā arī ar Igaunijas māsām un brāļiem Svētās Mises laikā Brīvības laukumā (Vabaduse väljak) Tallinā. Igaunijas Baznīca ir misionāra Baznīca, ļoti maz ir vietējo aicinājumu uz garīgo kārtu (tikai trīs no piecpadsmit priesteriem Igaunijā un viena māsa pēc tautības ir igauņi!). Vienotībā ar kristiešiem Igaunijā, Svētajā Misē piedalījās arī vairāki garīdznieki no Latvijas – skaisti bija vērot, kā priesteri visu laiku – no upurdāvanu sagatvošanas brīža līdz pat komūnijia turēja rokās biķerus ar hostijām, kuras vēlāk, konsekrētas kā Euharistisko Maizi, viņi dalīja ticīgajiem laukumā. Daudzu cilvēku acīs bija aizkustinājuma asaras. Igaunijas katoļi nereti mēro pat 100 km tālu ceļu, lai piedalītos svētdienas Svētajā Misē…

Lai pāvesta Franciska apciemojuma laikā piedzīvotais kļūst mūsos par dzīvu impulsu izdzīvot pāvesta teiktos vārdus konsekrētajiem, kurus publicējam zemāk!

 


SVĒTĀ TĒVA UZRUNA

Tikšanās ar priesteriem, konsekrētajām personām un semināristiem

Kauņa, Svētā Pētera un Pāvila katedrāle, 2018. gada 23. septembrī

 

Dārgie brāļi un māsas!

Mana vizīte jūsu dzimtenē iesākās ar vārdiem: „Jēzus Kristus – mūsu cerība”. Tuvu šīs dienas noslēgumam lasām apustuļa Pāvila tekstu, kurš aicina mūs uz izturīgu cerību. Šo aicinājumu viņš izsaka pēc tam, kad ir atklājis mums Dieva ilgas attiecībā uz katru cilvēku, pat vairāk, attiecībā uz visu radību: jo „tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu” (Rom 8, 28); Dievs sadarbojas ar viņiem, „iztaisno” visas lietas – tā to varētu skaidrot burtiski.

Šodien vēlos dalīties ar Jums pārdomās par šīs cerības raksturu, īpaši to, uz ko esam aicināti kā priesteri, klēriķi, konsekrētie vīrieši un sievietes.

Pirms mudināt uz cerību, svētais Pāvils vispirms trīs reizes atkārto vārdu „nopūta”; nopūšas radība, nopūšamies mēs, cilvēki, un nopūšas mūsos Svētais Gars (sal. Rom 8, 22-23,26). Mēs nopūšamies korupcijas izraisītās nebrīves dēļ, nopūšamies ilgās pēc pilnības. Ir vērts sev šodien uzdot jautājumu, vai šī nopūta ir mūsos klātesoša, vai arī – gluži pretēji – nekas mūsos vairs neatsaucas, neilgojas pēc dzīvā Dieva. Brieža slāpēm, kas brēc pēc ūdens avotiem, ir jākļūst par mūsējām, meklējot Dieva dziļumus, patiesību un skaistumu. Iespējams, „labklājības sabiedrība” mūs jau ir pārsātinājusi ar dažādiem labumiem un pakalpojumiem, savukārt mēs esam kļuvuši tā visa „nomākti” un tukšuma pilni.

Varbūt tas viss mūs ir apdullinājis vai darījis ārišķīgus, tomēr mūs nav piepildījis. Mēs, vīrieši un sievietes, kas esam īpaši veltīti Dievam, nekad nedrīkstam pazaudēt šīs iekšējās nopūtas, to sirds nemieru, kas atpūtu var atrast tikai Dievā (sal. SV. AUGUSTĪNS, Atzīšanās, I, 1,1). Neviena steidzama informācija, tūlītēja virtuālā saziņa nedrīkst mums atņemt konkrētu, ilgstošu laiku – jo tieši pastāvīgas pūles ir svarīgas – dialogam ar Kungu lūgšanā un adorācijā. Tas ir jautājums par mūsu ilgām pēc Dieva, kuras ir jākopj, jo, kā raksta svētais Jānis no Krusta: „Centies vienmēr palikt lūgšanā un arī fizisku darbu laikā nepamet to novārtā. Ēdot, dzerot, sarunājoties, tiekoties ar cilvēkiem pasaulē, vai ko citu darot, centies rīkoties tā, lai ilgotos pēc Dieva un Viņa virzienā vērstu savas sirds jūtas” (Četras pamācības kādam klosterbrālim pilnības sasniegšanā, 9).

Šīs nopūtas izriet arī no cilvēku dzīves uz zemes kontemplācijas, tas ir sauciens pēc dzīves pilnības mūsu visnabadzīgāko brāļu un māsu trūkuma priekšā, jauniešu dzīves jēgas trūkumā, sirmgalvju vientulībā, ļaunprātīgi izmantotu vides resursu apstākļos. Tie ir vaidi, kas cenšas apvienoties, lai mainītu valstu, pilsētu notikumus. Nevis kā spiediens vai vara, bet kā kalpošana. Mūsu tautas vaidiem ir jāuzrunā mūsu sirdis, līdzīgi kā tika uzrunāts Mozus, kuram Dievs atklāja savas tautas ciešanas tikšanās laikā pie degošā krūma (sal. Izc 3, 9). Ieklausīšanās Dieva balsī lūgšanas laikā ļauj mums saskatīt, sadzirdēt, iepazīt citu cilvēku ciešanas, lai mēs steigtos viņiem palīgā. Bet mums ir jāsatraucas arī tad, kad mūsu tauta pārstāj nopūsties un pārstāj meklēt ūdeni, kas dzesē slāpes. Tas ir laiks, kad ir nepieciešama arī izzināšana – kas ir nocietinājis mūsu tautas balsi?

Sauciens, kas liek mums meklēt Dievu lūgšanā un pielūgsmē, ir tas pats, kas pamudina mūs ieklausīties mūsu brāļu vaidos. Viņi „cerību liek uz mums”, tāpēc mūsu pienākums ir, veicot uzmanīgu atpazīšanu, būt organizētiem, plānot, kā arī būt drosmīgiem un radošiem mūsu apustulātā. Lai mūsu klātbūtne nav tikai improvizācijas centieni, bet lai tā atbild Dieva tautas vajadzībām, tādējādi kļūstot par ieraugu mīklā (sal. Adhort. Evangelii gaudium, 33).

Bet apustulis runā arī par pastāvību; pastāvību ciešanās, pastāvību palikt labajā. Tas nozīmē – būt atvērtam Dievam, palikt Viņā cieši iesakņotam, esot uzticīgam mīlestībā.

