DIBINĀŠANA

Bezvainīgās Jaunavas Marijas Sirds mazo māsu kongregācija ir dibināta 1888. gada 4. oktobrī ar mērķi rūpēties par fabrikās un rūpnīcās strādājošo jauniešu garīgajām un materiālajām vajadzībām. 19. gadsimta otrajā pusē Eiropā bija vērojams straujš rūpniecības uzplaukums. Pilsētās veidojās jauni rūpniecības uzņēmumi, kuriem bija nepieciešami strādnieki. Tāpēc, cerot uz labākiem dzīves apstākļiem, lauku iedzīvotāji masveidā pārcēlās uz pilsētām. Taču ne visiem izdevās atrast darbu un nodrošināt sev normālus dzīves apstākļus. Liela daļa jauno strādnieču bija pakļautas darba devēju patvaļai, daudzas slīga parādos, citām draudēja morālais pagrimums. Redzot strādnieču smago situāciju, poļu tautības kapucīnu tēvs Honorāts Kožmiņskis nolēma dibināt jaunu kongregāciju, par kuras līdzdibinātāju izvēlējās skolotāju Aneli Rozi Godecku.

AICINĀJUMS (HARIZMA) UN GARĪGUMS

Bezvainīgās Jaunavas Marijas Sirds mazo māsu aicinājums ir veltīt savu dzīvi kristīgo vērtību nostiprināšanai sabiedrībā, īpaši strādājošo vidē. Šo uzdevumu māsas cenšas īstenot, lūdzoties, sniedzot kristīgas dzīves liecību, rūpējoties par citu cilvēku garīgajām vajadzībām. Mazās māsas aktīvi iesaistās apustuliskajā darbībā: katehizē bērnus un jauniešus, strādā skolās un slimnīcās, izšuj liturğiskos tērpus, veic nepieciešamos pakalpojumus draudzēs. Atbildot uz Baznīcas aktuālajām vajadzībām, māsas strādā arī plašsaziņas līdzekļos (piemēram, Vatikāna radio). Jāpiebilst, ka mazās māsas nenēsā speciālos mūku un mūķeņu tērpus – habitus, tāpēc tām ir plašākas darbības iespējas, vieglāk veidot attiecības ar visu sociālo slāņu piederīgajiem.

Bezvainīgās Jaunavas Marijas Sirds mazo māsu kongregācijas regula balstās uz sv. Asīzes Franciska Trešo regulu. Kā sv. Franciska garīgās meitas mazās māsas ir aicinātas dzīvot saskaņā ar lūgšanas un aktīvas darbības, dziļas pazemības un vislielākās nabadzības, kā arī dedzīgas mīlestības uz Dievu un tuvāko garu. Uz to māsas tiecas, sekojot arī Vissvētākās Jaunavas Marijas dzīves piemēram.

DARBĪBA

Bezvainīgās Jaunavas Marijas Sirds mazo māsu kongregācija ir vecākā sieviešu kongregācija Latvijā. Pirmās māsas no Polijas Latvijā ieradās 1897. gadā. Pēc neilga laika tām pievienojās daudzas vietējās strādnieces, kuras vēlējās dzīvot un strādāt Dieva godam. Māsas vadīja internātus, profesionālās apmācības iestādes un rokdarbu pulciņus Līksnā, Daugavpilī, Liepājā un Rīgā. Aktīvi tika veikta arī bērnu un jauniešu katehizācija.

Padomju varas gados, kad reliģiskās aktivitātes bija aizliegtas, mazās māsas turpināja kalpot Baznīcai slepeni. Daudzas māsas strādāja valsts iestādēs, galvenokārt slimnīcās. Par spīti regulārām milicijas pārbaudēm kongregācijas mājās tika darināts liturģiskais apģērbs, izgatavoti komunikanti. Ne uz mirkli neapsīka arī garīgā dzīve – tika organizētas rekolekcijas, svētsolījumu salikšanas svinības, jaunu kandidāšu uzņemšana.

Šodien Bezvainīgās Jaunavas Marijas Sirds mazo māsu skaits pārsniedz trīs simtus. Māsas darbojas Latvijā, Lietuvā, Ukrainā, Moldāvijā, Polijā, Vācijā un Itālijā. Latvijā dzīvojošās mazās māsas ir iesaistījušās katehēzes darbā, dažas strādā slimnīcās, citas veic nepieciešamos pakalpojumus draudžu baznīcās. Ik gadus māsas pulcējas uz rekolekcijām, ik mēnesi tiek organizēta lūgšanu diena. Gandrīz visās klostermājās ir kapela ar Vissvētāko Sakramentu, kura klātbūtnē māsas rod nepieciešamo spēku savu pienākumu veikšanai.

IESTĀŠANĀS

Bezvainīgās Jaunavas Marijas Sirds mazo māsu kongregācijā tiek uzņemtas meitenes, kuras sasniegušas vismaz 18 gadu vecumu. Pirmajā pusgadā kandidāte (postulante) iepazīstas ar kongregācijas dzīves veidu, garīgumu, apustulisko darbu. Seko divus gadus ilgs noviciāts, kura laikā tiek padziļināta izpratne par reliğisko dzīvi. Noviciāts noslēdzas ar svētsolījumu (tas ir, solījumu Dievam dzīvot saskaņā ar trim evaņğēliskajiem padomiem – šķīstību, paklausību un nabadzību) salikšanu. Turpmākajos piecos gados māsa-juniore cenšas dziļāk izprast un izdzīvot šo Jēzus dēļ izvēlēto dzīves veidu. Tikai pēc šī formācijas laika māsa, kura ir pārliecināta par sava dzīves ceļa izvēles pareizību, saliek svētsolījumus uz mūžu. Taču māsas garīgā formācija ar to nebeidzas, tā turpinās līdz pat nāvei.

KONTAKTINFORMĀCIJA

Kontaktpersona: m. Agate (kopienas priekšniece)
Adrese: Kārsavas iela 32, Rīga, LV-1082
Tālr. +371 67584659
E-pasts: kbiruta@inbox.lv

Ģenerālā māja Polijā:
Adrese: Siostry Honoratki, Klasztorna 19, Czestochova 42-200, Polska
Tālr. +48 343612983

Mīlestībā kalpot patiesībai

DIBINĀŠANA

Jēzus un Marijas Dominikāņu māsu misionāru kongregācijas dibinātājs ir Ādams Voroņeckis, kurš piedzima 1878. gada 21. decembrī dižciltīgā ģimenē Ļubļinā. Pēc ģimnāzijas beigšanas Varšavā 1898. gadā viņš devās uz Šveici, kur studēja dabaszinātnes, bet pēc gada uzsāka arī teoloğijas studijas. Atklādams sevī aicinājumu uz priesterību, viņš 1905. gadā iestājās Ļubļinas Garīgajā seminārā, kur pēc neilga laika jau 1906. gada martā viņu iesvētīja par priesteri. Pēc trīs gadiem, 1909. gada septembrī Ādams Voroņeckis iestājās Sprediķotāju ordenī, saņemot habitu un klostervārdu Jaceks. Noviciātu viņš pavadīja Romā, kur 1911. gadā salika arī mūža solījumus. No 1914. gada līdz 1919. gadam viņš uzturējās Krakovā, kur ordeņa vadība viņam bija uzticējusi Polijas dominikāņu provinces atjaunošanu. Ļubļinas Katoļu Universitātē tēvs Jaceks vadīja morālteoloğijas katedru. 1922. gadā viņu iecēla par šīs augstskolas rektoru, bet diemžēl nopietna slimība pārtrauca iesākto darbu.

