Aicinājuma ceļu meklējot

  • Pope Francis walks with World Youth Day pilgrims as he arrives for a July 30 prayer vigil at the Field of Mercy in Krakow, Poland. (CNS photo/Paul Haring) See POPE-POLAND-WYD-VIGIL July 30, 2016.

Nezaudēt drosmi mūsu vājuma dēļ un ar atvērtu sirdi pieņemt Kunga aicinājuma balsi − uz to savā vēstījumā jauniešiem “Klausīties, atpazīt, dzīvot aicinājumu” mudina pāvests Francisks, saistībā ar 55. Vispasaules lūgšanu dienu par aicinājumiem Baznīcā, ko svinēsim 22. aprīlī Labā Gana svētdienā.

Laiks, kad gatavojamies pāvesta Franciska vizītei Latvijā, kā arī Bīskapu sinodei par jauniešiem Baznīcā, ir nenoliedzami viens no labvēlīgākajiem brīžiem, kad iepazīt pāvesta Franciska vēstījumu jauniešiem, kurā viņš uzsver trīs nosacījumus aicinājuma atklāšanai: klausīties, izzināt, dzīvot.

 

logo

______________________________________________________________________________

Klausīties. Izzināt. Dzīvot aicinājumu.

 

Dārgie Brāļi un Māsas,

Oktobrī norisināsies XV Bīskapu Sinode, kas veltīta jauniešiem un jo īpaši attiecībām starp jauniešiem, ticību un aicinājumu. Saistībā ar to varēsim padziļināti pārdomāt, kā mūsu dzīves centrā ietilpst aicinājums uz prieku, uz ko mūs mudina Dievs, un kādā veidā tas ir “Dieva plāns vīriešiem un sievietēm visos laikos” (XV Bīskapu sinode, “Jaunieši, ticība, aicinājums”, sagatavojošā dokumenta ievads).

Ir runa par labo vēsti, kuru pārliecinošā veidā atkal no jauna mums pasludina 55. Vispasaules lūgšanu diena par aicinājumiem: mēs nedzīvojam nejaušību vidū un mūs nevirza uz priekšu haotisku notikumu virkne, bet gluži pretēji, mūsu dzīve un mūsu klātesamība pasaulē ir Dieva aicinājuma auglis!

Arī mūsdienu nemierpilnajos laikos Dieva Iemiesošanās noslēpums mums atgādina, ka Dievs mums vienmēr iziet pretī un ir Dievs-kopā-ar-mums, kurš nereti mēro mūsu dzīves putekļainos ceļus, un, pazīstot mūsu ilgas pēc mīlestības un laimes, aicina mūs uz prieku. Katra individuālā aicinājuma gadījumā un Baznīcas aicinājumu dažādībā un specifiskumā būtiskākais ir ieklausīties, izzināt un dzīvot ar to Vārdu, kurš mūs uzrunā no augšienes, un, pilnveidojot mūsu talantus, dara mūs par instrumentiem pasaules pestīšanā, kā arī virza uz laimes pilnību.

Šie trīs aspekti − klausīšanās, izzināšana un dzīve − bija arī Jēzus misijas iesākumā, kad pēc lūgšanas un garīgās cīņas dienām tuksnesī viņš apmeklē savu sinagogu Nācaretē, un tur, ieklausoties Vārdā, atpazīst misiju, kuru Tēvs ir uzticējis Viņam, un pasludina, ka ir nācis, lai to izpildītu “šodien” (sal. Lk 4, 16-21).

 

Klausīties

Ir svarīgi uzreiz paskaidrot, ka Kunga aicinājums nav tik nepārprotams kā daudzas citas lietas, ko varam sadzirdēt, ieraudzīt vai kam pieskarties mūsu ikdienas pieredzē. Dievs atnāk klusumā un nemanāmi, neuzmācoties ar varu mūsu brīvībai. Līdz ar to var gadīties, ka Viņa balsi mūsos nomāc daudzās raizes un uztraukumi, kas ir pārņēmuši mūsu prātu un sirdi.

Tāpēc mums ir jābūt gataviem uz dziļu ieklausīšanos Viņa vārdā un dzīvē, jāpievērš uzmanība arī mūsu ikdienas detaļām, jāmācās skatīties uz notikumiem ar ticības skatienu un palikt atvērtiem Svētā Gara pārsteigumiem.

Mēs nevaram atklāt mūsu īpašo un personīgo aicinājumu, ko mums ir iecerējis Dievs, ja paliekam noslēgti sevī, mūsu paradumos un apātijā, kas raksturo cilvēkus, kuri iznieko dzīvi, griežoties ap savu “es”, palaižot garām lielus sapņus un iespēju kļūt par protagonistiem īpašajā un neatkārtojamajā vēsturē, kuru Dievs vēlas rakstīt ar mūsu līdzdalību.