Jūs, gados visvecākie – kā lai šeit nepiemin arhibīskapu Sigitasu Tamkevičiusu – jūs varēsiet liecināt par pastāvību ciešanās, par šo „cerību pretēji cerībai” (Rom 4, 18). Vardarbība, kas tika vērsta pret jums, kad aizstāvējāt pilsonisko un reliģisko brīvību, jūsu labā vārda nomelnošana, apcietinājumi un deportācijas nespēja uzvarēt jūsu ticību Jēzum Kristum, kas ir Kungs pār vēsturi. Tāpēc jums ir daudz, ar ko dalīties ar mums un ko iemācīt, un ko ierosināt, bez nepieciešamības nosodīt jaunākās paaudzes šķietamo vājumu. Un jūs, gados jaunākie, kad, piedzīvojot dažādas neveiksmes, izjūtiet sevī vēlmi noslēgties, izvairīties, pieņemot dažādas nostājas, kas nav saskaņā ar konsekrācijas garu, meklējiet tad savas saknes un uzlūkojiet ceļu, ko ir mērojuši gados vecākā paaudze. Tieši vajāšanas atklāj kristīgās cerības raksturīgās iezīmes, jo tad, kad tā ir tikai cilvēciska cerība, tad varam vilties un būt neveiksmju satriekti. Turpretī tā nenotiek kristīgas cerības gadījumā: tā iziet no ciešanu un pārbaudījumu tīģeļa daudz attīrītāka.

Ir taisnība, ka laiki ir mainījušies un dzīvojam citās struktūrās, tomēr patiesība ir arī tā, ka vieglāk varam pieņemt padomus, ja tie, kas ir izgājuši caur grūtajiem pārbaudījumiem, nenoslēdzas sevī, bet dalās ar tiem, izmantojot kopā būšanas brīžus. Viņu stāsti nav piesātināti ar nostalģiju par aizgājušajiem laikiem, kas bijuši labāki, nedz arī ar slēptu nosodījumu tiem, kuru psiholoģiskā struktūra ir mazāk uzņēmīga. Mācekļu kopiena var nodrošināt savu ilgtspējību tikai tad, ja spēj savienot kā Evaņģēlijā minētais Rakstu mācītājs – jauno ar veco (sal. Mt 13, 52), kad tā apzinās, ka piedzīvotais vēsturē ir sakne, lai koks varētu augt.

Visbeidzot, uzlūkot Jēzu Kristu kā mūsu cerību nozīmē līdzināties Viņam, kopīgi līdzdalīt Viņa likteni. Apustulim Pāvilam atpestīšana nav saistīta tikai ar negatīvo aspektu – kā atbrīvošana no iekšējās un ārējās apspiestības, bet viņš uzsvaru liek uz kaut ko ļoti pozitīvu: tā ir līdzdalība Kristus dzīvē godībā (sal. 1 Tes 5, 9-10), Viņa valstībā debesīs (sal. 2 Tim 4, 18), miesas atpirkšana (sal. Rom 8, 23-24). Līdz ar to ir nepieciešams dziļi iepazīt to neatkārtojamo projektu, ko Dievs ir sagatavojis mums katram. Tā kā neviens mūs nepazīst līdz dziļumiem un nepazīst tā kā Dievs, tad esam nolemti kaut kam tik lielam, kas mums šķiet pat neiespējams. Viņš mūsos ir ierakstījis savas ilgas, un mūsu cerība ir Viņā.

„Mēs” ne vien integrē, bet arī ir augstāks un pārspēj „es”; Kungs aicina mūs, attaisno un ieceļ godībā visus kopā, lai apņemtu visu radību. Tik bieži uzsveram personīgās atbildības nozīmi, ka kopienas aspekts ir kļuvis vien par fonu, par dekorāciju. Tomēr Svētais Gars vada mūs visus kopā, pārvarot mūsu atšķirības un veidojot jaunu dinamiku, ar mērķi stiprināt Baznīcas misiju (sal. Evangelii Gaudium, 131; 235).

Svētā Pētera un Pāvila godam veltītajā svētnīcā, kurā esam pulcējušies, virs mums ir lustra – laivas formā. Abi apustuļi apzinājās, cik liels dārgums viņiem uzticēts, viņi tika uzaicināti sākt „no jauna” (sal. Lk 5, 4). Mēs visi esam šajā laivā, vienmēr cenšoties saukt uz Kungu, paliekot nesatricināmi grūtībās un liekot cerību Jēzū Kristū. Un šī laiva, kas ir Baznīca, kā savas misijas centrālo vēsti apliecina ilgas pēc tās godības, kas ir Dieva klātbūtne savas tautas vidū, augšāmceltā Kristus klātbūtne, un godības, ko nopūšoties gaida visa radība un kas reiz atklāsies Dieva bērnos; šis ir apsolījums, kas mūs rosina doties uz priekšu: tas ir evaņģelizācijas mandāts. Tas ir mūsu cerības un mūsu prieka iemesls. Bet šodienas jūru veido „vienmēr jaunie scenāriji un izaicinājumi” no nu jau „aizejošās Baznīcas” puses. Mums no jauna sev ir jāuzdod jautājums: ko no mums vēlas Kungs? Kurās perifērijās visvairāk ir nepieciešama mūsu klātbūtne, lai tur aiznestu Evaņģēlija gaismu? (sal. Adhort. Evangelii gaudium, 20)

Pretējā gadījumā, kurš gan ieticēs, ka Jēzus Kristus ir mūsu cerība? Tikai mūsu dzīves piemērs piešķir jēgu mūsu cerībai uz Viņu.

 

Foto: Anita Sosnāre, Ilmārs Znotiņš, Gintaro Česonio, Olev Mihelmaa

Oficiālās fotogrāfijas no pāvesta vizītes Latvijā >>

Lietuvā >>

Igaunijā >>

  • Pope Francis walks with World Youth Day pilgrims as he arrives for a July 30 prayer vigil at the Field of Mercy in Krakow, Poland. (CNS photo/Paul Haring) See POPE-POLAND-WYD-VIGIL July 30, 2016.

Nezaudēt drosmi mūsu vājuma dēļ un ar atvērtu sirdi pieņemt Kunga aicinājuma balsi − uz to savā vēstījumā jauniešiem “Klausīties, atpazīt, dzīvot aicinājumu” mudina pāvests Francisks, saistībā ar 55. Vispasaules lūgšanu dienu par aicinājumiem Baznīcā, ko svinēsim 22. aprīlī Labā Gana svētdienā.

Laiks, kad gatavojamies pāvesta Franciska vizītei Latvijā, kā arī Bīskapu sinodei par jauniešiem Baznīcā, ir nenoliedzami viens no labvēlīgākajiem brīžiem, kad iepazīt pāvesta Franciska vēstījumu jauniešiem, kurā viņš uzsver trīs nosacījumus aicinājuma atklāšanai: klausīties, izzināt, dzīvot.

 

logo

______________________________________________________________________________

Klausīties. Izzināt. Dzīvot aicinājumu.

 

Dārgie Brāļi un Māsas,

Oktobrī norisināsies XV Bīskapu Sinode, kas veltīta jauniešiem un jo īpaši attiecībām starp jauniešiem, ticību un aicinājumu. Saistībā ar to varēsim padziļināti pārdomāt, kā mūsu dzīves centrā ietilpst aicinājums uz prieku, uz ko mūs mudina Dievs, un kādā veidā tas ir “Dieva plāns vīriešiem un sievietēm visos laikos” (XV Bīskapu sinode, “Jaunieši, ticība, aicinājums”, sagatavojošā dokumenta ievads).