Šis svētā Dominika dēls bija bagātīgi apveltīts ar spēju izjust sava laika Baznīcas aktuālās vajadzības. Īpaši tuvas viņam bija misijas un ekumenisms. 1932. gadā tēvs Jaceks kopā ar dominikāņu māsām Tomeju, Mariju un m. Imeldu Polijā lika pamatus jaunai māsu kongregācijai, kuras uzdevums būtu sludināt Evaņģēliju īpaši Austrumeiropas valstīs, kur ilgus gadus ticība Dievam tika aizliegta.

1932. gada 29. septembrī kongregāciju apstiprināja Varšavas arhidiecēzes bīskaps kardināls A. Kakovskis. 1948. gada 25. oktobrī kongregācija kanoniski tika pievienota Sprediķotāju Ordenim.

Tēvs Jaceks aizgāja mūžībā 1945 gada 18 maijā Krakovā. Viņa kaps atrodas Sv Jaceka dominikāņu baznīcā Varšavā.

2004. gada 7. decembrī tika uzsākts T. Jaceka Beatifikācijas process.

Jēzus un Marijas Dominikāņu māsas misionāres dzīvo un kalpo Dievam un cilvēkiem Polijā, Krievijā, Ukrainā, Bolīvijā un Latvijā.

No 2000. gada 11. augusta Dominikāņu māsas misionāres darbojas Latvijā –  Liepājas Sv. Trīsvienības klosterī, bet no 2005. gada 27. augusta Kuldīgā – Sāpju Dievmātes klosterī.

AICINĀJUMS (HARIZMA) UN GARĪGUMS

Pēc sv. Dominika piemēra un pamudinājuma runāt ar Dievu un par Dievu māsas tiek aicinātas sludināt Evaņģēliju vienmēr un visur.

Kongregācija savu garīgumu balsta Dominikāņu Ordeņa doktrinālajā un apustuliskajā tradīcijā. To raksturo pilnīga sevis veltīšana Dievam caur svētsolījumiem, īstās patiesības meklēšana un dedzība cilvēku pestīšanas darbā.

Kongregācijai ir kontemplatīvi apustulisks raksturs. Mūsu  garīgās un lūgšanu dzīves pamats ir ikdienas Svēta Mise. Māsas padziļina savu saikni ar Dievu personiskā klusā lūgšanā, adorācijā un garīgajā lasīšanā. Savu mīlestību uz Pestītāju un garīgo saikni ar Viņa Upuri atjaunojam, apmeklējot Vissvētāko Sakramentu. Ar lūgšanu” Kunga Eņģelis” 3 reizes dienā pagodinām Jēzus Iemiesošanās noslēpumu. Māsas ņem dalību Jēzus lūgšanā un caur  Baznīcas Liturģisko Stundu lūgšanu – Breviāru , nemitīgi slavē Dievu. Saskaņā ar dominikāņu ordeņa tradīciju katru dienu pārdomājam Rožukroņa lūgšanas noslēpumus, kas satur ticības patiesības par Vissvētākās Jaunavas Marijas līdzdalību Jēzus un Baznīcas noslēpumā. Krustaceļa lūgšanā pateicamies Dievam par Viņa Atpestīšanas darbu, kā arī garīgi vienojamies pārlūgumā  par grēkiem.

Māsu garīgās dzīves pilnveidošanai un atjaunotnei palīdz ikmēneša klusuma jeb sakopošanās diena un ikgada 8 dienu rekolekcijas.

Dzīve kopienā, kontemplācija, ticības patiesību padziļināšana studijās, apustuliskais darbs palīdz mīlestībā kalpot patiesībai, kas ir arī kongregācijas devīze. Tēvs Jaceks kongregāciju novēlēja Dievmātei, kas stāv zem krusta, norādot uz viņu kā uz pilnīgas atdošanās Dievam, uzticības un līdzdarbības pestīšanas noslēpumā, piemēru.

IESTĀŠANĀS (FORMĀCIJA)

Kongregācijā tiek uzņemtas katoļticīgas jaunietes, kuras ir sasniegušas pilngadību un vēlas kalpot Dievam un cilvēkiem. Sīkāku informāciju var iegūt, sazinoties ar māsām.

DARBĪBA LATVIJĀ

Sekojot sv. Dominika paraugam, kurš steidzās Baznīcai palīgā tur, kur tas bija visvairāk nepieciešams, tēvs Jaceks Voroņeckis atvēlēja kongregāciju pilnīgā Baznīcas rīcībā. Dominikāņu māsas savu apustulātu īsteno evaņģelizējot (skolās, bērnudārzos, svētdienas skolās, kā arī individuāli sagatavojot sakramentiem); palīdzība draudzes darbā , organizējot rekolekcijas bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem; rīkojot tematiskas tikšanās; iesaistoties karitatīvajā (žēlsirdības) darbā.

KONTAKTINFORMĀCIJA

Liepājas sv. Trīsvienības klosteris
Adrese: Lauku iela 39/43, Liepāja, LV-3411
Mob. +371 29858993
E-pasts: misionares.op@inbox.lv

Kuldīgas Sāpju Dievmātes klosteris
Adrese: Liepājas iela 6, Kuldīga, LV-3301
Mob. +371 29857920
Tālr. +371 63321198
E-pasts: misionaresopkuldiga@gmail.com

Ģenerālā māja Polijā
Ģenerālā māte: m. Alberta Szplit OP
Adrese: Siostry Dominikanki Misjonarki Jezusa i Maryi, Ul. Sienkiewicza 49, 5-220, Zielonka, Polija
Tālr. +48 227810064
Fakss: +48 2278100642
Mājas lapa: www.dominikanki-misjonarki.org

DIBINĀŠANA

Euharistiskā Jēzus māsu kongregācija dibināta 1947. gadā Lietuvā, Šauļos. Jezuītu tēvs Francisks Masiļonis bargajos ticības un reliğisko kopienu vajāšanas gados atsaucās Dieva aicinājumam veidot Baznīcā jaunu kongregāciju, kuras locekļu uzdevums, neskatoties uz vajāšanām, būtu aktīva apustuliskā darbība, palīdzēšana priesteriem draudzes darbā, bērnu, jauniešu un ğimeņu katehizēšana un evaņğelizēšana, visu to darot Euharistiskā Jēzus godam un saskaņā ar Viņa Sirds vēlmēm.
Padomju varas gados, pastāvīgi būdamas Valsts Drošības Komitejas (VDK) uzmanības lokā, māsas strādāja ar bērniem un pieaugušajiem, izveidoja un vadīja reliğisku laju organizāciju Euharistijas draugi (tās darbības rezultāts ir arī atjaunotais Krusta kalns Lietuvā), iesaistījās pagrīdes reliğiskās literatūras izdošanā un izplatīšanā (“Katoļu Baznīcas hronika”), darbojās misijās Gruzijā, Moldovā un Kazahijā.
Kopš Baltijas valstu neatkarības atgūšanas māsas turpina apustulisko darbu draudzēs, skolās, izglītības centros, universitātēs saskaņā ar kongregācijas uzdevumiem.