Arī Jēzus tika aicināts un sūtīts. Tāpēc Viņam bija nepieciešama sakopošanās klusumā, Dieva Vārda klausīšanās un lasīšana sinagogā, kur, apveltīts ar Svētā Gara gaismu un spēku, Viņš pilnībā atklāja Vārda nozīmi, attiecinot to uz sevi un Izraēla tautas vēsturi.

Šādas nostājas izdzīvošana šobrīd kļūst arvien grūtāka, jo esam iegremdēti trokšņainā sabiedrībā, dažādu stimulu un informācijas neprātā, kas piepilda mūsu dienas. Ārējam troksnim, kas nereti valda mūsu pilsētās un kvartālos, bieži vien pievienojas iekšējs haoss un izklaidības, kas neļauj mums apstāties, lai izgaršotu kontemplācijas prieku, lai mierīgi pārdomātu mūsu dzīves notikumus, un, uzticoties Dieva rūpīgajiem nodomiem attiecībā uz mums, veiktu auglīgu atpazīšanu.

Tomēr, kā zinām, Dieva valstība nāk klusi un nepamanāmi (sal. Lk 17, 21), un varam uzņemt tās sēklas tikai tad, kad līdzīgi kā pravietis Elija spējam ieiet mūsu gara dziļumos, ļaujot, lai mūsu gars atveras Dieva liegajai un nemanāmajai vēsmai (sal. 1 Ķēn 19, 11-13).

 

Izzināt

Nācaretes sinagogā, lasot pravieša Isaja grāmatas fragmentu, Jēzus atpazina Viņam paredzētās misijas būtību un pasludināja to tiem, kuri gaidīja Mesiju: “Kunga Gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds. Cietumniekiem pasludināt atbrīvošanu un akliem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt Kunga žēlastības gadu” (Lk 4, 18-19).

Līdzīgi arī katrs no mums var atklāt savu aicinājumu tikai izzināšanas “procesā, kurā persona, dialogā ar Dievu un ieklausoties Svētā Gara balsī, nobriest līdz fundamentālām izvēlēm, iesākot jau ar izšķiršanos par dzīves kārtu (XV Bīskapu sinode, “Jaunieši, ticība, aicinājums”, sagatavojošā dokumenta II daļa, 2, Izšķiršanas dāvana).

Īpašā veidā atklājam, ka kristieša aicinājumam vienmēr ir pravietisks aspekts. Kā apliecina Svētie Raksti, pravieši tiek sūtīti pie tautas materiālu grūtību laikā, kā arī garīgās un morālās krīzes apstākļos, lai Dieva vārdā mudinātu uz atgriešanos, sniegtu cerību un iepriecinājumu. Kā vējš, kas saceļ putekļus, pravietis izjauc neīstu mieru sirdsapziņā, kas aizmirsusi par Dieva Vārdu, viņš atpazīst notikumus Dieva apsolījuma gaismā un ļauj tautai atklāt rītausmas zīmes vēstures tumšākajos brīžos.

Tik ļoti mūsdienās mums ir vajadzīga izzināšana un pravietiskums; svarīga ir ideoloģijas un fatālisma kārdinājuma pārvarēšana, kā arī attiecībās ar Kungu nepieciešams atklāt vietas, instrumentus un situācijas, caur kurām Viņš aicina. Katram kristietim būtu jābūt spējīgam attīstīt prasmi “lasīt savu dzīvi” un atpazīt, kur un uz ko Kungs viņu aicina, lai turpinātu Viņa misiju.

 

Dzīvot

Visbeidzot, Jēzus pasludina tagadējā mirkļa jaunumu, kas daudzus iedvesmo, bet daudzus arī samulsina: laiks ir piepildījies, un Viņš ir pravieša Isaja sludinātais Mesija, svaidītais, lai atbrīvotu gūstekņus, dotu neredzīgajiem acu gaismu un pasludinātu Dieva žēlsirdīgo mīlestību pret katru radību. Tieši “šodien šie Raksti izpildījušies jūsu ausīs” (Lk 4, 20), apstiprina Jēzus.

Evaņģēlija prieks, kas mūs atver uz tikšanos ar Dievu un ar brāļiem, nevar gaidīt uz mūsu kavēšanos un slinkumu; tas mūs nesasniegs, ja paliksim, vērojot tikai pa logu, aizbildinoties, ka aizvien vēl ceram uz labvēlīgāku laiku; tas nepiepildīsies priekš mums, ja tieši šodien neuzņemsimies izšķiršanās risku. Aicinājums ir šodien! Kristiešu misija norisinās tagadnē! Un katrs no mums ir aicināts − dzīvojot kā lajs laulībā vai, pieņemot svētības un esot priesteris, vai arī izdzīvojot īpašu konsekrāciju Dievam − lai kļūtu Kunga liecinieks šeit un tagad.