Ir runa par labo vēsti, kuru pārliecinošā veidā atkal no jauna mums pasludina 55. Vispasaules lūgšanu diena par aicinājumiem: mēs nedzīvojam nejaušību vidū un mūs nevirza uz priekšu haotisku notikumu virkne, bet gluži pretēji, mūsu dzīve un mūsu klātesamība pasaulē ir Dieva aicinājuma auglis!

Arī mūsdienu nemierpilnajos laikos Dieva Iemiesošanās noslēpums mums atgādina, ka Dievs mums vienmēr iziet pretī un ir Dievs-kopā-ar-mums, kurš nereti mēro mūsu dzīves putekļainos ceļus, un, pazīstot mūsu ilgas pēc mīlestības un laimes, aicina mūs uz prieku. Katra individuālā aicinājuma gadījumā un Baznīcas aicinājumu dažādībā un specifiskumā būtiskākais ir ieklausīties, izzināt un dzīvot ar to Vārdu, kurš mūs uzrunā no augšienes, un, pilnveidojot mūsu talantus, dara mūs par instrumentiem pasaules pestīšanā, kā arī virza uz laimes pilnību.

Šie trīs aspekti − klausīšanās, izzināšana un dzīve − bija arī Jēzus misijas iesākumā, kad pēc lūgšanas un garīgās cīņas dienām tuksnesī viņš apmeklē savu sinagogu Nācaretē, un tur, ieklausoties Vārdā, atpazīst misiju, kuru Tēvs ir uzticējis Viņam, un pasludina, ka ir nācis, lai to izpildītu “šodien” (sal. Lk 4, 16-21).

 

Klausīties

Ir svarīgi uzreiz paskaidrot, ka Kunga aicinājums nav tik nepārprotams kā daudzas citas lietas, ko varam sadzirdēt, ieraudzīt vai kam pieskarties mūsu ikdienas pieredzē. Dievs atnāk klusumā un nemanāmi, neuzmācoties ar varu mūsu brīvībai. Līdz ar to var gadīties, ka Viņa balsi mūsos nomāc daudzās raizes un uztraukumi, kas ir pārņēmuši mūsu prātu un sirdi.

Tāpēc mums ir jābūt gataviem uz dziļu ieklausīšanos Viņa vārdā un dzīvē, jāpievērš uzmanība arī mūsu ikdienas detaļām, jāmācās skatīties uz notikumiem ar ticības skatienu un palikt atvērtiem Svētā Gara pārsteigumiem.

Mēs nevaram atklāt mūsu īpašo un personīgo aicinājumu, ko mums ir iecerējis Dievs, ja paliekam noslēgti sevī, mūsu paradumos un apātijā, kas raksturo cilvēkus, kuri iznieko dzīvi, griežoties ap savu “es”, palaižot garām lielus sapņus un iespēju kļūt par protagonistiem īpašajā un neatkārtojamajā vēsturē, kuru Dievs vēlas rakstīt ar mūsu līdzdalību.

Arī Jēzus tika aicināts un sūtīts. Tāpēc Viņam bija nepieciešama sakopošanās klusumā, Dieva Vārda klausīšanās un lasīšana sinagogā, kur, apveltīts ar Svētā Gara gaismu un spēku, Viņš pilnībā atklāja Vārda nozīmi, attiecinot to uz sevi un Izraēla tautas vēsturi.

Šādas nostājas izdzīvošana šobrīd kļūst arvien grūtāka, jo esam iegremdēti trokšņainā sabiedrībā, dažādu stimulu un informācijas neprātā, kas piepilda mūsu dienas. Ārējam troksnim, kas nereti valda mūsu pilsētās un kvartālos, bieži vien pievienojas iekšējs haoss un izklaidības, kas neļauj mums apstāties, lai izgaršotu kontemplācijas prieku, lai mierīgi pārdomātu mūsu dzīves notikumus, un, uzticoties Dieva rūpīgajiem nodomiem attiecībā uz mums, veiktu auglīgu atpazīšanu.

Tomēr, kā zinām, Dieva valstība nāk klusi un nepamanāmi (sal. Lk 17, 21), un varam uzņemt tās sēklas tikai tad, kad līdzīgi kā pravietis Elija spējam ieiet mūsu gara dziļumos, ļaujot, lai mūsu gars atveras Dieva liegajai un nemanāmajai vēsmai (sal. 1 Ķēn 19, 11-13).

 

Izzināt

Nācaretes sinagogā, lasot pravieša Isaja grāmatas fragmentu, Jēzus atpazina Viņam paredzētās misijas būtību un pasludināja to tiem, kuri gaidīja Mesiju: “Kunga Gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds. Cietumniekiem pasludināt atbrīvošanu un akliem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt Kunga žēlastības gadu” (Lk 4, 18-19).

Līdzīgi arī katrs no mums var atklāt savu aicinājumu tikai izzināšanas “procesā, kurā persona, dialogā ar Dievu un ieklausoties Svētā Gara balsī, nobriest līdz fundamentālām izvēlēm, iesākot jau ar izšķiršanos par dzīves kārtu (XV Bīskapu sinode, “Jaunieši, ticība, aicinājums”, sagatavojošā dokumenta II daļa, 2, Izšķiršanas dāvana).

Īpašā veidā atklājam, ka kristieša aicinājumam vienmēr ir pravietisks aspekts. Kā apliecina Svētie Raksti, pravieši tiek sūtīti pie tautas materiālu grūtību laikā, kā arī garīgās un morālās krīzes apstākļos, lai Dieva vārdā mudinātu uz atgriešanos, sniegtu cerību un iepriecinājumu. Kā vējš, kas saceļ putekļus, pravietis izjauc neīstu mieru sirdsapziņā, kas aizmirsusi par Dieva Vārdu, viņš atpazīst notikumus Dieva apsolījuma gaismā un ļauj tautai atklāt rītausmas zīmes vēstures tumšākajos brīžos.

Tik ļoti mūsdienās mums ir vajadzīga izzināšana un pravietiskums; svarīga ir ideoloģijas un fatālisma kārdinājuma pārvarēšana, kā arī attiecībās ar Kungu nepieciešams atklāt vietas, instrumentus un situācijas, caur kurām Viņš aicina. Katram kristietim būtu jābūt spējīgam attīstīt prasmi “lasīt savu dzīvi” un atpazīt, kur un uz ko Kungs viņu aicina, lai turpinātu Viņa misiju.

 

Dzīvot

Visbeidzot, Jēzus pasludina tagadējā mirkļa jaunumu, kas daudzus iedvesmo, bet daudzus arī samulsina: laiks ir piepildījies, un Viņš ir pravieša Isaja sludinātais Mesija, svaidītais, lai atbrīvotu gūstekņus, dotu neredzīgajiem acu gaismu un pasludinātu Dieva žēlsirdīgo mīlestību pret katru radību. Tieši “šodien šie Raksti izpildījušies jūsu ausīs” (Lk 4, 20), apstiprina Jēzus.