AICINĀJUMS (HARIZMA) UN GARĪGUMS

Kongregācijas harizma – pazemīga mīlestība, sekojot Euharistiskā Jēzus paraugam. Apustuliskais darbs ir konkrēta šīs mīlestības izpausme un tās apliecinājums. Vēl vairāk, visa māsu dzīve – lūgšana, dzīve kopienā, apustuliskais darbs – ir ieklausīšanās Euharistiskā Jēzus mīlestības balsī un atbilde uz to, kopā ar Viņu pilnībā atdodot sevi “pasaules dzīvībai”. Līdzās paklausības, šķīstības un nabadzības solījumiem kongregācijā tiek salikti arī tā saucamie specifiskie apsolījumi, kuri izsaka tās garīguma pamatakcentus: īpašu mīlestību uz Euharistisko Jēzu un Viņa Māti Mariju, pazemību, pilnīgu veltīšanos Dieva gribai, īpašu mīlestību uz māsām un visiem cilvēkiem. Kongregācijas iekšējā dzīve un apustuliskā darbība lielā mērā balstās uz svētā Ignācija Lojolas garīguma (t.s. jezuītiskā garīguma) principiem (kontemplāciju darbībā, Garīgajiem vingrinājumiem (Spiritual Exercises) u.c.).

Kongregācijas apustulāts īpaši saistīts ar aktuālajiem Baznīcas uzdevumiem, jo uzticība Baznīcai ir visu misiju pamatprincips.

Kongregācijas apustuliskā darba pamatuzdevumi ir bērnu un jauniešu evaņģelizācija un katehizācija, ğimeņu audzināšana katoliskajā garā, darbs draudzēs un pastorālajos centros, rūpes par misijām.

SASTĀVS 

Sieviešu kongregācija. Ar lūgšanām un apustulisko darbu māsām palīdz laicīgās līdzstrādnieces no Euharistiskā Jēzus sodalīcijas.

Šobrīd kongregācijā ir apmēram 100 māsas, kuras dzīvo un strādā Lietuvā, Latvijā (no 1992. gada Aglonā), Moldovā un Kazahijā.

IESTĀŠANĀS (FORMĀCIJA)

Kongregācijā tiek uzņemtas katoļu jaunietes no 18 gadu vecuma, kuras vēlas un spēj dzīvot kā klostermāsas, jūtot uz to Dieva aicinājumu, un ir spējīgas pilnvērtīgi iesaistīties kongregācijas kopienas dzīvē un apustuliskajā darbībā.

DARBĪBA

Saskaņā ar kongregācijas tradīcijām un euharistiskā apustulāta principu būt visur un visiem kā mīlestības raugam, mūsdienās māsu darbības lauks ir ļoti plašs un daudzveidīgs. Māsas darbojas draudzēs, veidojot dzīvas kopienas, strādā ar bērniem un jauniešiem, darbojas ğimeņu centros, augstskolās, pieaugušo izglītības jomā, vada rekolekcijas (balsoties uz sv. Ignācija garīgumu), ir garīgās vadītājas.

KANONISKAIS, SOCIĀLAIS STATUSS

Kongregācija ir reliģiski apustuliska kopiena, kas pakļauta bīskapam. Sociālais statuss – oficiāla reliģiska organizācija.

 

KONTAKTINFORMĀCIJA

Kopienas Latvijā

Klosteris Ludzā: priekšniece m. Emanuēla SJE
Adrese: A. Jurdža iela 12, Ludza, LV-5701
Tālr. +371 29395168
E-pasts: lindasje@inbox.lv

Klosteris Aglonā: priekšniece m. Daniēla SJE
Adrese: Madelāni, Aglonas pag.
Tālr. +371 26155131
E-pasts: danielasje@rediffmail.com

Klosteris Lietuvā (Centrālā māja)
Ģenerālpriekšniece m. Paula SJE
Adrese: Muziejaus 11, Kaunas, Lietuva
Tālr. +370 69472200

E-pasts: eucharistietes@sje.lt

Mīlēsim Mariju un uzticīgi viņai kalposim” – ar šiem vārdiem māsas iesāk savas lūgšanas un darbu.

DIBINĀŠANA

Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācija tika dibināta Polijā 1878. gadā kā atbilde uz konkrētā laika un sabiedrības vajadzībām. 19. gadsimta otrajā pusē Polija bija beigusi pastāvēt kā valsts un tika sadalīta. Krievijas okupētajā apgabalā notika smagas represijas: tika uzspiesta rusifikācija, ierobežota draudžu darbība, slēgti klosteri. Meklējot atbildi uz to, kā labāk risināt šī grūtā laikmeta problēmas Dieva Vārda gaismā, svētīgais tēvs Honorāts Kožmiņskis OFMCap (1829-1916) no jauna atklāja Dieva reālo, kaut arī apslēpto klātesamību Betlēmē, Nācaretē, uz Palestīnas ceļiem, bet pēc tam – uz krusta un apslēptu zem maizes zīmēm. Apslēptās Dieva Dēla dzīves paraugs iedvesmoja viņu dibināt vairākas bezhabita māsu kongregācijas, starp tām arī māsu kalpoņu kongregāciju, lai tādējādi uzņemtos rūpes par tautas garīgo un morālo atdzimšanu, veicot apustulisko darbu starp cilvēkiem viņu darba vietās. Māsas centās dot pretsparu garīgajam pagrimumam, kas valdīja laukos, cīnoties pret alkoholismu, dibinot skolas, vadot draudzēs rožukroņa pulciņus utt.

1878. gadā pirmās trīs kandidātes (tēva Honorāta penitentes) veltīja sevi kalpošanai Dievam kādas nelielas mājas bēniņos Zakročimā. Šajā laikā Getšvaldē, Polijā, notika Vissvētākās Jaunavas Marijas parādīšanās, kas guva plašu rezonansi tautā. Arī pirmās kandidātes tēvs Honorāts sūtīja uz parādīšanās vietu, lai ar vizionāru starpniecību uzzinātu, vai kongregācijas izveidošana saskan ar Dieva gribu. No Marijas tika saņemta atbilde: “Svētīju kalpones!” – un šie vārdi tika izraudzīti arī par kongregācijas nosaukumu.

1949. gadā kongregāciju apstiprināja Apustuliskais Krēsls. 1975. gadā māsas uzsāka darbību Latvijā.