Dziļākajā būtībā “šodiena”, ko pasludina Jēzus, ir apstiprinājums mums, ka Dievs nemitīgi “nokāpj”, lai glābtu mūsu cilvēcību un darītu mūs par savas misijas līdzdalībniekiem. Kungs aizvien aicina uz dzīvi kopā ar Viņu un uz sekošanu Viņam īpaši tuvās attiecībās, uz kalpošanu tikai Viņam. Bet, ja Viņš mums ir devis saprast, ka aicina mūs uz pilnīgu veltīšanos Viņa valstībai, mēs nedrīkstam baidīties! Veltīt sevi pilnībā un uz visiem laikiem Dievam un kalpošanai brāļiem ir skaisti un tā ir liela žēlastība.

Kungs aizvien šodien aicina sekot Viņam. Mēs nedrīkstam gaidīt, līdz būsim pilnīgi, lai atbildētu ar cēlsirdīgu “lūk, es esmu”; mēs nedrīkst izbiedēt arī mūsu ierobežojumi un grēki, bet ar atvērtu sirdi mums ir jāpieņem Kunga balss. Ir svarīgi dzirdēt Viņu, atpazīt mūsu īpašo misiju Baznīcā un pasaulē, un, visbeidzot, dzīvot ar to tajā šodienā, ko dāvā mums Dievs.

Lai Vissvētākā Jaunava Marija, gados jaunā meitene no perifērijas, kura sadzirdēja, pieņēma un dzīvoja ar Dieva Vārdu, kas kļuva Miesa, mūs vienmēr sargā un pavada mūsu ceļā.

+ Francisks

Vatikānā, 2017. gada 3. decembrī, pirmajā Adventa svētdienā

 

PS. Atzīmējot Labā Gana svētdienu Latvijā, 22. aprīlī, sadarbībā ar katoļu jauniešu kopienām un konsekrētajām māsām un brāļiem no dažādām kongregācijām, jaunieši no 14 gadu vecuma tiek aicināti Labā Gana ekspedīcijā, kas vedīs uz Rīgas ziemeļiem un ļaus jauniešiem iepazīties ar daudzām interesantām vietām, cilvēkiem, liecībām. Ekspedīcija rosinās meklēt un atrast katram savā dzīvē − ‘to, visdārgāko’, ko bieži saucam vārdā aicinājums! Pieteikšanās jauniešu ekspedīcijai – jau atvērta:  Pieteikšanās ekspedīcijai

 

Raidījumā “Es ticu” par jūnija beigās notikušo konsekrēto simpoziju Viļānos, par Siguldas katoļu draudzes pieredzi darbā ar jauniešiem, par Skaistkalnē notikušo nometni CAMPO JĒZUS, bet raidījuma otrā daļā stāsts par Starptautisko iekļaujošo nometni „Pasaule visiem Latvijā”, kas norisnājās Amatas novadā.

Priesteris Rihards Rasnacis:

Simpozijs Viļānos bija kā pirmais impulss, lai mēs Baznīcā izvērtētu darbu ar jauniešiem un meklētu ceļus, kā to pilnveidot. Tam noteikti sekos turpinājums vietējās draudzēs un kopienās, kā arī paneļdiskusija, kas 9. septembrī norisināsies Rīgā.

“Manām kājām Tu esi licis nostāties plašākā vietā” – šie 31. psalma vārdi bija vadmotīvs nometnei CAMPO JĒZUS, kas jūlija sākumā Skaistkalnē pulcinājas 37 brīnišķīgus, darboties gribošus  jauniešus.  Jau trešo gadu pēc kārtas to organizēja konsekrētie brāļi un māsas no dažādām kopienām Latvijā. Šogad nometnes programmā – blakus līdzšinējām aktivitātēm – bija iesaistīti arī daudzi viesi ar vērtīgām lekcijām, kas rosināja jauniešus uz dziļākām pārdomām un plašāku skatījumu uz sevi pašiem, Baznīcu, sabiedrību. Ar vienu vārdu sakot – doties plašumā!

Uz jauniešiem tik svarīgajiem jautājumiem par savstarpējām attiecībām un par to, kāpēc “gaidīt īsto”, atbildēja Dainis Pandars (kustība Īsta mīlestība gaida) – kopā ar viņu nemanot paskrēja lekcijai atvēlētā pusotra stunda! Ļoti uzrunājoša bija arī laulātā pāra – Veronikas un Elgara Felcu – liecība un aizrautīgais stāstījums par globālajām vides izmaiņām, kuru novēršanā ir nepieciešams iesaistīties visiem.

“Dzīvo gudri. Domā dziļi. Mīli dāsni.” – šī bija viena no atziņām, ko jaunieši paņēma līdzi no viņu lekcijas.

Nenoliedzami, arī šogad darbošanās dažādās klosterdarbnīcās tika gaidīta ar lielu prieku un entuziasmu. Kā jaunums bija video darbnīca, ko vadīja Ivars Utināns un kuras ietvaros tapa video par nometni.