Evaņģēlija prieks, kas mūs atver uz tikšanos ar Dievu un ar brāļiem, nevar gaidīt uz mūsu kavēšanos un slinkumu; tas mūs nesasniegs, ja paliksim, vērojot tikai pa logu, aizbildinoties, ka aizvien vēl ceram uz labvēlīgāku laiku; tas nepiepildīsies priekš mums, ja tieši šodien neuzņemsimies izšķiršanās risku. Aicinājums ir šodien! Kristiešu misija norisinās tagadnē! Un katrs no mums ir aicināts − dzīvojot kā lajs laulībā vai, pieņemot svētības un esot priesteris, vai arī izdzīvojot īpašu konsekrāciju Dievam − lai kļūtu Kunga liecinieks šeit un tagad.

Dziļākajā būtībā “šodiena”, ko pasludina Jēzus, ir apstiprinājums mums, ka Dievs nemitīgi “nokāpj”, lai glābtu mūsu cilvēcību un darītu mūs par savas misijas līdzdalībniekiem. Kungs aizvien aicina uz dzīvi kopā ar Viņu un uz sekošanu Viņam īpaši tuvās attiecībās, uz kalpošanu tikai Viņam. Bet, ja Viņš mums ir devis saprast, ka aicina mūs uz pilnīgu veltīšanos Viņa valstībai, mēs nedrīkstam baidīties! Veltīt sevi pilnībā un uz visiem laikiem Dievam un kalpošanai brāļiem ir skaisti un tā ir liela žēlastība.

Kungs aizvien šodien aicina sekot Viņam. Mēs nedrīkstam gaidīt, līdz būsim pilnīgi, lai atbildētu ar cēlsirdīgu “lūk, es esmu”; mēs nedrīkst izbiedēt arī mūsu ierobežojumi un grēki, bet ar atvērtu sirdi mums ir jāpieņem Kunga balss. Ir svarīgi dzirdēt Viņu, atpazīt mūsu īpašo misiju Baznīcā un pasaulē, un, visbeidzot, dzīvot ar to tajā šodienā, ko dāvā mums Dievs.

Lai Vissvētākā Jaunava Marija, gados jaunā meitene no perifērijas, kura sadzirdēja, pieņēma un dzīvoja ar Dieva Vārdu, kas kļuva Miesa, mūs vienmēr sargā un pavada mūsu ceļā.

+ Francisks

Vatikānā, 2017. gada 3. decembrī, pirmajā Adventa svētdienā

 

PS. Atzīmējot Labā Gana svētdienu Latvijā, 22. aprīlī, sadarbībā ar katoļu jauniešu kopienām un konsekrētajām māsām un brāļiem no dažādām kongregācijām, jaunieši no 14 gadu vecuma tiek aicināti Labā Gana ekspedīcijā, kas vedīs uz Rīgas ziemeļiem un ļaus jauniešiem iepazīties ar daudzām interesantām vietām, cilvēkiem, liecībām. Ekspedīcija rosinās meklēt un atrast katram savā dzīvē − ‘to, visdārgāko’, ko bieži saucam vārdā aicinājums! Pieteikšanās jauniešu ekspedīcijai – jau atvērta:  Pieteikšanās ekspedīcijai

 

1

“Nomaini dīvānu pret sporta apavu pāri,” šis Pāvesta Franciska iztēli rosinošais uzaicinājums jauniešiem Pasaules Jauniešu dienu noslēgumā daudziem ir palicis spilgtā atmiņā. Gatavojoties svētceļojumam uz Skaistkalni (4.-7. maijā), kura laikā lūgsimies par aicinājumiem uz svētām ģimenēm, konsekrēto dzīvi, priesterību, evaņģelizāciju un misiju, aicinām izlasīt Pāvesta Franciska vēstījumu. Un meklējam jau kedas!!!

logo


Vēstījums 54. Lūgšanu dienai par aicinājumiem

Gara mudināti doties misijā

 

Dārgie brāļi un māsas,

iepriekšējo gadu laikā mums bija iespēja pārdomāt par diviem kristīgā aicinājuma aspektiem – par pamudinājumu “iziet no sevis”, lai klausītos Kunga balsi, un par to, cik liela nozīme ir ekleziālajai kopienai, kas ir īpaša vieta, kur Dieva aicinājums rodas, tiek dzīvināts un izpaužas.

Tagad, atzīmējot 54. Pasaules Lūgšanu dienu par aicinājumiem, es gribētu pievērsties kristīgā aicinājuma misionārajai dimensijai. Tas, kurš ļauj Dieva balsij sevi piesaistīt  un sāk sekot Jēzum, ļoti ātri atklāj sevī neizdzēšamu vēlmi nest Labo vēsti brāļiem, iesaistoties evaņģelizācijā un mīlestības kalpojumā. Visi kristieši pēc savas dabas ir Evaņģēlija misionāri! Patiesi, māceklis nesaņem Dieva mīlestības dāvanu savam mierinājumam; viņš nav aicināts izrādīt sevi, ne arī rūpēties par kāda uzņēmuma interesēm; vienkārši, viņu ir skāris un pārveidojis prieks par to, ka var justies Dieva mīlēts, un viņš nespēj paturēt šo pieredzi tikai sev: “Evaņģēlija prieks, kas piepilda mācekļu kopienas dzīvi, ir misionārais prieks” (ap. pamudinājums Evangelii gaudium, 21).

Tāpēc misionārais uzdevums nav kaut kāda kristīgās dzīves piedeva, it kā tas būtu kāds rotājums, bet, tieši pretēji, pieder ticības pašai būtībai: attiecības ar Kungu ietver sevī šo “būt sūtītiem” pasaulē kā Viņa vārda praviešiem un Viņa mīlestības lieciniekiem.

Pat ja mēs sevī piedzīvojam daudz trauslumu un reizēm varam justies mazdūšīgi, mums ir jāpaceļ galva uz Dievu, neļaujot sevi nospiest nepiemērotības sajūtai un nepadodoties pesimismam, kas padara mūs par pasīviem gurdenas un rutīnas pārņemtas dzīves vērotājiem. Bailēm nav vietas: pats Dievs ierodas šķīstīt mūsu “netīrās lūpas”, padarot mūs misijai piemērotus. “Noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks. Un es dzirdēju Kungu sakām: ‘Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?’ Tad teicu: ‘Es te, sūti mani!’” (Is 6,6-8).