AICINĀJUMS (HARIZMA)

Mūsu kongregācijas īpašā harizma – būt Dieva mīlestības zīmei pasaulē, cenšoties to pārveidot Evaņģēlija garā.

Mīlestība ir kalpošana, kas ir kongregācijas garīguma pamatā. To mēs mācāmies no Jēzus, kurš atnāca, lai “kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai” (Mt 20,28), kā arī no Marijas, kura par sevi teica: “Lūk, es esmu Kunga kalpone” (Lk 1,38).

Māsas savā kopienā cenšas izdzīvot Jēzus un Marijas apslēpto dzīvi Nācaretē, kas, kaut arī Dieva klātbūtnes apgarota, cilvēku acīm šķita vienkārša un parasta.

Kongregācija pieder plašajai franciskāņu saimei, līdz ar to no sv. Asīzes Franciska mēs mācāmies piedzīvot pašas un nest citiem prieku, kura avots ir Kristus krusts.

SASTĀVS

Konsekrētās māsas. Pašlaik veidošanās procesā ir kongregācijas atbalsta grupa, kura sastāv no t.s. sabiedrotajām māsām, kas vēlas izdzīvot pasaulē mūsu garīgumu un sūtību.

IESTĀŠANĀS (FORMĀCIJA)

Aspirantūra (uzņemam kandidātes līdz 30 gadu vecumam), postulāts (1 gads), noviciāts (2 gadi), kura beigās māsas saliek šķīstības, nabadzības un paklausības svētsolījumus, kurus atjauno ik gadu, junoriāts (5 gadi), kas noslēdzas ar mūžīgo svētsolījumu salikšanu.

DARBĪBA

Bez habita strādājot dažādās profesijās un darba vietās (skolās, bērnudārzos, slimnīcās, pansionātos, jaunatnes vidū, katehizācijas darbā u.c.), mēs cenšamies būt par evaņģelizācijas ieraugu pasaulē, lai to pārveidot no iekšienes, vispirms sākot ar sevi.

Organizējot jauniešu tikšanās, rekolekcijas, lūgšanu naktis utt., mēģinām palīdzēt jauniešiem atrast ceļu pie Dieva un savu vietu pasaulē.

Kopiena cenšas nemitīgi atjaunoties garā, piemērojot savas apustuliskās darbības formas Baznīcas un sabiedrības vajadzībām.

Māsas dzīvo un kalpo Polijā, Baltkrievijā, ASV, Āfrikā, Romā, Lietuvā, kā arī Latvijā.
Kongregācijā pašlaik ir 950 māsas, no kurām 16 dzīvo Latvijā.

KANONISKAIS STATUSS

Kongregācija ir ieguvusi Apustuliskā Krēsla apstiprinājumu un atrodas tiešā pāvesta pārvaldē. Māsas saliek šķīstības, nabadzības un paklausības svētsolījumus, dzīvo kopienā bez habita.

KONTAKTINFORMĀCIJA 

Kongregācijas māja Latvijā
Adrese: Enkuru iela 9, Rīga, LV-1048
Tālr. +371 27868494
E-pasts: kalpones@gmail.com
Mājas lapa: www.kalpones.lv
Polijas mājas lapa: www.sluzki.pl

Cik laimīgai jābūt nāvei, kad cilvēks nāves stundā, atskatoties uz to, kas paliek aiz viņa, var teikt: savu dzīvi es atdevu Dievam un tuvākmīlestībai!” (Pr. J. Šneiders)

DIBINĀŠANA

Kongregācija ir dibināta 1854. gada 8. decembrī Polijā, Vroclavas pilsētā, Jaunavas Marija Bezvainīgās Ieņemšanas atzīšanas gadā. Dibinātājs ir priesteris Jānis Šneiders (Schneider, 1824-1876).

19. gadsimta sākumā uz Vroclavu meklēt darbu brauca daudzas meitenes no laukiem. Tā kā viņām nebija kur uzturēties, viņu tikumība bija pakļauta briesmām. Baznīca mēğināja šīm meitenēm palīdzēt. Tātad kongregācija ir radusies kā atbilde uz konkrētajā laikā izveidojušos situāciju, kad liela daļa lauku iedzīvotāju pārcēlās uz dzīvi pilsētās.

Bīskaps Henriks Forsters uzticēja kongregācijas vadību priesterim Jānim Šneideram, kurš nodibināja Vissvētākās Jaunavas Marijas fondu meitenēm. Priesterim palīdzēja dievbijīgas sievietes. Uz pilsētu atbraukušās meitenes, kas iesaistījās fondā, gatavojās strādāt par kalponēm ģimenēs (gatavot ēst, šūt, kārtot māju utt.). Priesteris Jānis mācīja viņām ticības patiesības, aicināja saglabāt pašcieņu un gādāja par viņu sakramentālo dzīvi. Pēc tam viņš meklēja kalponēm darba vietas. No četrām meitenēm, kuras ar prieku un brīvprātīgi palīdzēja priesterim Šneideram, vēlāk izauga Bezvainīgās Jaunavas Marijas māsu kongregācija.

AICINĀJUMS (HARIZMA) UN GARĪGUMS

Māsu apustuliskā sūtība ir palīdzēt meitenēm nosargāt pašcieņu, norādīt uz dzīves mērķi un palīdzēt atrast savu aicinājumu. “Jums jākalpo tiem, kurus pasaule pazemo. Mīlestība ir vienmēr gatava upurēt sevi, jo apvieno debesis un zemi,” teica priesteris Jānis pirmajām māsām. Viņš īpaši godināja Dieva Māti un minēja Mariju kā paraugu.

DARBĪBA

Kongregācijas māsas strādā skolās, bērnudārzos, internātos un bērnunamos. Viņas organizē meitenēm rekolekcijas, kā arī vada “Marijas bērnu” grupas. Dažas māsas strādā arī slimnīcās un pat kalpo draudzēs kā sakristiānes. Bezvainīgās Jaunavas Marijas māsu kongregācija darbojas Vācijā, Polijā, Itālijā, Francijā, Tanzānijā, Ukrainā un Latvijā. Latvijā māsas kalpo Baznīcā, vada katehēzi un strādā Rīgas Katoļu ğimnāzijā, Poļu skolā Rīgā.

IESTĀŠANĀS (FORMĀCIJA)

Māsu formācija notiek Polijā. Kongregācijā pieņem meitenes no 16 līdz 35 gadu vecumam. Pēc postulāta divi gadi jāpavada noviciātā Vroclavā. Saliekot pirmos solījumus, māsa saņem Marijas medaljonu, saliekot mūžīgos solījumus – gredzenu.

SASTĀVS

Sieviešu kongregācija, kurā ir 463 māsas, kas dzīvo un strādā vairākās pasaules valstīs.

KONTAKTINFROMĀCIJA

Mājas lapa: www.maria-immaculata.pl

DIBINĀŠANA

Betānijas dominikāņu māsu kongregācijas pirmsākumi meklējami 1866. gadā Dienvidfrancijā. Kongregācijas dibinātājs ir dominikāņu tēvs Jānis Jāzeps Latasts un līdzdibinātāja – māte Henrika-Dominika (dzim. Anna Bertjē).