 

Nometnes četrās dienās ik brīdi piedzīvojām, ka dzīve ar Dievu patiešām ir aizraujoša un izaicina  atklāt arvien jaunus apvāršņus – Dievs mūs ik brīdi aicina iziet un nostāties “plašākā vietā”! Daudziem paliks atmiņā lielā vakara spēle, kurā vajadzēja sasniegt noslēpumaino vietu – “Dzīvības pilnību”. Spēle daudziem atstāja pārdomas par dzīves nozīmi. Mūs stiprināja arī kopīgā lūgšana Skaistkalnes Dievmātes patvērumā – katru vakaru paulīniešu tēvu vadībā tika svinēta Svētā Mise. Pēdējā dienā nometnes dalībniekus apciemoja arī Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis.  Ar viņa svētību  jaunieši devās mājup, kur viņi ir aicināti drosmīgi liecināt par Kristu saviem vienaudžiem.

Arī šogad nometne notika, pateicoties Renovabis un daudzu labas gribas cilvēku atbalstam. Sirsnīga pateicība īpaši māsai Hannai OP, kura koordinēja komandas darbu un rūpējās, lai nometne noritētu patiešām lieliski!

LKDIPAK

Bildes no CAMPO JĒZUS (70) >>

 

 

 

Latvijas Konsekrētās dzīves institūtu konference aicina uz diskusiju par pastorālo darbu ar jauniešiem Baznīcā, kas notiks 24. jūnijā Viļānos. Pieteikšanās līdz 22. jūnijam!

Simpozija_programma

 SIMPOZIJA MĒRĶIS

Izvērtēt pastorālā darba ar jauniešiem situāciju Latvijā, meklējot atbildes uz jautājumu, kā konsekrētās personas var vēl auglīgāk un efektīvāk atbalstīt jauniešus aicinājuma izzināšanas ceļā. Atsaucoties Bīskapu sinodes uzaicinājumam pārrunāt dažādus pastorālā darba aspektus, laipni aicinām piedalīties simpozijā visus, kuri veic kalpojumu jauniešiem Baznīcā – draudzēs un kopienās. Jūsu viedoklis mums ir svarīgs!

 

SIMPOZIJA PROGRAMMA    lejuplādēt  >>

como-funciona-prayforsynod-engVarbūt arī Tu (un Tava lūgšanu grupiņa, kopiena, draudze) vēlaties iesaistīties unikālā lūgšanu iniciatīvā visas pasaules mērogā – lūdzot, la jauniešu tēmai veltītā Bīskapu sinode (2018.gadā) nestu bagātīgus pastorālos augļus!

Daudzi jaunieši jau lūdzas visā pasaulē? Kā tas notiek? Apskaties šeit

 

Materiāli lūgšanu vakaram ar jauniešiem (ENG) >>

Aptauja jauniešiem (16-30 g.v.) par viedokli attiecībā uz Baznīcu (LV) >>

 

SITUĀCIJAS IZVĒRTĒJUMS

 

a) Jautājumi, uz kuriem aicināti atbildēt jaunieši:

1. Kādā veidā Baznīca ieklausās jauniešos, viņu dzīves situācijā?

2. Kādi ir svarīgākie mūsdienu izaicinājumi un iespējas mūsdienās jauniešiem Latvijā?

3. Kāda veida pastorālās aktivitātes, tikšanās ir visveiksmīgākās jauniešiem Baznīcā un kāpēc?

4. Kādas aktivitātes, tikšanās ir veiksmīgas darbā ar jauniešiem ārpus Baznīcas un kāpēc?

5. Ko jaunieši patiesībā sagaida no Baznīcas Latvijā šodien?

6. Kādas ir jauniešu iespējas piedalīties ekleziālajā komūnijā (iesaistoties draudzes un kopienu dzīvē)?

7. Kā un cik bieži tiek veidots kontakts ar jauniešiem ārpus Baznīcas?

 

b) Jautājumi par pastorālajām Aicinājuma (arī – profesionālajām) programmām jauniešiem:

8. Kā jauniešu aicinājuma izzināšanā ir iesaistītas ģimenes un kopienas?

9. Kāds ir skolu, universitāšu un citu izglītības iestāžu (civilo vai ekleziālo) ieguldījums jauniešu formācijā viņu aicinājuma izzināšanai?

10. Kādā veidā tiek ņemtas vērā kultūras izmaiņas, ko veicina digitalizācija?

11. Kādā veidā Pasaules Jauniešu dienas vai citas nacionālās / starptautiskās iniciatīvas var kļūt par ikdienas pastorālās aprūpes daļu?

12. Kādā veidā jūsu diecēzē tiek plānoti  diecēzes pastorālās programmas notikumi / pasākumi jauniešiem?

 

c) Jautājumi atbildīgajiem, kas veic pastorālo darbu ar jauniešiem: 

13. Cik daudz laika priesteri un citi formatori velta individuālai garīgai vadībai jauniešiem?

14. Kādas ir formācijas iespējas un iniciatīvas, ko izmanto pastorālā darba veicēji, lai palīdzētu jauniešu aicinājuma izzināšanā?