Katrs māceklis misionārs dzird savā sirdī šo dievišķo balsi, kas to aicina “doties” ļaužu vidū, kā to darīja Jēzus, visus “dziedinot un svētījot” (Apd 10,38). Patiesi, esmu jau atgādinājis citas reizes, ka katrs kristietis Kristības spēkā ir “kristoforo”, tas ir, “tas, kurš nes Kristu” brāļiem (sal. Katehēze, 2016. gada 30. janvāris). Tas sevišķi attiecas uz tiem, kuri ir aicināti īpaši veltīt savu dzīvi, kā arī uz priesteriem, kuri nesavtīgi ir atbildējuši “Lūk, te es esmu, Kungs, sūti mani!”. Viņi ir aicināti ar atjaunotu misionāro entuziasmu iziet no svētajiem dievnama mūriem, lai ļautu Dieva maigum pārplūst pār cilvēkiem (sal. Hrizmas svētīšanas Svētās Mises homīlija, 2016. gada 24. marts). Baznīcai ir vajadzīgi  priesteri, kas būtu paļāvīgi un miera pilni, jo ir atklājuši īsto dārgumu, un, kas būtu nemiera dzīti, lai ar prieku dotos atklāt to visiem (sal. Mt 13,44).

Protams, runājot par kristīgo misiju, rodas ne mazums jautājumu: ko nozīmē būt Evaņģēlija misionāram? Kas piešķir mums spēku un drosmi sludināšanai? Kāda ir tā evaņģēliskā loģika, no kuras misija smeļas iedvesmu? Mēs varam atbildēt uz šiem jautājumiem, kontemplējot trīs evaņģēliskās ainas: Jēzus misijas sākumu Nācaretes sinagogā (sal. Lk 4,16-30); ceļa gājumu, ko Viņš, būdams augšāmcēlies, veic kopā ar Emmausas mācekļiem (sal. Lk 24,13-35); un, visbeidzot, līdzību par sēklu (sal. Mk 4,26-27).

Jēzus ir Svētā Gara svaidīts un sūtīts

Būt māceklim misionāram nozīmē aktīvi piedalīties Kristus misijā, ko pats Jēzus apraksta Nācaretes sinagogā: “Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem. Viņš ir sūtījis mani pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu; salauztos darīt brīvus, pasludināt Kunga žēlastības gadu“ (Lk 4,18-19). Tā ir arī mūsu misija: būt Svētā Gara svaidītiem un iet pie brāļiem, lai sludinātu Vārdu, tādā veidā kļūstot viņiem par pestīšanas instrumentu.

Jēzus iet mūsu ceļā mums līdzās

Saskaroties ar jautājumiem, kas iznirst no cilvēka sirds dziļumiem, un ar izaicinājumiem, kas saistās ar šīs dzīves realitāti, mēs varam justies nomaldījušies un var likties, ka mums pietrūkst enerģijas un cerības. Pastāv risks uzskatīt kristīgo misiju tikai par neīstenojamu utopiju vai vismaz par kaut ko, kas pārsniedz mūsu spēkus. Tomēr ja kontemplējam Augšāmcēlušos Jēzu, kurš soļo līdzās Emmausas mācekļiem (sal. Lk 24,13-15), tad mēs atkal no jauna varam atgūt paļāvību; šajā evaņģēliskajā ainā mums ir darīšana ar īstu “ceļa liturģiju”, kas ir pirms Vārda un Maizes laušanas liturģijas, un kas vēstī, ka uz katra mūsu soļa Jēzus ir mums līdzās! Divi mācekļi, Krusta ieļaunojuma ievainoti, atgriežas mājās pa sakāves ceļu: viņi nes savā sirdī salauztu cerību un nerealizējušos sapni. Evaņģēlija prieka vietu viņos ieņem skumjas. Ko dara Jēzus? Viņš tos netiesā, bet iet kopā ar viņiem. Tā vietā, lai celtu vēl lielāku mūri, Viņš palīdz tiem izrauties ārā. Viņš lēnām pārveido viņu mazdūšību, liek degt viņu sirdīm un atver viņu acis, sludinot Vārdu un laužot maizi. Tāpat arī kristietis nenes viens pats misijas nastu, bet piedzīvo – tai skaitā, grūtībās un neizpratnē – “ka Jēzus viņu pavada, elpo kopā ar viņu, strādā kopā ar viņu. Viņš jūt, ka dzīvais Jēzus ir ar viņu visos viņa misionāra pienākumos” (ap. pamud. Evangelii gaudium, 266).

Jēzus liek uzdīgt sēklai

Visbeidzot, ir svarīgi mācīties no Evaņģēlija, kādā stilā vajadzētu sludināt. Patiesi, nereti pat vislabāko nodomu vadīti, varam iekrist zināmā varas, prozelītisma vai tolerances trūkuma pilna fanātisma mānijā. Turpretī Evaņģēlijs aicina mūs atmest panākumu un varas elkdievību, pārlieku lielās raizes par strukturālo sakārtotību, kā arī zināmas bailes, kas ir vairāk saistītas ar sasniegumu, nevis ar kalpošanas garu. Pat ja Valstības sēkla ir maza, neredzama un reizēm nenozīmīga, tā tomēr klusi aug, pateicoties Dieva nemitīgajai darbībai: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana” (Mk 4,26-27). Tas ir mūsu paļāvības pirmais iemesls: Dievs pārsniedz mūsu gaidas un pārsteidz mūs ar savu nesavtību, panākot, ka mūsu darbs nes tādus augļus, kas pārsniedz cilvēciskās efektivitātes aprēķinus.

Ar šo evaņģēlisko paļāvību mēs atveramies Gara klusajai darbībai, Gara, kurš ir misijas pamats. Bez pastāvīgas kontemplatīvās lūgšanas nekad nevarēs pastāvēt ne pastorālais darbs aicinājumu jomā, ne kristīgā misija. Tāpēc ir jādzīvina kristīgā dzīve, klausoties Dieva Vārdu, un jo īpaši ir jāizkopj personīgas attiecības ar Kungu Euharistijas adorācijā, kas ir tikšanās ar Dievu īpašā “vieta”.

Es gribu sevišķi pamudināt uz šo dziļo draudzību ar Kungu, lai izlūgtu no augšienes īpaši jaunus aicinājumus uz priesterību un konsekrēto dzīvi. Dieva tautai ir vajadzīgi gani, kuri veltī savu dzīvi kalpošanai Evaņģēlijam. Tāpēc lūdzu draudžu kopienām, asociācijām un daudzām Baznīcā esošajām lūgšanu grupām: stājoties pretī mazdūšības kārdinājumam, turpiniet lūgt Kungu, lai Viņš sūtītu strādniekus savā laukā un dotu mums Evaņģēlijā iemīlējušos priesterus, kuri būtu spējīgi kļūt par tuvākajiem visiem saviem brāļiem un, tādējādi, būt par Dieva žēlsirdīgās mīlestības dzīvo zīmi.

Dārgie brāļi un māsas, arī šodien mēs varam no jauna atgūt dedzību, lai sludinātu Evaņģēliju, un mēs varam iedrošināt, sevišķi jauniešus, sekot Kristum. Izplatoties pagurumam ticībā vai tam, ka šī ticība tiek aprobežota tikai ar “pildāmajiem pienākumiem”, mūsu jaunieši grib atklāt Jēzus personas mūžam aktuālo pievilcību, ļaut Viņa vārdiem un žestiem izvirzīt sevī jautājumus, un visbeidzot, pateicoties Viņam, tie grib sapņot par patiesi cilvēcisku dzīvi, kuru piepilda ar prieku mīloša sevis ziedošana.