Politiskā un sabiedriskā situācija tolaik Francijā bija stipri vien līdzīga šodienas situācijai Baltijā. Tas bija laiks, kad pāri Francijai bija brāzusies revolūcija, kad Baznīca tika nežēlīgi vajāta un ticības dzīve bija gandrīz pilnībā izpostīta, kad Baznīcai vajadzēja atdzimt no jauna un tikai lēnām varēja atsākties klosteru darbība, bet sabiedrībā – tāpat ka šodien – valdīja ne mazums aizspriedumu un stereotipu. Reiz tēvam Latastam tika uzdots vadīt rekolekcijas kādā no visstingrākā režīma sieviešu cietumiem. Viņam, dodoties turp, nācās visai grūti pieņemt domu, ka Kristus ir miris arī par šādām sievietēm. Taču, sastapies ar viņām aci pret aci, viņš secināja, ka patiesībā viņas pašas ir sabiedrības upuri. Rekolekciju laikā notika daudzi patiesas atgriešanās gadījumi, taču izrādījās, ka nav neviena klostera, kurš būtu ar mieru uzņemt šīs sievietes savā kopienā kā līdztiesīgas māsas, jo tolaik māsām bija jābūt nevainojamām visā – arī savā pagātnē, lai nekas neaptumšotu klostera “labo slavu”. Tāpēc tēvam Latastam radās doma par Betāniju, kur sievietes gan ar labu, gan sliktu reputāciju varētu dzīvot līdztiesīgu dzīvi, bet šīs idejas praktisko daļu realizēja māte Henrika-Dominika.

Latvijā Betānijas dominikāņu māsu kongregācijas Rīgas Sv. Jāzepa klosteris tika nodibināts ar arhibīskapa metropolīta Jāņa kardināla Pujata piekrišanu un apstiprinājumu 1995. gada 15. novembrī.

AICINĀJUMS (HARIZMA)

Kongregācijas mērķis ir lūgšanu dzīve un jaunatnes audzināšana. Citās valstīs Betānijas māsas strādā ar bērniem, ar sievietēm cietumos, ar sievietēm krīzes situācijās un no sabiedrības izstumtajiem cilvēkiem. Latvijā pašlaik ir aktuāla dzīve kopienā, formācija, lūgšanu dzīve, kā arī iespēju robežās tiek sniegts atbalsts cilvēkiem, kas ir izstumti no sabiedrības.

Betānija ir vieta, kura minēta Sv. Rakstos un kur dzīvoja divas māsas – gādīgā Marta un bijusī grēciniece Marija Magdalēna. Jēzus bija viņu abu draugs. Šīm divām sievietēm bija gan atšķirīga pagātne, gan atšķirīgas mīlestības izpausmes attiecībā uz Jēzu, taču viņas abas vienoja tieši pati mīlestība uz Viņu. Šeit tiek uzsvērta vēl viena ideja: Dieva Māte Marija un Marija Magdalēna arī bija sievietes ar dažādu dzīves pieredzi, taču nešķirami vienotas savā mīlestībā pie Krustā Sistā kājām. Tātad brīdī, kurā tiek dots vārds mīlestībai, pagātnei vairs nav nozīmes. Ikvienā no mums dzīvo gan Marta, gan Magdalēna – gan aktīvā un darbīgā, gan apcerošā un kontemplatīvā – tāda, kas uzklausa, vēro un nodod tālāk citiem.

Šodien pašas par sevi mēs apgalvojam, ka esam sievietes ar dažādu pagātni un reputāciju, atšķirīgu mentalitāti, izglītību, sociālo statusu un vērtību sistēmu, taču mūs visas vieno mīlestība uz Dievu, kuru mēs vēlamies izdzīvot Dieva klātbūtnē ikdienā kopienā viena blakus otrai.

IESTĀŠANĀS (FORMĀCIJA)

“Dievs mums nejautā, kādi mēs esam bijuši, Dievs mums jautā, kādi mēs esam,” – tas mums ir svarīgi šodien. Nav nozīmes tam, vai mēs ejot kādreiz nepaklūpam, bet gan tam, vai mēs pieceļamies, lai ietu tālāk. Tāpēc mēs nenospraužam robežas: tu drīksti būt mūsu kopienā, bet tu – nē. Svarīgāka ir vēlme dzīvot Dievam veltītu dzīvi saskaņā ar mūsu garīgumu, un tieši tas nosaka piederību Betānijas māsām.
Formācija notiek vairākos etapos: vispirms kandidatūra, kas ilgst no 4 mēnešiem līdz 2 gadiem un ilgāk, tad postulāts apmēram 1 gadu (vai ilgāk), 2 gadi noviciātā, kam seko saistības ar kongregāciju uz laiku (3 gadi), kam var sekot šo saistību atjaunošana uz laiku līdz pat 9 gadiem, vai mūžīgie solījumi jeb saistības ar kongregāciju uz visu dzīvi.

DARBĪBA

Betānijas dominikāņu māsu pirmais pamata postulāts ir šāds: visas māsas kā līdztiesīgas dzīvo kopienā Dieva klātbūtnē, tādējādi mēģinot piepildīt Dieva valstību mūsos, neraugoties uz to, kas šķir.
Dzīve kongregācijā ir arī lūgšanu apustulāts, un īpašs mūsu darbības virziens ir pievēršanās cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ tiek izstumti no sabiedrības vai nonākuši kritiskās situācijās un kuriem tiek liegtas vai apdraudētas viņu pamattiesības uz katram pienākošos cilvēcisko cieņu un personas neaizskaramību.

KONTAKTINFROMĀCIJA

Klostera priore: m. Sāra Bomere, OP
Adrese: Rīgas Sv. Jāzepa klosteris, Drustu iela 36a, Rīga, LV-1002
Tālr. +371 67618736
Fakss: +371 67616627
E-pasts: betanija_latvija@yahoo.com
Mājas lapa: www.betanija-op.lv

KONTAKTINFORMĀCIJA 

pr. Algimants Gaudaitis
Tālr.: +371 25226708
E-pasts: dvynukas@gmail.com

sholastiķis pr. Jānis Meļņikovs
E-pasts: janis.melnikovs.1@facebook.com

Lietuvas un Latvijas provinces centrs Lietuvā
Adrese: sv. Kazimira baznīca, Didžioji gatve 34, LT- 2001, Vilnius, Lietuva
Tālr.: +370 52121715
Fakss: +370 52121876
Mājas lapa: www.jesuit.orgwww.balticjesuits.org

Lasīt vairāk par ordeni

Manas debesis būs darīt labu virs zemes

DIBINĀŠANA

Bērniņa Jēzus māsu karmelīšu kongregācija dibināta Polijā 1921. gada 31. decembrī, kad tika ieģērbtas pirmās māsas.