15. Kāda veida individuālā līdzgaitniecība tiek piedāvāta semināros?

 

d) Specifiski jautājumi, kas attiecas uz jauniešiem Eiropā:

16. Kāda veida atbalsts tiek sniegts jauniešiem, lai viņi varētu raudzīties nākotnē ar uzticību un cerību, apzinoties savu bagātību – Eiropas kristīgās saknes?

17. Jaunieši bieži jūtas izstumti un marginalizēti politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā situācijā, kurā tie dzīvo. Kādā veidā jūs pievēršat uzmanību jauniešu protesta reakcijai, kas var tikt transformēta sadarbībā un līdzdalībā?

18. Cik lielā mērā paaudžu attiecībām joprojām ir nozīme? Ja tās vairs nedarbojas, kā varētu tās atjaunot?

 

AKTIVITĀŠU PLĀNOŠANA

1. Nosauciet svarīgākās pastorālās aktivitātes darbā ar jauniešiem un viņu aicinājuma izzināšanā.

2. Izvēlieties trīs aktivitātes, kuras šķiet visvērtīgākās, lai ar tām dalītos ar visu universālo Baznīcu. Raksturojiet tās, vadoties pēc šiem punktiem:

a) Apraksts: Kas to vada? Kā tā notiek? Kur? utml.

b) Analīze: Kādi ir tās mērķi? Kāds ir aktivitātes teorētiskais pamatojums? Kādas ir vērtīgākās pieredzes, atziņas? Kā tās attīstījušās?

c) Izvērtējums: Kādi ir mērķi un vai tie ir sasniegti? Ja nē – kādēļ? Kāda ir šo aktivitāšu ietekme sociālajā, kulturālajā un ekleziālajā līmenī? Kāpēc un kādā veidā šī aktivitāte ir nozīmīga / formējoša?

Pārdomas pēc svētceļojuma uz Skaistkalni

“Šis svētceļojums bija labākais, kādā esmu bijusi, nevis tikai tāpēc, ka kopā ar mani gāja fantastiski cilvēki un programma bija laba, bet arī tāpēc, ka ļoti daudz ko pārdomāju, īpaši klusuma stundās. Sapratu, ka man ir ļoti daudz iespēju iesaistīties gan kopienās, gan arī draudzes dzīvē,” tā par svētceļojumu uz Skaistkalni stāsta kāda divdesmitgadīga svētceļniece.

Droši vien daudzi no 65 svētceļniekiem, kas devās ceļā no Rīgas 4. maijā, varēja teikt līdzīgus vārdus 7. maijā, sasnieguši Skaistkalnes Dievmātes, Latvijas Ģimeņu Karalienes svētvietu. Lai arī svētceļojumam uz Skaistkalni ir jau desmit gadus ilga priekšvēsture, tomēr šogad tas patiešām bija īpašs – gatavojoties  Labā Gana svētdienai, Lūgšanu dienai par aicinājumiem, kas šogad iekrita tieši pirmajā maija nedēļas nogalē, svētceļotājiem pievienojās arī Rīgas Garīgā semināra audzēkņu pulks un konsekrētās māsas. Tādējādi varējam piedzīvot aicinājumu dažādību un skaistumu, kā arī Dieva svētību sadarbībai.

“Dievam nav nepieciešami pūļi, lai veiktu Savu nodomu. Viņam ir nepieciešams viens cilvēks. Un tas esi tu,”

teica pr. Ilmārs Tolstovs pēdējā konferencē. Kopā ar pr. Renāru Birkovu uzņemoties svētceļojuma garīgo vadību, pr. Ilmārs katrai dienai bija sagatavojis ļoti uzrunājošas pārdomas par aicinājuma būtību, balstoties uz Dieva Atklāsmi, ko saņēma Ādams un Ieva , Ābrahams, Mozus, pravieši un apustuļi. Tagad ir mūsu kārta – būt Dieva sūtītiem. Kā nekā Pāvests Francisks savā vēstījumā 54. Lūgšanu dienai par aicinājumiem, ko svinējam 7. maijā,  par galveno tēmu ir izvēlējies misiju – piedzīvot, ka visi esam “Gara mudināti doties misijā”.

Daudzu jauniešu dzīvēs jau tagad var pamanīt šādas ilgas un dedzību veltīt laiku un spēkus lieliem mērķiem  – tā, piemēram, Radio Marija Latvija komandas jaunieši, ejot kopā ar mums svētceļojumā, centās nodrošināt lūgšanu translāciju radio klausītājiem.

Ko paši jaunieši sagaida no Baznīcas?