Vissvētākajai Jaunavai Marijai, mūsu Pestītāja Mātei, pietika drosmes piepildīt šo Dieva sapni, ieliekot Viņa rokās savu jaunību un savu entuziasmu. Lai viņa ar savu aizbildniecību izlūdz arī mums tādu pašu sirds atvērtību, gatavību atbildēt Kunga aicinājumam, sakot savu “Lūk, te es esmu”, un prieku doties ceļā (sal. Lk 1,39), lai, tāpat kā viņa, sludinātu Viņu visai pasaulei.

 

+ Pāvests Francisks

Vatikānā, 2016. gada 27. novembrī
Adventa Pirmajā svētdienā

Tulkojums ©www.katolis.lv

banner5-1080x493

2018. gada oktobrī Romā notiks Bīskapu sinodes XV kārtējā ģenerālā asambleja, kuras tēma šoreiz būs: “Jaunieši, ticība un aicinājuma izzināšana”. Sinodes ģenerālsekretārs kardināls Lorenco Baldiseri (Lorenzo Baldisseri) šī gada 13. janvārī preses konferencē Romā iepazīstināja sabiedrisko saziņas līdzekļu pārstāvjus ar Bīskapu sinodes priekšziņojumu par šo tēmu.

Dokuments ir nosūtīts Austrumu katoļu Baznīcu hierarhu padomēm, bīskapu konferencēm, Romas kūrijas dikastērijiem un Konsekrētās dzīves institūtu ģenerālpriekšnieku savienībai, tādējādi uzsākot apspriešanas posmu “visā Dieva tautā”. Tas paredz ievākt informāciju un pienācīgi izzināt mūsdienu jauniešu situāciju dažādās dzīves jomās, lai to iestrādātu Bīskapu sinodes darba dokumentā Instrumentum laboris. Apspriešanā aicināti piedalīties arī visas pasaules jaunieši.

Kardināls atzīmēja, ka jauniešiem veltītā Sinode turpina to ceļu, ko Baznīca iet pāvesta Franciska vadībā. Priekšziņojumā akcentēta prieka un mīlestības centralitāte, atsaucoties uz adhortāciju Evangelii gaudium un Amoris lætitia. Netrūkst arī atsauču uz Laudato si, Lumen Fidei, kā arī pāvesta Benedikta mācību.

Dokumentam ir trīs daļas. Pirmā aicina ieklausīties realitātē. Otra uzsver, cik liela nozīme ir aicinājuma dziļākai izpratnei ticības gaismā, lai izdarītās izvēles patiešām atbilstu Dieva gribai un nāktu personai par labu. Trešā runā par pastorālo darbu Baznīcas kopienā. Dokumentu ievada evaņģēliskais “mīļotā mācekļa” tēls.

Pirmā daļa, kas saucas “Jaunieši mūsdienu pasaulē”, apraksta jauniešu situāciju mūsdienu realitātē, ņemot vērā atsevišķu reģionu īpatnības. Tā atsaucas uz dažiem sociālo pētījumu rezultātiem, kas var palīdzēt risināt ar aicinājuma izzināšanu saistītos jautājumus (izaicinājumi, kas saistīti ar “scientisko” kultūru, nedrošība, bezdarbs, korupcija, kā arī alkoholisma problēma, spēļu atkarība un narkomānija).

Otrā, centrālā, daļa – “Ticība, atpazīšana, aicinājums” – uzsver, ka aicinājuma atpazīšanas pamatā ir “ticība kā līdzdalība Jēzus uztveres veidā”. Pateicoties tai, “dialogā ar Kungu un, ieklausoties Svētā Gara balsī”, cilvēks izdara savas dzīves fundamentālās izvēles. Vienīgi korekti atpazīstot savu aicinājumu, jaunietis spēs atrast savu īsto, vienīgo un neatkārtojamo dzīves ceļu. Šo procesu raksturo trīs vārdi, kas izmantoti jau dokumentā Evangelii Gaudium, 51: atpazīt (to, kas notiek iekšējā pasaulē), interpretēt (to, kas ir atpazīts) un izlemt (tas ir “autentisks cilvēka brīvības un personiskās atbildības akts”).

Dokuments paskaidro, ka vārds “aicinājums” jāsaprot plašākā nozīmē – tas aptver visu iespēju spektru, kādā cilvēks var pilnībā realizēt savu dzīvi ar prieku un mīlestību, ko dod sevis dāvāšana Dievam un citiem. Runa vispirms ir par kādas konkrētas formas izvēli, kādā šī realizācija var notikt – tā ir “izvēļu sērija, kas iezīmē dzīves kārtu (laulība, priesterība, konsekrētā dzīve), profesiju, iesaistīšanos sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, dzīves stilu, laika un naudas menedžmentu utt.”

Izvēle notiek apslēpti sirdsapziņas dziļumos. Tur katrs pats ieklausās Dieva balsī, runā ar Viņu un visbeidzot pieņem lēmumu. Citu cilvēku palīdzība, ciktāl tā ir vajadzīga, nevar aizstāt šo intīmo un personisko dialogu.

Trešajā nodaļā, kuras nosaukums ir “Pastorālais darbs”, uzsvērts, cik lielu uzmanību Baznīca piešķir tam, lai “palīdzētu jauniešiem pieņemt Evaņģēlija prieku” mūsdienās, tik lielas nenoteiktības un nedrošības apstākļos.

 (tulk. m. Otīlija Kovaļevska)

logo

Sindodi sagatavojošais dokuments (ENG) >>

Lūgšanu iniciatīva par Sindodi #PrayforSynod >>

V.E. abp Luidži Bonaci, Apustuliskā nuncija uzruna

Kanādas Konsekrēto personu konferences ģenerālā asamblejā

(Montreālā, 2016. g. 26.-29. maijā)

/fragments/

Gatavojoties šai tikšanās reizei, es uzdevu sev jautājumu: “Ko gan es varu pateikt Kanādas konsekrētajām personām?” (..) Tā kā es šeit nepārstāvu sevi pašu, un, neraugoties uz saviem ierobežojumiem, esmu Pāvesta, svētā Pētera pēcteča, sūtnis, viņa personas un pastorālās misijas reprezentants, es nolēmu, ka visvienkāršāk man pašam un visnoderīgāk jums būtu atsaukt atmiņā ‘trīs vārdus’, kurus Pāvests Francisks uzsvēra, noslēdzot Konsekrētajai dzīvei veltīto gadu. Es tiem pievienošu arī savas pārdomas.

 

Pravietojums

Pāvests Francisks dod priekšroku pravieša tēlam, lai definētu konsekrēto personu. Viņš uzsver, ka “konsekrētie cilvēki ir pravieši.”[1] Kādu pravietojumu no jums sagaida Baznīca un pasaule? Vispirmām kārtām jūs esat aicināti runāt Dievu – pasludināt Dieva realitāti ar savu dzīvi, vēl pirms esat paguvuši ko pateikt vārdos. Ja Dievs tiek atraidīts, izstumts, ignorēts, tad mums jāuzdod jautājums: vai esam bijuši pietiekoši caurspīdīgi, lai mūsos atmirdzētu Viņa seja?