Dibinātāji ir baskāju karmelītu Polijas provinciāls tēvs Anzelms no sv. Andreja Korsini (Matejs Gondeks) un māsa Terēze no sv. Jāzepa (Janīna Kieročiņska).
Kopiena dibināta, saskatot nepieciešamību pēc kontemplatīvi apustuliskas apvienības, kas nestu Karmela garu morāli un materiāli nolaistos, pamestos nostūros.

AICINĀJUMS (HARIZMA) UN GARĪGUMS

Pirmais un svarīgākais aicinājums ir savienošanās ar Dievu. Katru dienu aptuveni 5 stundas tiek pavadītas kapelā lūdzoties. Tiek uzsvērts, ka lūgšana – būšana kopā ar Kungu – nebeidzas, izejot no kapelas, t.i., tā turpinās arī apustuliskajā darbā. Māsas apzinās Dieva klātbūtni ik brīdi, katrā darbā un situācijā, kas savukārt palīdz labāk sagatavoties lūgšanai, kamēr sirsnīga saruna ar Dievu padara auglīgu māsu apustulātu. Kongregācijas harizma ir sv. Terēzes no Lizjē “garīgās bērnības taciņa”1, kas ir paļāvības un uzticēšanās Dievam ceļš un kas izpaužas pazemībā un upurī, vienkāršībā, priecīgā apustulātā šīs zemes “mazo cilvēku” vidū. Tādā garā māsas ar prieku un atklāti tiecas izdzīvot savu aicinājumu.

SASTĀVS

Bērniņa Jēzus māsas karmelītes ir sieviešu kongregācija. Šajā kongregācijā ir apmēram 500 māsu.

IESTĀŠANĀS (FORMĀCIJA)

Jaunietes vecumā no 17 līdz 35 gadiem, kuras sajutušas sirdī Dieva aicinājumu uz dzīvi šajā kongregācijā, var lūgt atļauju iestāties.
Praktiski tas nozīmē kontaktēšanos ar māsām Latvijā, lai vēlāk varētu sastapties ar priekšniecību Polijā. Iesākuma formācijas laiku, kas ilgst vismaz 3 gadus, ikviena māsa pavada Polijā.

DARBĪBA

Galvenā aktivitāte ir lūgšana. Māsas īpaši lūdzas par priesteriem. Tāpat tiek veikta bērnu, jauniešu, pieaugušo katehēze draudzēs; noris darbs draudžu sakristejās, kancelejās. Māsas organizē rekolekcijas, gara sakopotības dienas. Polijā kongregācijai ir vairāki bērnudārzi un rekolekciju māja.

KANONISKAIS STATUSS

1927. gadā Bērniņa Jēzus māsas apstiprināja Čenstohovas diecēzes bīskaps. 1933. gadā tās pašas diecēzes bīskaps ordinārijs Teodors Kubina apstiprināja šai kongregācijai tēva Anzelma Gondeka sagatavoto konstitūciju. 1958. gadā šo kongregāciju apstiprina Svētais Krēsls. Pēc Vatikāna II koncila kongregācijas konstitūcija tika daļēji pārstrādāta un pēdējā tās apstiprināšana notika 1985. gada 25. decembrī. 1990. gada kapitula ģenerālsanāksmē šo kongregāciju sadalīja trijās – Vroclavas, Krakovas un Lodzas – provincēs. Latvijā esošās mājas ir pakļautas kongregācijas Lodzas provincei.

KONTAKTINFROMĀCIJA

Klosteris Rīgā

Adrese: Meža prospekts 86, Rīga, LV-1005
Mob. +371 27185099
E-pasts: bjkarmelites@gmail.com

Klosteris Jelgavā
Adrese: Katoļu iela 11, Jelgava, LV-3001
Mob. +371 28202009
E-pasts: karmels@inbox.lv

Klosteris Gulbenē
Adrese: Gaitnieku iela 14, Gulbene, LV-4401
Mob. +371 27810374
E-pasts: karmelgulbene@inbox.lv

Lodzas provinces provinciālā māja
Adrese: s.Faustyna Górska, ul. Złocieniowa 38, 91-358 Łodz
Tālr./fakss: +42 6592496

Mājas lapa: www.karmels.lv
Māja lapa Polijā: www.karmel.sosnowiec.opoka.org.pl

Solus cum Deo solo – viens ar vienīgo Dievu

DIBINĀŠANA

Paulīniešu ordeņa pilns nosaukums ir “Svētā Pāvila pirmā vientuļnieka ordenis” (Ordo Sancti Pauli Primi Eremitae). Šis nosaukums tika aizgūts no sv. Pāvila, vientuļnieka no Tēbām, vārda, kurš dzīvoja Dienvidēğiptē no 228. līdz 341. gadam un kuru Baznīca 491. gadā Romā pāvesta Gelāsija I pontifikāta laikā svinīgi atzina par pirmo vientuļnieku.

Paulīniešu ordenis tika nodibināts Ungārijā. Bartolomejs, Pacs bīskaps, benediktīnietis no Klinī abatijas, vēlējās nodibināt vientuļnieku klosteri, kurš būtu patiesa lūgšanas un gandares oāze. Starp 1215. un 1225. gadu Pacs kalnā tika uzbūvēts šāds klosteris – vientuļnieku mītne par godu sv. Jēkabam. Bīskaps Bartolomejs tur dzīvojošajiem vientuļniekiem piešķīra savu regulu. Tomēr par paulīniešu ordeņa īsto dibinātāju un tēvu uzskata sv. Eisēbiju no Ostrihomas, kurš pēc atklāsmes, kuras laikā redzēja, kā daudzas mazas uguntiņas savienojas vienā lielā liesmā, kopā ar saviem mācekļiem Stefanu un Benediktu nodibināja sv. Krusta klosteri Pilis kalnā, kur sāka dzīvot pēc sv. Pāvila, pirmā vientuļnieka, piemēra, īpaši godinot Dievmāti. Abi klosteri 1250. gadā sv. Eisēbija vadībā apvienojās. 1262. gadā, izmantojot sv. Toma no Akvīnas aizbildniecību, ordenis saņēma pāvesta Urbāna IV svētību. Tikai 1308. gadā pāvests Klements V apstiprināja ordenim sv. Augustīna regulu, bet gadu vēlāk – pirmās ordeņa konstitūcijas.
No Ungārijas paulīniešu ordenis izplatījās Horvātijā, kur nodibinājās ap 50 klosteru, bet Remetē ordenim tika uzcelta pirmā Marijas svētnīca. Horvātijā izdeva arī pirmo paulīniešu breviāru un misāli. Paulīniešiem bija savas skolas un arī universitāte. No paulīniešiem cēlušies daudzi bīskapi, kā arī viens kardināls, kurš miris kā moceklis.

Uz Poliju paulīniešus uzaicināja Šļonskas kņazs Vladislavs Opolskis 1382. gadā, kurš par godu Melnās Madonnas brīnumdarītājai ikonai, kas tika atvesta no Krievijas, uzcēla pirmo paulīniešu klosteri Čenstohovā Jasna Gorā (Gaišajā Kalnā).

