m. Inese Šteina, © Katoļu Baznīcas Vēstnesis

Konsekrētajai dzīvei veltītā gada noslēgumā Romā – Baznīcas sirdī – pulcējās tūkstošiem konsekrēto personu, starp viņiem bija arī 15 Dievam veltītie no 7 Latvijā pārstāvētajām kopienām.

2016. gada 1. februārī Pāvila VI zālē bija sapulcējušies aptuveni 8000 klosterļaužu uz kulminācijas pasākumu – audienci ar pāvestu Francisku. Tajā sajūtam, cik daudz harizmu un dažādu konsekrēto dzīves formu ir Baznīcā. Šī tikšanās ir svarīga, lai mēs būtu vienoti, lai mēs būtu kā žēlsirdības un pravietiskas zīmes, kuras izstaro prieku, ejot pie cilvēkiem ar drosmi un Dieva spēku pret pasaulīgo straumi. Tā Dievs atjauno kristieša identitāti. Iepriekšējā dienā (31. janvārī) pirms šīs audiences mums bija iespēja kopā ar diviem miljoniem svētceļnieku piedalīties arī lūgšanā Kunga eņģelis svētā Pētera bazilikas laukumā. Pāvests savā uzrunā pievērsās īpaši lepras slimniekiem, aicināja visus klātesošos būt par miera nesējiem.

Ko mēs varam paņemt līdzi no tikšanās ar pāvestu?

Atceroties, ka konsekrētā dzīve ir kā Exodus, varam kā Jānis Kristītājs teikt, ka esam tikai instrumenti Dieva rokās, jo vienīgi Jēzus var atbrīvot no grēkiem. Savā uzrunā pāvests Francisks uzsvēra trīs atslēgas vārdus – pravietojums, tuvums un cerība. Kāda ir pravieša misija? Pāvests atgādināja, ka būt pravietim nozīmē atklāt mūsdienu cilvēkiem patiesas laimes un prieka ceļu. Tas ir ceļš, ko ejam kopā ar Jēzu. Kas ir tuvums? Runājot par būšanu līdzās citiem, Svētais Tēvs brīdināja, lai konsekrētās personas sargājas no citu aprunāšanas un tiesāšanas. Kas ir cerība? Ja būsim kā stiprs cietoksnis, tad uzvarēsim ļauno ar Dieva žēlsirdību, nebaidoties pildīt savu misiju. Svētais Tēvs uzsvēra lūgšanu milzīgo spēku miera nešanā pasaulei, kā arī tuvākā mīlestību, kas ir priekšnoteikums kopienu auglīgumam. Svarīgi ir arī, lai kopienās būtu paaicinājumi, lai mēs netiesātu viens otru, lai ar savstarpēju kritiku un aprunāšanu nekļūtu par ,,mēles teroristiem”. Atliek pajautāt sev – vai mums ir Dieva seja?

Svētceļojums caur Svētajām Durvīm

Šis bija patiess svētceļojums, jo, nodevušies lūgšanām, visa ceļojuma garumā izgājām cauri sešām svētajām durvīm (Porta Santa). Svētajos Rakstos Jēzus vārdus ,,Es esmu durvis, ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts” atrodam Jāņa evaņģēlijā (10,9).

Pirmās durvis, kurām izgājām cauri 31. janvārī, bija vislielākajā Dievmātei veltītajā bazilikā (Basilica di Santa Maria Maggiore), kur pirms katra sava ceļojuma pāvests Francisks noliek ziedus, lūdzot Marijas aizbildniecību. Šīs sānu durvis atver īpašos brīžos; ar to tiek atgādināts, ka Dievs ir žēlsirdīgs. Ticības ceļā Dievs mūs aicina iziet caur šīm durvīm, kuras iepriekšējo reizi atvērtas 2000. gadā, kad Romā bija Jauniešu dienas.

Otrās durvis bija sv. Pētera bazilikā, caur kurām gājām 2. februārī, iesākot svētceļojumu ar 122. psalmu ,,Iesim uz Kunga namu!”, nesot krustu ar īpašo Žēlsirdības gada emblēmu, kā arī veicot piecas apstāšanās, lai apcerētu un garā paņemtu līdzi savus tuviniekus, draugus, draudzes locekļus, dzīvos un mirušos. ,,Rādi mums savu vaigu, un mēs būsim glābti, jo Tavs mīlestības pilnais skatiens atbrīvoja Zaheju un Mateju no naudas verdzības, nožēlas pilnajam laupītājam apsolīja paradīzi.” Ne velti pāvests Francisks savā bullā Miseriocordiae vultus uzsvēra, ka, ieejot pa Žēlsirdības durvīm, ,,ikviens varēs piedzīvot Dieva mīlestību, kas mierina, piedod un dāvā cerību.”. Ceļojumu ar krustu pabeidzām pie sv. Pētera kapa ar Ticības apliecinājumu un apceri no Mateja evaņģēlija 16, 13–19.