Lūk, dažas no viņu atbildēm:

  • “Jaunieši meklē vietu, kur satikties un būt. Baznīcai būtu jākļūst par telpu (ne tikai fiziskā nozīmē), kur elpot un salikt kopā visu, kas notiek. Vietu, kas nav nodalīta no pārējās dzīves pieredzēm, bet gan palīdz to visu sakārtot, izprast un ieraudzīt jēgu. Līdz ar to šī telpa ietver vietu, kur būt, fiziskā nozīmē, citus jauniešus kā kopienu, kas pieņem un parāda, ka ir iespējams izdzīvot kristietību arī mūsdienu kultūrā, un, ja vien iespējams, arī kādu atvērtu un nobriedušāku personu, kas sagaida un nepamāca, bet gan uzklausa, iedrošina un palīdz ieraudzīt tādu kopēju virzību. Un tad jau nāk klāt viss pārējais – aktivitātes, piesaistīšanas un iesaistīšanas pasākumi utml., kam, protams, jābūt labā kvalitātē.”
  • “Jaunieši no Baznīcas sagaida interesantu un jauniešiem atbilstošu veidu kā izzināt garīgās lietas, jo tas ir viens no soļiem, lai jaunieši varētu pietuvoties Dievam.”
  • “Es nezinu, ko citi gaida, bet es… es no Baznīcas gaidu atbalstu.”
  • “Šis svētceļojums man raisīja domas par to, ka ja cilvēks pieņem savu aicinājumu, tad Dievs viņam palīdz un atbalsta. Un nav jābaidās pieņemt aicinājumu! No Baznīcas es sagaidu garīgu atbalstu un palīdzību, ja tas ir nepieciešams.”

Mēs ticam, ka Baznīca vēlas un var sniegt šo atbalstu. Svētceļojums uz Skaistkalni, kurā mūs aizveda ilgas atrast un pilnīgāk izdzīvot savu kristīgo aicinājumu, šķiet, bija pierādījums varēšanai.

“Baznīcā ikvienam ir sava vieta, neatkarīgi no kārtas un stāvokļa. Ikviens, arī jaunieši ir aicināti būt aktīvi un klātesoši Baznīcā,”

apkopojot savas pārdomas par būtiskākajām atziņām svētceļojuma laikā, teica pr. Ilmārs. Gribas cerēt, ka svētceļojums uz Skaistkalni arī turpmākajos gados apvienos visus aicinājumus un harizmas, kādas ir mūsu Latvijas Baznīcā, vienotā lūgšanā par aicinājumiem.

Ar prieku varam pavēstīt vēl kādu priecīgu ziņu saistībā ar  Skaistkalnes svētvietu  – šogad tā ir izraudzīta arī par norises vietu ikgadējai vasaras nometnei jauniešiem “Campo Jēzus”, kas notiks 5.-8. jūlijā. Nometne jau trešo gadu pulcēs jauniešus, kas vēlas piedzīvot prieku, ko sniedz attiecības ar Dievu un kopība ar citiem līdzīgi domājošiem vienaudžiem.

Ieklausoties Pāvesta Franciska pamudinājumā, stāsimies pretī “mazdūšības kārdinājumam”, turpinot lūgt Kungu, lai Viņš “dotu mums Evaņģēlijā iemīlējušos priesterus (un arī lajus! – piebilde), kuri būtu spējīgi kļūt par tuvākajiem visiem saviem brāļiem un, tādējādi, būt par Dieva žēlsirdīgās mīlestības dzīvo zīmi.”

m. Inese Ieva

Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsa kalpone

(Svētceļnieku fotogrāfijas)

1

“Nomaini dīvānu pret sporta apavu pāri,” šis Pāvesta Franciska iztēli rosinošais uzaicinājums jauniešiem Pasaules Jauniešu dienu noslēgumā daudziem ir palicis spilgtā atmiņā. Gatavojoties svētceļojumam uz Skaistkalni (4.-7. maijā), kura laikā lūgsimies par aicinājumiem uz svētām ģimenēm, konsekrēto dzīvi, priesterību, evaņģelizāciju un misiju, aicinām izlasīt Pāvesta Franciska vēstījumu. Un meklējam jau kedas!!!

logo


Vēstījums 54. Lūgšanu dienai par aicinājumiem

Gara mudināti doties misijā

 

Dārgie brāļi un māsas,

iepriekšējo gadu laikā mums bija iespēja pārdomāt par diviem kristīgā aicinājuma aspektiem – par pamudinājumu “iziet no sevis”, lai klausītos Kunga balsi, un par to, cik liela nozīme ir ekleziālajai kopienai, kas ir īpaša vieta, kur Dieva aicinājums rodas, tiek dzīvināts un izpaužas.

Tagad, atzīmējot 54. Pasaules Lūgšanu dienu par aicinājumiem, es gribētu pievērsties kristīgā aicinājuma misionārajai dimensijai. Tas, kurš ļauj Dieva balsij sevi piesaistīt  un sāk sekot Jēzum, ļoti ātri atklāj sevī neizdzēšamu vēlmi nest Labo vēsti brāļiem, iesaistoties evaņģelizācijā un mīlestības kalpojumā. Visi kristieši pēc savas dabas ir Evaņģēlija misionāri! Patiesi, māceklis nesaņem Dieva mīlestības dāvanu savam mierinājumam; viņš nav aicināts izrādīt sevi, ne arī rūpēties par kāda uzņēmuma interesēm; vienkārši, viņu ir skāris un pārveidojis prieks par to, ka var justies Dieva mīlēts, un viņš nespēj paturēt šo pieredzi tikai sev: “Evaņģēlija prieks, kas piepilda mācekļu kopienas dzīvi, ir misionārais prieks” (ap. pamudinājums Evangelii gaudium, 21).