Savas attīstības augstāko punktu paulīniešu ordenis sasniedza XVI gadsimtā, kad Eiropas valstīs un pat Palestīnā un Ēğiptē 8 provincēs bija apmēram 300 klosteru. Ungārijas karaspēka sakāve pie Mohačas 1526. gadā atnesa ordenim lielu postu. Turki iznīcināja desmitiem klosteru, sadega arhīvi un bibliotēkas, mūki mira mocekļa nāvē. Pārējos postījumus izdarīja reformācija.

Ordeņa atjaunošana notika līdz ar tā darbības veida maiņu, proti, pārejot no vientuļnieciski-kontemplatīvās (t.i., apcerošās) uz kontemplatīvi-apustulisko. Polijas province ar savu galveno Jasna Goras svētnīcu kļuva par vienu no spēcīgākajiem paulīniešu dzīves centriem.

AICINĀJUMS (HARIZMA) UN GARĪGUMS

Īpašais paulīniešu garīgums jau kopš pašiem ordeņa pirmsākumiem izpaužas kā Dievmāte kulta attīstīšana un izplatīšana, Dieva kontemplācija vientulībā, liturģiskās lūgšanas un gandares iemīlēšana, dvēseļu garīgā aprūpe, Marijas kults, kalpošana ceļojošajai Dieva tautai.

DARBĪBA

Paulīniešu ordeņa mērķis ir Dieva kontemplācija vientulībā, liturğisko lūgšanu izplatīšana un gandares gara realizācija, Dieva Dzemdētājas kulta izplatīšana, apustuliskā darbība, kalpojot Baznīcai un tuvākajam, Dieva Vārda sludināšana, sakramentu, it īpaši Gandarīšanas sakramenta, svinēšana.
“Jasna Gora (…) ir visjūtīgākais aprūpes punkts visā Polijas zemē, īpaši tad, kad ir runa par dvēseļu aprūpi konfesionālā.” Jānis Pāvils II

Tagad Polijā bez Jasna Goras, kur atrodas ordeņa ğenerālā kūrija, paulīniešu klosteri ir arī Krakovā na Skalce (uz Klints), Varšavā, Lešņovā, Lešna Poļaskā, Verušovā, Vlodavā, Brdovā, Toruņā, Oporovā pie Kutnas, Behovā, Paulīņu-Mohovā, Veļgomļinos, Leņčešicā, Vroclavā un Bahļeduvkā pie Zakopanes.
Ārpus Polijas paulīniešu klosteri ir Ungārijā, Horvātijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Čehijā, Slovākijā, Vācijā, Beļğijā, Itālijā, ASV, Austrālijā, Dienvidāfrikā un Kamerūnā.

SASTĀVS

Apmēram 50 klosteros dzīvo ap 500 balto paulīniešu mūku – tēvi un brāļi.

IESTĀŠANĀS (FORMĀCIJA)

Kandidatūra ir pirmais etaps paulīniešu formācijā. Tā ilgst pusgadu, kura laikā kandidāts dzīvo klosterī un pārbauda savu aicinājumu.

Noviciāts ir otrais etaps. Par novici var kļūt kandidāts, kuram ir vismaz 17 gadu. Noviciāts ir klostera dzīves skola un aicinājuma pārbaudījums. Noviciāts ilgst vienu gadu tam, kas vēlas kļūt par priesteri, un divus gadus tam, kas vēlas kļūt par klostera brāli. Noviciāts atrodas paulīniešu klosterī pie Ļešņovas Dievmātes Ģimeņu Aizbildnes svētnīcas.

Klerikāts ir formācija tiem, kuri nolēmuši kļūt par priesteriem, un tas ilgst 6 gadus. Paulīniešu ordeņa augstākais garīgais seminārs atrodas Krakovā na Skalce.

KONTAKTINFROMĀCIJA

Skaistkalnes klosteris
Adrese: Slimnīcas iela 2, Skaistkalne, Vecumnieku nov., LV-3924
Tālr.: +371 63933154
Mājas lapa: www.catholic.lv/skaistkalne
Klostera priekšnieks: t. Staņislavs Hoduns OSPPE
E-pasts: pauliniesi@inbox.lv
Klostera mūks: t. Jānis Vīlaks OSPPE
Mob.tālr.: +371 26471142
E-pasts: jvilaks@inbox.lv

Ventspils klosteris
Adrese: Katoļu iela 13, Ventspils, LV-3600
Tālr.: +371 63622361
Klostera priekšnieks: t. Marcins Silvāns Virkovskis OSPPE
Mob.tālr.: +371 26552758
E-pasts: sylwanosppe@yandex.ru
Klostera mūks: t. Juris Krisūns OSPPE
Mob.tālr.: +371 26474648
E-pasts: tevs.juris@gmail.com

Ģenerālā mājas lapa: www.paulini.pl

DIBINĀŠANA

Mazāko brāļu kapucīnu ordenis ir trešais sv. Franciska no Asīzes dibinātā Mazāko brāļu ordeņa reformētais zars. Dedzīgi un ideālu pārņemti, sv. Franciska ordeņa brāļi darīja visu, lai dzīvotu, pilnībā sekojot viņa norādītajam ideālam: galējā nabadzībā, gandarīšanas un kontemplatīvas lūgšanas garā, vienkāršībā un brālīgā mīlestībā. Šī ideāla ietekmē 1525. gadā iesākās kapucīnu reforma. To aizsāka brālis Matejs no Bašo, kuram pievienojās brāļi Ludviķis un Rafaēls no Fossombrones. Ievērojot Katrīnas Cibo lūgumu, pēc pamatīgas lietas izpētes, pāvests Klements VII 1528. gada 3. jūlijā izdeva bullu “Religionis zelus”, kas likumīgi pamatoja jaunās brāļu kopienas pastāvēšanu. Bulla ietvēra sekojošus punktus: tiesības dzīvot “vientuļnieku dzīvi”, ievērojot sv. Franciska regulu; bārdas un habita ar konusveida kapuci nēsāšanu; sprediķošanu tautai; tiesības uzņemt noviciātā gan garīdzniekus, gan lajus. Pirmais ordeņa oficiālais nosaukums bija “Vientuļnieku dzīves mazākie brāļi”. Drīzumā tomēr nosaukums mainījās. Kad brāļi ar garajām bārdām un jaunajā habitā pirmo reizi parādījās Kamerīnas ielās, zēni, domājot, ka tie ir ceļojoši eremīti, sauca: “Scapuccini! Scapuccini! Romiti! Romiti!” (kapucieši, vientuļnieki). Tāpēc brāļus sāka saukt šajā vārdā, kas saistījās ar viņu habitu, pareizāk, ar tā lielo kapuci. No 1534. gada nosaukums kapucīni figurē arī pāvestu dokumentos. Tā radās nosaukums “Mazāko brāļu kapucīnu ordenis”. 1608. gadā pāvests Pāvils V izdeva apustulisko konstitūciju, kurā pasludināja kapucīnus par “patiesiem mazākajiem brāļiem” un “sv. Franciska garīgajiem dēliem”, uzsverot, ka tiem uz šo apzīmējumu ir tādas pašas tiesības kā citiem brāļiem no lielās franciskāņu saimes. 1619. gada 23. janvārī ar tā paša pāvesta lēmumu kapucīni kļuva par atsevišķu sv. Franciska ordeņa atzaru. Kopš šī brīža augstākais priekšnieks tiek saukts par “ğenerālo ministru” un tiek uzskatīts par likumīgo sv. Franciska pēcteci.