Vēstījums 53. Lūgšanu dienai par aicinājumiem >>>  (lejuplāde)

logo


Baznīca, aicinājumu Māte

 

Dārgie Brāļi un Māsas!

Es ļoti ilgojos, lai Žēlsirdības Jubilejas gadā visi kristieši piedzīvo prieku par savu piederību Baznīcai! Kaut viņi varētu atklāt no jauna to, ka kristieša aicinājums, kā arī katrs īpašais aicinājums dzimst Dieva tautas klēpī un ir Dieva žēlsirdības dāvana. Baznīca ir žēlsirdības mājas un “zeme”, kurā aicinājumi uzdīgst, aug un nes augļus.

Tāpēc 53. Vispasaules lūgšanu dienas par aicinājumiem ietvaros es aicinu visus uz apustuļu kopienas kontemplāciju un pateicību par kopienas lomu katra cilvēka aicinājuma ceļā. Žēlsirdības ārkārtējās Jubilejas izsludināšanas bullā es atgādināju sv. Bedas Godājamā vārdus, attiecināmus uz sv. Mateja aicinājumu: «Miserando atque eligendo» (Misericordiae Vultus, 8). Dieva žēlsirdīgā darbība pieļauj mūsu grēkus un atver mūs jaunai dzīvei, kura iegūst konkrētu veidu aicinājumā sekot Kungam un misijā. Jēzus žēlsirdīgais skatiens ir katra aicinājuma avots Baznīcā. Atgriešanās un paaicinājums ir it kā medaļas divas puses un savstarpēji caurvijas visā mācekļa-misionāra dzīves gaitā. 

+Luigi Bonazzi, Apustuliskais nuncijs Kanādā

IMG_7171m


Dārgie konsekrētie brāļi un māsas,

Esam ceļā. Ceļojam Konsekrētās dzīves gadā. Un esam sasnieguši jau gandrīz pusceļu. Tāpēc varam nedaudz apstāties. Uz brālīgas atpūtas, uz dialoga brīdi. Aicinu jūs uz šādu apstāšanos un šādu dialogu jūsu kopienās. No savas puses es vēlētos izmantot šo iespēju, lai dalīties ar jums divās atziņās, kuras manā prātā un manā sirdī atstājis noietais ceļš. Pirmā atziņa saistās ar dārgo dāvanu – “harizmu”, savukārt, otrā – ar rūpēm par aicinājumiem.

Vēstījums 52. Lūgšanu dienai par aicinājumiem >>>  (lejuplāde)

logo

 


 

2015.gad 26. aprīlī – ceturtajā Lieldienu laika svētdienā

Tēma: Exodus – aicinājuma pamatpieredze

 

Dārgie brāļi un māsas,

Ceturtajā Lieldienu laika svētdiena mums atklāj Labā Gana tēlu, kurš pazīst savas avis: Viņš sauc tās vārdā, baro tās un vada. Jau vairāk nekā 50 gadus vispārējā Baznīca šajā svētdienā atzīmē Pasaules Lūgšanu dienu par aicinājumiem. Tas mums ir atgādinājums par nepieciešamību lūgties, saskaņā ar Jēzus pamudinājumu Viņa mācekļiem: „Lūdziet Pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā” (Lk 10,2).  Šo pavēli Jēzus izteica, kad sūtīja savus mācekļus misijā. Viņš paaicināja ne tikai Divpadsmit Apustuļus, bet vēl 72 mācekļus, kurus Viņš sūtīja pa diviem (skat. Lk 19,1-6). Tā kā Baznīca „savā dziļākajā būtībā ir misionāra” (Ad Gentes, 2), kristiešu aicinājumi dzimst no misiju pieredzes. Klausīties un sekot Jēzus, Labā Gana, balsij nozīmē ļauties Viņa vadībai un pievilcībai, konsekrējot Viņam savu dzīvi. Tas nozīmē ļaut Svētajam Garam mūs ievadīt misionārajā dinamismā, pamodinot mūsos ilgas, prieku un drosmi ziedot mūsu dzīves, kalpojot Dieva Valstībai.

Pāvesta Franciska vēstule (doc.)

logo


 Vatikāns, 2014.gada 21.novembris, Jaunavas Marijas prezentācijas templī svētki

Dārgie konsekrētie: sievietes un vīrieši!

Rakstu Jums kā Pētera pēctecis, kuram Kungs Jēzus uzticēja savu brāļu ticībā stiprināšanu (Lk 22,32), un rakstu jums kā jūsu brālis, konsekrēts Dievam, līdzīgi kā jūs.

Kopā pateiksimies Tēvam, kurš aicināja mūs sekot Jēzum pilnīgā paklausībā Viņa Evaņģēlijam un kalpojot Baznīcai, kā arī ielēja mūsu sirdīs Svēto Garu, kurš dāvā mums prieku un ļauj mums liecināt visai pasaulei par Viņa mīlestību un žēlsirdību.

Atbildot uz daudzu no jums sajūtām, kā arī ņemot vērā Konsekrētās dzīves institūtu un Apustuliskās dzīves  biedrību kongregācijas ierosinājumu, nolēmu pasludināt Konsekrētās dzīves gadu, kas sasaucas ar 50.gadadienu kopš dogmātiskās konstitūcijas Lumen gentium VI nodaļas par ordeņa ļaudīm, kā arī dekrēta Perfectae caritatis par klosterdzīves atjaunotni izdošanas. Konsekrētās dzīves gads iesāksies 2014.gada 30.novembrī, pirmajā Adventa svētdienā, un noslēgsies 2016.gada 2.februārī, Kunga Prezentācijas svētnīcā svētkos.

Pāvesta Franciska uzdotie jautājumi konsekrētajiem brāļiem un māsām:

  • Vēlos jums nest kādu vēsti un tas ir prieks. Vienmēr, konsekrēto personu, semināristu, klosterbrāļu un klostermāsu, jauniešu vidū ir prieks – vienmēr ir prieks! Tas ir svaiguma prieks; prieks, kas nāk no sekošanas Kristum; prieks, kuru mums dāvā Sv.Gars, nevis šīs pasaules gars. Prieks ir! Bet kur rodas prieks?
  • Ielūkojies savas sirds dziļumos, ielūkojies pats sevī un pajautā:
  • vai tavā sirdī mīt ilgas pēc kaut kā liela, vai arī tava sirds ir vienaldzīga? Vai tava sirds ir saglabājusi meklējumu nemieru, vai arī tu esi ļāvis sevi nomākt daudzām lietām tā, ka svaigums ir zudis un sirds ir sastingusi? Dievs tevi gaida, Viņš meklē tevi – ko tu Viņam atbildēsi? Vai tu esi saprati savas dvēseles stāvokli? Vai varbūt tu guli? Vai tici, ka Dievs tevi gaida, vai domā, ka tie ir tikai „vārdi”?
  • Mēs esam „provizoriskās” kultūras upuri. Es gribētu, lai jūs padomājiet – kā var izlauzties no šīs „provizoriskās” kultūras valgiem?
  • Pirmkārt un galvenokārt, tā ir vadītāju un formatoru atbildība. Tie ir jūsu formatori, kuriem ir jāsniedz konsekventas dzīves paraugs. Ja gribam, lai jaunieši ir konsekventi, mums pašiem ir tādiem jābūt! Ja neesam, tad Kungs pateiks to pašu, ko teica par farizejiem: „Dariet tā, kā viņi runā, bet nedariet tā, kā viņi dara!” Konsekvence un autentiskums.
  • Pajautāsim paši sev: vai izjūtu degsmi par Dieva lietām, par to, lai Viņš tiktu pazīts, lai Viņa Vārds tiktu sludināts? Vai mani ir absorbējis tas pasaulīgais garīgums, kas visu liek darīt aiz mīlestības uz sevi? Mēs, konsekrētie, esam pārņemti ar personīgām interesēm, ar savu lietu norisi, ar karjeru. Ak vai, mēs raizējamies par tik daudzām lietām… Vai neesam „iemitinājušies” savā kristīgajā dzīvē, priesterībā, klosterdzīvē, savās kopienās, vai arī esam saglabājuši to nemierpilno spēju gādāt par Dieva lietām, par Viņa Vārdu, kas liek mums „iziet uz ārpusi”, pie citiem?
  • Un kā ir ar nemieru par mīlestību? Vai mēs ticam Dieva un cilvēku mīlestībai? Vai esam tikai nominālisti? Runa nav par abstraktu mīlestību, vienīgi vārdos, bet gan par katru konkrētu brāli vai māsu, kurus satiekam, kuri ir mums līdzās. Vai ļaujamies rūpēm par viņu vajadzībām jeb paliekam ieslēgti paši sevī, savās kopienās, kas bieži vien kļūst par mūsu „komforta” vietām?
  • Ceļš uz svētumu – tas ir skaisti! Nerunāt neko ļaunu par citiem. Bet, tēvs, ir taču problēmas… Izstāsti savam priekšniekam/niecei, bīskapam, – viņi var atrast risinājumu. Nestāsti tiem, kuri neko nevar izdarīt. Ģimeniskuma gars ir ļoti svarīgs! Saki, vai tu teiktu ko sliktu par savu māmiņu, tēti, brāļiem? Nekad. Tad kāpēc tas notiek konsekrēto dzīvē, semināros, priesteru vidū? Tieši tā: domājiet, vēlreiz domājiet par brālīgumu, par brāļu mīlestību.
  • Krusta pakājē stāvēja sāpju mākta sieviete, taču tajā pašā laikā viņā dega nomoda cerība uz noslēpuma piepildījumu, kas ir lielāks nekā ciešanas. Likās, ka viss bija beidzies, ka izdzisusi ikviena cerība. Arī viņa tobrīd, atceroties Pasludināšanas apsolījumus, būtu varējusi teikt: „Esmu pievilta, nekas nav piepildījies.” Bet viņa neteica. Viņa patiesi bija svētīga, jo ticēja. Ar ticības acīm viņa redzēja jaunu nākotni un ar cerību gaidīja uz Dieva rītdienu. Dažreiz es cenšos saprast: vai mēs ceram uz Dieva rītdienu? Vai mēs gribam vienīgi šodienu? Viņai Dieva rītdiena bija Lieldienu rītausmas pirmajā nedēļas dienā. Ir labi meditācijas laikā apcerēt, kā Dēls un Māte apskauj viens otru. Vienīgā gaisma, kas dega pie Kristus kapa, bija Mātes cerība un tajā brīdī tā bija visas cilvēces cerība. Uzdodu jautājumu sev un arī jums: vai klosteros joprojām deg šī gaisma? Vai mūsu klosteros joprojām gaida Dieva rītdienu?
  • Mīlestības nemiers vienmēr liek iet, lai satiktu otru cilvēku, negaidot, līdz viņš pirmais, atklās savas vajadzības. Mīlestības nemiers sniedz mums pastorālā auglīguma dāvanu, un ikvienam ir jājautā pašam sev: kāds ir mans garīgais devums, mans pastorālais auglīgums?
  • Patiesa ticība vienmēr saistās ar dziļu vēlmi izmainīt pasauli. Lūk, jautājums, kas jāuzdod pašiem sev: cik lielas ir mūsu ilgas un vīzijas? Vai esam drosmīgi? Vai mūsu sapņiem ir diži mērķi? Vai dedzība mājo mūsu sirdīs? (Ps 69,10). Vai arī esam remdeni un aprobežojamies ar pašu izplānotajām apustuliskajām programmām?

 

Esi sveicināta, Prieka Māte

Esi sveicināta, žēlastības pilnā (Lk 1,28). „Eņģeļa sveicinājums ir aicinājums uz prieku, kas vēstī skumju galu. Šis aicinājums iezīmē Evaņģēlija sākumu, Labo vēsti.

Marijas klēpī prieks aug plašumā: Dēls, kuru Viņa nes, ir prieka Dievs; tas ir prieks, kas iededzina, aizrauj. Marija plaši atver savu sirdi un steidzas pie Elizabetes.

„Prieka pilna, jo var piepildīt savas ilgas, iejūtības pilna sava pienākuma veikšanā, dedzīga savā priekā – tā viņa dodas steigšus pāri kalniem, kur gan citur, ja ne pretim kalnu virsotnēm, steidzas tā, kurā mājo Dieva pilnība?” (sv.Ambrozijs).

Viņa dodas steigšus(Lk 1, 39), lai nestu pasaulei labo vēsti; lai visiem dāvātu neaptveramo prieku, kuru nesa savā klēpī: Jēzu Kristu. Steigšus: tas nenozīmē tikai to, ka Marija devās ātri. Šis vārds liecina par viņas dedzību, entuziasmu, par mīlestības pilnu ceļojuma nodomu.

Lūk, es esmu Kunga kalpone(Lk 1, 38). Kunga kalpone dodas steigšus, lai kļūtu par mūsu kalponi, jo Dieva mīlestība atklājas Viņa mīlestībā pret katru brāli un māsu.

Marijā visa Baznīca ceļo kopīgi: mīlestībā, kad viens iziet pretim otram, kurš ir vājāks; cerībā, kad kāds zina, ka viņa ceļā allaž būs tas, kas viņu balstīs; ticībā, kad katram vienmēr ir iespēja dalīties ar otru. Marijā ikviens no mums, Svētā Gara iedvesmā, piedzīvo savu paaicinājumu kā ceļojumu.

 

Jaunās evaņģelizācijas Zvaigzne,

palīdzi mums atmirdzēt, liecinot par komūniju,

par kalpošanu, par dedzīgu un nesavtīgu ticību,

par taisnīgumu un mīlestību pret nabagiem,

lai Evaņģēlija prieks

sasniegtu visas zemes malas

un neviena nomale nepaliktu bez tā gaismas.

Dzīvā Evaņģēlija Māte,

prieka avots mazajiem,

lūdz par mums!

Amen. Alleluja.