Tāpēc misionārais uzdevums nav kaut kāda kristīgās dzīves piedeva, it kā tas būtu kāds rotājums, bet, tieši pretēji, pieder ticības pašai būtībai: attiecības ar Kungu ietver sevī šo “būt sūtītiem” pasaulē kā Viņa vārda praviešiem un Viņa mīlestības lieciniekiem.

Pat ja mēs sevī piedzīvojam daudz trauslumu un reizēm varam justies mazdūšīgi, mums ir jāpaceļ galva uz Dievu, neļaujot sevi nospiest nepiemērotības sajūtai un nepadodoties pesimismam, kas padara mūs par pasīviem gurdenas un rutīnas pārņemtas dzīves vērotājiem. Bailēm nav vietas: pats Dievs ierodas šķīstīt mūsu “netīrās lūpas”, padarot mūs misijai piemērotus. “Noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks. Un es dzirdēju Kungu sakām: ‘Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?’ Tad teicu: ‘Es te, sūti mani!’” (Is 6,6-8).

Katrs māceklis misionārs dzird savā sirdī šo dievišķo balsi, kas to aicina “doties” ļaužu vidū, kā to darīja Jēzus, visus “dziedinot un svētījot” (Apd 10,38). Patiesi, esmu jau atgādinājis citas reizes, ka katrs kristietis Kristības spēkā ir “kristoforo”, tas ir, “tas, kurš nes Kristu” brāļiem (sal. Katehēze, 2016. gada 30. janvāris). Tas sevišķi attiecas uz tiem, kuri ir aicināti īpaši veltīt savu dzīvi, kā arī uz priesteriem, kuri nesavtīgi ir atbildējuši “Lūk, te es esmu, Kungs, sūti mani!”. Viņi ir aicināti ar atjaunotu misionāro entuziasmu iziet no svētajiem dievnama mūriem, lai ļautu Dieva maigum pārplūst pār cilvēkiem (sal. Hrizmas svētīšanas Svētās Mises homīlija, 2016. gada 24. marts). Baznīcai ir vajadzīgi  priesteri, kas būtu paļāvīgi un miera pilni, jo ir atklājuši īsto dārgumu, un, kas būtu nemiera dzīti, lai ar prieku dotos atklāt to visiem (sal. Mt 13,44).

Protams, runājot par kristīgo misiju, rodas ne mazums jautājumu: ko nozīmē būt Evaņģēlija misionāram? Kas piešķir mums spēku un drosmi sludināšanai? Kāda ir tā evaņģēliskā loģika, no kuras misija smeļas iedvesmu? Mēs varam atbildēt uz šiem jautājumiem, kontemplējot trīs evaņģēliskās ainas: Jēzus misijas sākumu Nācaretes sinagogā (sal. Lk 4,16-30); ceļa gājumu, ko Viņš, būdams augšāmcēlies, veic kopā ar Emmausas mācekļiem (sal. Lk 24,13-35); un, visbeidzot, līdzību par sēklu (sal. Mk 4,26-27).

Jēzus ir Svētā Gara svaidīts un sūtīts

Būt māceklim misionāram nozīmē aktīvi piedalīties Kristus misijā, ko pats Jēzus apraksta Nācaretes sinagogā: “Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem. Viņš ir sūtījis mani pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu; salauztos darīt brīvus, pasludināt Kunga žēlastības gadu“ (Lk 4,18-19). Tā ir arī mūsu misija: būt Svētā Gara svaidītiem un iet pie brāļiem, lai sludinātu Vārdu, tādā veidā kļūstot viņiem par pestīšanas instrumentu.