AICINĀJUMS (HARIZMA)

Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa locekļu pamatuzdevums ir sv. Franciska regulas un dzīves pirmatnējo ideālu ievērošana, dodot priekšroku lūgšanai, īpaši kontemplatīvajai; sekojot “mazuma” (minoritas) garam, rūpēties par personīgo un kopienas nabadzību; mīlestībā uz Kunga Krustu censties īstenot dzīves stingrību un veikt gandarīšanu ar prieku; veidot savstarpējās attiecības brālīgas atvērtības garā; ar prieku uzturēties starp nabadzīgajiem, kroplajiem un slimajiem cilvēkiem; kalpošanas garā attīstīt daudzveidīgu, dinamisku apustulisko darbību, sevišķi evaņğelizāciju. Mūsdienās brāļu darbībai ir visai daudzveidīgas formas, starp tām arī misijas visos pasaules kontinentos dažādos sabiedrības slāņos, īpaši tur, kur ir sabiedrības atstumtie, ieslodzītie, slimie un vientuļie. Kapucīnu pastorālā darba harizma ir sprediķošana un grēksūdžu uzklausīšana – īpaši spilgti šis aicinājums ir atklājies sv. Leopolda Mandiča, sv. tēva Pio un svētīgā Honorāta Kožmiņska dzīvēs.

SASTĀVS

2002. gada sākumā bija gandrīz 11 tūkstoši ordeņa locekļu. Kapucīnu ordenis ir ceturtais lielākais vīriešu ordenis pasaulē, brāļi strādā 96 pasaules valstīs. Līdz 1997. gadam pastāvēja Latvijas un Igaunijas kapucīnu ğenerālais komisariāts, tomēr nepieciešamā locekļu skaita trūkuma dēļ komisariāts tika likvidēts, un ğenerālais ministrs rūpes par kapucīnu kopienas atjaunotni uzticēja Varšavas kapucīnu provincei no Polijas.

IESTĀŠANĀS

Brāļu kapucīnu ordenis ir vīriešu ordenis. Lai iestātos ordenī, pirmkārt, ir jāsajūt Dieva aicinājums; jābūt dabiskai spējai dzīvot evaņģēlisku dzīvi brāļu kopienā, kā arī atbilstošai fiziskai un psihiskai veselībai; jātic un jāievēro tas, ko māca katoļu Baznīca. Kandidātam jābūt nobriedušam, ar noteiktu gribu un dedzīgam. Bez tam ordenī var stāties tikai ar tīru nodomu kalpot Dievam un cilvēku pestīšanai. Sīkāku informāciju var iegūt, personīgi sazinoties ar brāļiem.

DARBĪBA

Pēc Pirmā pasaules kara, V.E. Rīgas metropolīta Antonija Springoviča aicināti, Latvijā ieradās kapucīnu brāļi no Bavārijas. 1929. gadā tika nodibināts pirmais klosteris Skaistkalnē. 1933. gadā metropolīts Antonijs Springovičs uzticēja kapucīniem pastorālās rūpes par sv. Alberta baznīcu Rīgā. Vēl pirms Otrā pasaules kara 1936. gadā kapucīni uzcēla klosteri Viļakā. Šajā klosterī strādāja Latvijā ļoti pazīstamais un mīlētais kapucīns tēvs Toms, kas nomira Aktjubinskā, Kazahstānā 1984. gadā, sasniedzis svētuma slavu. 1937. gadā trīs latviešu kapucīni saņēma priesterības svētības. Diemžēl Otrais pasaules karš un padomju režīma gadi daudz ko sagrāva tik cerīgajā kapucīnu klātbūtnē Latvijā. Padomju vara, cīnīdamās pret reliģiskajām organizācijām, aizliedza ordeņa darbību, un brāļi tika izkaisīti. Visi, kuriem neizdevās izbraukt uz Rietumiem, tika apcietināti un izvesti uz lēģeriem Kazahstānā. Tomēr visur, kur brāļi uzturējās, viņi varonīgi apliecināja uzticību Dievam, Baznīcai un cilvēkiem, kuriem kalpo. Latvijas kapucīni strādāja Igaunijā un Kazahstānā. Šāda situācija turpinājās līdz pat 1991. gadam, kad kapucīni atgriezās Rīgā, Sv. Alberta baznīcā, bet 1996. gadā – arī Viļakā. Patlaban kapucīni no Sv. Alberta baznīcas aprūpē ticīgos Ķekavā, strādā Olaines un Pēternieku draudzēs, kalpo arī svētā Franciska draudzē Rīgā. Tiek apkalpotas divas slimnīcas Rīgā, pansionāti un ieslodzījuma vietas. Viļakā dzīvojošie brāļi apkalpo arī Kupravas un Liepnas draudzes.

KANONISKAIS STATUSS

Mazāko brāļu kapucīnu ordenis atrodas tiešā Apustuliskā Krēsla pakļautībā; savās iekšējās lietās tas ir neatkarīgs, savukārt pastorālo darbu veic, saskaņojot to ar diecēzes bīskapu. Ordenis pieder pie kontemplatīvi aktīvajiem ordeņiem. Saskaņā ar apustuliskā pamudinājuma Vita consecrata 61. numuru tas pieder pie ordeņu institūtiem, sauktiem par “jauktajiem”. Tas sastāv no brāļiem, kas ir priesteri, un no brāļiem, kas tādi nav. Ordenis visiem brāļiem dod vienādas tiesības un uztic vienādus pienākumus, izņemot tos, kuru avots ir svētību sakramentā (priesterībā).

KONTAKTINFROMĀCIJA

t. Andžejs Keiza OFMCap
Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa Svēto Adalberta (Vojceha) un Staņislava Varšavas provinces provinciālministrs

t. Krišjānis Dambergs OFMCap
Mazāko brāļu kapucīnu Varšavas provinces provinciālministra delegāts Latvijā
Mob. +371 26775679
E-pasts: br.krisjanis@gmail.com

Rīgas Mazāko brāļu kapucīnu klosteris
Klostera priekšnieks (gvardians): t. Vitolds Višņevskis OFMCap
Mob. +371 27074730

Olaines Brāļu kopiena
Klostera priekšnieks: t. Jans Karčevskis OFMCap
Mob. +371 20018525
E-pasts: jankarczewski@gmail.com

Klātbūtnes māja Viļakā
Klostera priekšnieks: t. Staņislavs Kovaļskis OFMCap
Mob.: +371 27074724
E-pasts: br.stanislavs@gmail.com

Mājas lapa: www.kapucini.kapucini.lv