Trešās durvis, caur kurām izgājām 4. februārī, bija Laterāna bazilikā. Pie tās atrodas Laterāna pontifikālā universitāte, kuras filiāle – Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts ir arī Latvijā. Pirms izgājām caur Laterāna bazilikas Porta Santa, apmeklējām Svētās Kāpnes (Scala Santa) – baznīcu, kas glabā īpašu relikviju – kāpnes, kas savulaik vedušas uz Pilāta pretoriju un pa kurām Jēzus uzsāka ciešanu ceļu. Kāpnes no Jeruzalemes atvestas 326. gadā pēc svētās Helēnas, Konstantīna Lielā mātes, iniciatīvas. Uz ceļiem nometušies, veicām 28 pakāpienus, kuri, saskaņā ar tradīciju, glabā Kristus pēdu nospiedumus. Šajā mazajā gandarīšanas svētceļojumā, izjūtama ciešāka Dieva klātbūtne, iespēja gandarīt par grēkiem, lai iemantotu mieru, atstājot pasauli, dzīves lepnību, godību. Lai Dieva valstība varētu ienākt mūsos caur gandarīšanu! Tas dod spēku cīņā pret ļauno garu, jo ,,redzam ticības saknes”, kristīgo mantojumu.

Ceturto no lielajām Romas bazilikām, kas glabā apustuļa Pāvila piemiņu (Basilica Papale di San Paolo fuori le Mura) apmeklējām 5. februārī, savukārt Asīzē Žēlsirdības durvis gaidīja mūs Porcjunkulā – Eņģeļu Dievmātes ( Basilica di Santa Maria degli Angeli) bazilikā un sv. Franciska bazilikā.

Pa svēto pēdām, vienojoties svēto sadraudzībā

Svētceļojuma laikā bija fantastiska iespēja pabūt nevis pilsētas simbolā Kolizejā, muzejos vai citās tūristu apmeklētajās vietās, bet izcilu svēto istabās – memoriālajās lūgšanu un dzīves vietās, piemēram, sv. Ignācija no Lojolas, sv. Brigitas, sv. Katrīnas no Sjēnas, sv. Benedikta Labrē, svētīgā Šarla de Fuko piemiņas vietās. Viņi visi dzīvojuši ļoti nabadzīgi, vienkārši, piedzīvojuši daudz ciešanu, bijuši uzticīgi Dievam, savai harizmai, atraisījušies no jebkuras pieķeršanās, gandarījuši par grēkiem. Īpašas sajūtas pārņēma Asīzē, kur sv. Franciska dzīve Džoto gleznās attēlota, salīdzinot ar Jēzus dzīvi. Franciska habits atgādinājis Tau zīmi, atsaucoties uz Ezehiēla grāmatu (9,4), kurā Tau ir zīme uz izglābto ļaužu pierēm.

Kopumā jāsecina, ka svētie mums atgādina, ka dzīve ir cīņa ar vājībām un kārdinājumiem, kur lūgšana sniedz spēku šajās cīņās. Liels piedzīvojums mums, svētceļniekiem, un īpašas atmiņas saistās arī ar svētā tēva Pio relikviju šķirsta apmeklējumu. Šis kapucīnu tēvs ir biktstēvu aizbildnis, kurš aicina uz grēku nožēlu un pilnīgu atgriešanos. Tā izdzīvojam svēto sadraudzību, svēto aizbildniecību. Viņi mums palīdz ceļā pie Dieva, un mēs ar prieku to pieņemam.

Svētā Sebastiāna katakombas

Mūžīgā pilsēta Roma atgādina arī par mocekļu liecībām, aicinot būt uzticīgiem Dievam, pildīt kristīgās dzīves principus, piedalīties sv. Misē. Romā ir 55 katakombas, no kurām apmeklējamas ir piecas. Kapi atradušies ārpus pilsētas un ir liecinieki cilvēka cerībai uz aizkapa dzīvi. Tā ir sakrāla vieta, garīgs mantojums. Katakombas, ko apmeklējām, atrodas 12 metru dziļumā, trīs līmeņos zem svētā Sebastiāna bazilikas, kas glabā svētā mocekļa relikvijas un mocekļa nāves piemiņu.

Svētceļojums beidzas, ielidojot no Romas Viļņā, kur piedalāmies sv. Misē Dieva Žēlsirdības sanktuārijā, aizejot arī pie Aušras Vārtu Dievmātes – Žēlsirdības Mātes ikonas. Esam aizkustinātas par abu brāļu – pr. Andra Kravaļa un pr. Andra Ševela nenogurstošo gana pienākumu veikšanu šajā ceļojumā. Kūstam no pateicības, atceroties arī Apustulisko Oblāšu – māsas  Liliānas un Ritas nesavtīgo kalpošanu svētceļojuma organizēšanā un vadīšanā!

Svētceļojums kopumā ir mācījis nedomāt tikai par savas dvēseles pestīšanu, bet būt par Dieva darba līdzstrādniekiem, paļauties uz Dieva vadību, kā arī būt aizvien vairāk vienotiem kā vienai Dievam veltīto cilvēku ģimenei. Kaut esam necienīgi, tomēr, Dieva žēlsirdības iedrošināti, sajūtam, ka mūsu grēcīgums nav šķērslis Dieva mīlestībai.