Jēzus iet mūsu ceļā mums līdzās

Saskaroties ar jautājumiem, kas iznirst no cilvēka sirds dziļumiem, un ar izaicinājumiem, kas saistās ar šīs dzīves realitāti, mēs varam justies nomaldījušies un var likties, ka mums pietrūkst enerģijas un cerības. Pastāv risks uzskatīt kristīgo misiju tikai par neīstenojamu utopiju vai vismaz par kaut ko, kas pārsniedz mūsu spēkus. Tomēr ja kontemplējam Augšāmcēlušos Jēzu, kurš soļo līdzās Emmausas mācekļiem (sal. Lk 24,13-15), tad mēs atkal no jauna varam atgūt paļāvību; šajā evaņģēliskajā ainā mums ir darīšana ar īstu “ceļa liturģiju”, kas ir pirms Vārda un Maizes laušanas liturģijas, un kas vēstī, ka uz katra mūsu soļa Jēzus ir mums līdzās! Divi mācekļi, Krusta ieļaunojuma ievainoti, atgriežas mājās pa sakāves ceļu: viņi nes savā sirdī salauztu cerību un nerealizējušos sapni. Evaņģēlija prieka vietu viņos ieņem skumjas. Ko dara Jēzus? Viņš tos netiesā, bet iet kopā ar viņiem. Tā vietā, lai celtu vēl lielāku mūri, Viņš palīdz tiem izrauties ārā. Viņš lēnām pārveido viņu mazdūšību, liek degt viņu sirdīm un atver viņu acis, sludinot Vārdu un laužot maizi. Tāpat arī kristietis nenes viens pats misijas nastu, bet piedzīvo – tai skaitā, grūtībās un neizpratnē – “ka Jēzus viņu pavada, elpo kopā ar viņu, strādā kopā ar viņu. Viņš jūt, ka dzīvais Jēzus ir ar viņu visos viņa misionāra pienākumos” (ap. pamud. Evangelii gaudium, 266).

Jēzus liek uzdīgt sēklai

Visbeidzot, ir svarīgi mācīties no Evaņģēlija, kādā stilā vajadzētu sludināt. Patiesi, nereti pat vislabāko nodomu vadīti, varam iekrist zināmā varas, prozelītisma vai tolerances trūkuma pilna fanātisma mānijā. Turpretī Evaņģēlijs aicina mūs atmest panākumu un varas elkdievību, pārlieku lielās raizes par strukturālo sakārtotību, kā arī zināmas bailes, kas ir vairāk saistītas ar sasniegumu, nevis ar kalpošanas garu. Pat ja Valstības sēkla ir maza, neredzama un reizēm nenozīmīga, tā tomēr klusi aug, pateicoties Dieva nemitīgajai darbībai: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana” (Mk 4,26-27). Tas ir mūsu paļāvības pirmais iemesls: Dievs pārsniedz mūsu gaidas un pārsteidz mūs ar savu nesavtību, panākot, ka mūsu darbs nes tādus augļus, kas pārsniedz cilvēciskās efektivitātes aprēķinus.

Ar šo evaņģēlisko paļāvību mēs atveramies Gara klusajai darbībai, Gara, kurš ir misijas pamats. Bez pastāvīgas kontemplatīvās lūgšanas nekad nevarēs pastāvēt ne pastorālais darbs aicinājumu jomā, ne kristīgā misija. Tāpēc ir jādzīvina kristīgā dzīve, klausoties Dieva Vārdu, un jo īpaši ir jāizkopj personīgas attiecības ar Kungu Euharistijas adorācijā, kas ir tikšanās ar Dievu īpašā “vieta”.

Es gribu sevišķi pamudināt uz šo dziļo draudzību ar Kungu, lai izlūgtu no augšienes īpaši jaunus aicinājumus uz priesterību un konsekrēto dzīvi. Dieva tautai ir vajadzīgi gani, kuri veltī savu dzīvi kalpošanai Evaņģēlijam. Tāpēc lūdzu draudžu kopienām, asociācijām un daudzām Baznīcā esošajām lūgšanu grupām: stājoties pretī mazdūšības kārdinājumam, turpiniet lūgt Kungu, lai Viņš sūtītu strādniekus savā laukā un dotu mums Evaņģēlijā iemīlējušos priesterus, kuri būtu spējīgi kļūt par tuvākajiem visiem saviem brāļiem un, tādējādi, būt par Dieva žēlsirdīgās mīlestības dzīvo zīmi.

Dārgie brāļi un māsas, arī šodien mēs varam no jauna atgūt dedzību, lai sludinātu Evaņģēliju, un mēs varam iedrošināt, sevišķi jauniešus, sekot Kristum. Izplatoties pagurumam ticībā vai tam, ka šī ticība tiek aprobežota tikai ar “pildāmajiem pienākumiem”, mūsu jaunieši grib atklāt Jēzus personas mūžam aktuālo pievilcību, ļaut Viņa vārdiem un žestiem izvirzīt sevī jautājumus, un visbeidzot, pateicoties Viņam, tie grib sapņot par patiesi cilvēcisku dzīvi, kuru piepilda ar prieku mīloša sevis ziedošana.

Vissvētākajai Jaunavai Marijai, mūsu Pestītāja Mātei, pietika drosmes piepildīt šo Dieva sapni, ieliekot Viņa rokās savu jaunību un savu entuziasmu. Lai viņa ar savu aizbildniecību izlūdz arī mums tādu pašu sirds atvērtību, gatavību atbildēt Kunga aicinājumam, sakot savu “Lūk, te es esmu”, un prieku doties ceļā (sal. Lk 1,39), lai, tāpat kā viņa, sludinātu Viņu visai pasaulei.

 

+ Pāvests Francisks

Vatikānā, 2016. gada 27. novembrī
Adventa Pirmajā svētdienā

Tulkojums ©www.katolis.lv